Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divas gleznotājas ar atšķirīgām izpausmes manierēm – Agati Apkalni un Anitu Arbidāni. Ja Agates Apkalnes rokrastu ietekmējušas grafikas studijās gūtās tehniskās iemaņas, tad Anitas Arbidānes iedvesmas avots ir Itālijas vecmeistaru māksla. Kā abas nonākušas līdz mākslas pasaulei, kā atradušas savu vizuālo formu un saturu? Kas traucē un kas sagādā prieku radošajā darbā? Kā uzgleznot dzīves laikā gūtās atziņas? Vēl sarunas tēmu lokā – vienatne, darbaholisms, vide un iedvesma.
Kaspars Zariņš: Anita, vai tu varētu atcerēties, kā tu nonāci līdz mākslas pasaulei?
Anita Arbidāne: Jā, manā gadījumā, es domāju, ka tas bija pat diezgan vienkārši, jo, man šķiet, es jau piedzimu par mākslinieku, ja tā var teikt. Cik es sevi atceros, es visu laiku zīmēju. Es zīmēju pirmsskolas iestādē nepārtraukti. Skolas laikā pirmos trīs gadus mācījos parastajā skolā un ne visai labi tur jutos, vienīgais, ko man gribējās darīt, ir zīmēt. Tu bija zīmēšanas pulciņš, un es biju viens no tiem pāris cilvēkiem, kas ar prieku apmeklēja un gaidīja. Es gaidīju katru trešdienu un paliku vēl ilgāk tajā pulciņā. Mēs tur zīmējām visu, ko gribējām un, man šķiet, ka tā zīmēšanas skolotāja manai mammai arī toreiz pateica, ka man parastajā skolā īsti nav ko darīt. Bija Rozentāla mākslas vidusskola un mana mamma mani tur pierakstīja.
Kaspars Zariņš: Tev vecāki nav saistīti ar mākslu?
Anita Arbidāne: Vispār nav. Es ceru, ka es kaut kādu dinastiju nodibināšu. [..] Ciemos ejot uz dzimšanas dienām, vienmēr skatījos, kas bērniem ir par "Disney" komiksiem, toreiz tā bija manta. Tad es pārzīmēju tos, kamēr citi spēlējās, man tā bija jau tāda apsēstība no pašas mazotnes. Pabeidzu Rozentāļus, tad bija doma kaut kur iet strādāt, bet tad es, ne bez pierunāšanas, devos uz Mākslas akadēmiju.
Kaspars Zariņš: Bet ko tu gribēji darīt?
Anita Arbidāne: Es gribēju uzsākt patstāvīgu dzīvi, bet tomēr priecājos, ka nonācu Mākslas akadēmijā.
Kaspars Zariņš: Agate, kāds tev ceļš aizveda līdz vizuālajai mākslai?
Agate Apkalne: Es ar otr rokā nepiedzimu. Es šo iekšējo vēlmi radoši izpausties sajutu tikai tad, kad nokļuvu radošajā vidē. Līdz tam es vairāk sevi sajutu kā tādu vientuļnieci, kurai ārkārtīgi daudz laika patika pavadīt dabā, vienatnē. Es esmu pilnīgs pilsētas bērns, uzaugusi uz akmeņiem, man nebija iespējas pavadīt vasaras brīvlaikus pie dabas. Es daudz lasīju, ne tik daudz zīmēju. Tad, kad mani dzīve aizveda un deva iespēju mācīties mākslas skolā, tad es satiku skolotāju, kura man bērnam saprotamā valodā iedeva to sajūtu un iespēju iekosties tajā Ādama ābolā. Līdz tam, kad es to darīju, jutu, ka māksla ir vizuāla informācija, bet caur kompozīcijas uzdevumu man iedeva to mesidžu, ka tam vizuālajam ir tik pat liela nozīme kā saturam, vēstījumam. Tajā vidē man kaut kas atnāca vaļā, man bija tāda sajūta, ka man vienkārši dod elpot. Principā tā vide mani arī izaudzināja.
Kaspars Zariņš: Bet pirms tam tu Mākslas akadēmijā mācījies grafiķos?
Agate Apkalne: Mākslas akadēmijā es biju grafiķos, pēc tam bija arī "Lietišķie" [Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola] un pēc tam iestājos Mākslas akadēmijā. Gribēju es uz gleznotājiem, bet man likās, ka gleznotāji nav kaut kas tāds, ko es varētu pavilkt, jo es tik labi nezīmēju. [..] Es ļoti priecājos, ka izgāju caur grafikas katedru, jo visas tās tehnikas, ko iemācījos, es izmantoju arī glezniecībā. Es ļoti spēlējos ar tehniskām iespējām, un tas ir tieši nācis no grafikas.
Kaspars Zariņš: Anita, par taviem darbiem runājot, tev svarīgāka ir vizuālā forma, ko radi, vai satura atklāsme, vai abi? Vai to tu nešķiro?
Anita Arbidāne: Es domāju, ka varu atbildēt, ka drīzāk forma. Man vairāk svarīga ir forma.
Kaspars Zariņš: Tad savā veidā forma kļūst par saturu, tā varētu teikt?
Anita Arbidāne: Tas vairāk nosaka, kas tur būs.
Kaspars Zariņš: Tu taisi skices?
Anita Arbidāne: Es taisu fotogrāfijas un es taisu fotošopa skices, bet blociņā skices es netaisu. Es bieži jau galvā redzu to gleznu, ko es vēlos uzgleznot.
Kaspars Zariņš: Es saprotu, ka tu vari negleznot nepārtraukti, bet cik apmēram laika tev vajag, lai radītu vienu darbu?
Anita Arbidāne: Es tieši nevaru negleznot nepārtraukti. Es pat neatceros, kad man pēdējo reizi bija tāda nedēļa, kad es vispār negleznoju. Es faktiski strādāju visu laiku.
Kaspars Zariņš: Tu vienlaikus strādā pie vairākiem darbiem?
Anita Arbidāne: Šobrīd es strādāju pie viena darba, bet, ja man ir kāds pasūtījums, tad pie pāris darbiem. Tas ir atkarīgs, cik liels ir tas viens, tas galvenais virsdarbs. Ja ir kāds pasūtījums, tad es to mēģinu ātrāk uztaisīt, bet gribu arī kaut ko savu taisīt paralēli.
Kaspars Zariņš: Tu šķiro – sev un pasūtījums? Tā taču tāpat esi tu.
Anita Arbidāne: Jā, ir dažādi pasūtījumi. Ja ir konkrēts pasūtījums, tad es tomēr pieturos pie vadlīnijām, piemēram, portrets jāuzglezno, tad es pārāk neizpaužos, es klausos, ko grib. Bet cilvēki pēdējā laikā man pasūta gleznas, kur iesaka, kuras bildes viņiem ir patikušas no manām iepriekšējām, un varu brīvi. Tad gan es brīvi tam pieeju. Mana tehnika ir daudzslāņu glezniecība, un tā prasa zināmu laiku un prasa arī to, lai tas pirmais slānis nožūst. Tajā laikā, kad viens slānis žūst vienai gleznai, es varu paņemt citu gleznu un iesākt. Es varu strādāt pie vairākiem darbiem vienlaicīgi, bet parasti nestrādāju pie vairāk kā diviem darbiem.
Kaspars Zariņš: Agate, tie iepriekšējie figuratīvie darbi, tas saturs, kas bieži vien ir mistisks, alegorisks. Kas tevi saista tajos kovārņos jeb vārnās, spoguļos, lapsās? Kas tev lika pievērsties šādam motīvam?
Agate Apkalne: Tas, ko es gleznoju, ir dzīves laikā gūtās atziņas. Man ir tik pat svarīgs saturs kā forma, un es nevaru pat pateikt, kurš ir svarīgāks. Mēs arī viens bez otra nepastāvam, mēs esam savstarpējā mijiedarbībā un caur iekšējiem pārdzīvojumiem dvēselē notiek transformācijas, kuru rezultātā es gūstu atziņas. Šīs atziņas ir tas, ko es gleznoju. Ar ko atšķiras tas, ko pašlaik daru, ar to, ko gleznoju kādreiz. Es turpinu gleznot savas atziņas, bet atšķirība pie figuratīvās glezniecības ir tā, ka es ļoti daudz pieslēdzu savu prātu, lai atrastu simboliskā valodā to, kā es varu pārnest, piemēram, iepriekšējās dzīves klātesamību. Tad es spēlējos ar šiem simboliem.
Šobrīd man tā informācija nāk tieši, es skaidri zinu, ka es gribu uzgleznot savu dvēseles ceļu, un es šo ceļu saskatu simboliskā veidā dabā.
Es arī domāju, ka māksliniekam ir svarīgas divas lietas – viens ir attīstīt savu apziņas līmeni, līdz ar to tu spēj visumā paņemt konkrētu frekvenču informāciju un līdzīgas apziņas cilvēki lasa šo informāciju un arī saprot tavu darbu. Tik pat svarīgi ir attīstīt sevī to amatnieciskumu un divas šīs lietas kopā. [..]
Kaspars Zariņš: Tu strādā vienlaicīgi pie vairākiem darbiem?
Agate Apkalne: Jā, vienlaicīgi. Es arī daudz eksperimentēju.
Kaspars Zariņš: Kas ir tas, kas jums traucē radošajā darbā? Kas ir tas, ko jūs gribētu uzlabot mūsu kultūrvidē, vai jūs satrauc kādi jautājumi, kas Latvijā notiek? Vai mums ir kāda perspektīva vizuālajiem māksliniekiem saistībā ar izstādīšanas iespējām, vai kā labāk nokļūt starptautiskā apritē?
Anita Arbidāne: Man liekas, ka tur ir labs menedžeris un sakari svarīgi, kā jebkurā jomā. Tas mīts un idealizētais amerikāņu sapnis, ka tev tikai baigi jācenšas un jābūt cītīgam un tevi pamanīs, tas diemžēl nestrādā. Es tam neticu, es ticu kādai daļai veiksmes vai nejaušībai, bet tomēr lielākoties visu nosaka sakari. Ja Latvija būs ar atvērtu un attīstītu mākslas tirgu, mums jau nav pat mākslas tirgus, godīgi sakot. Ko varu atbildēt? Es vienkārši gribu gleznot, vai man ir jāimigrē tāpēc? Laikam nē.
Kaspars Zariņš: Tu redzi glezniecību kā attīstošu mediju, vai tev liekas, ka tā ir, iespējams, zaudējusi savu vietu mākslas kopainā?
Anita Arbidāne: Es domāju, ka mēs šobrīd esam kaut kādā zemākajā punktā un no tā var tikai taisni un uz augšu. Zemākajā punktā visā kopumā, visā tajā, kas notiek modernajā mākslā. Es nekad neesmu slēpusi, ka mani tas vispār neinteresē un lielākoties arī nepatīk. Es domāju, ka viņa sevi ir izsmēlusi un, kas tālāk būs, kas notiks, to mēs varam tikai minēt. Es domāju, ka dzīvē viss notiek cikliski, ir viduslaiki, pēc tam renesanse, mums ir tādi drūmie viduslaiki. Tā ir tāda vēlmju domāšana, bet es drīzāk tā skatos nākotnē, ka tāds profesionāls, ar roku radīts darbs būs atkal vērā ņemams, nozīmīgs retums.
Kaspars Zariņš: Agate, vai tev ir kaut kas, kas tev pilnībā traucē vai tracina vizuālajā mākslā un vietējās norisēs?
Agate Apkalne: Tas, ko es redzu arī virtuālajā vidē, ir ārkārtīgi pārsātināts mākslas tirgus. Te vairākas Agates vienlaicīgi runā – viena runā, ka iekšējais potenciāls ir tevī pašā, otra saka, ka mums nav menedžmenta, trešā saka, ka ir tomēr nedeterminētas lietas un ne velti es esmu šajā laikā, vietā un arī attiecībā ar jums. Bet ir mākslas devalvācija, es ļoti aktīvi pašlaik esmu "Instagramā" un vēroju, kas notiek. Tas, pie kā esmu nonākusi, ir, ka es negribu tur piedalīties, jo es radu tikai pēc iekšējas nepieciešamības. Tie darbi un atziņas, kas klauvē pie manām durvīm, tur notiek milzīga atlase, kurš darbs tiks materializēts, jo es strādāju ļoti, ļoti lēni. [..]
Es pati sev esmu noformulējusi, ka godīgi iešu savu dvēseles ceļu un man nav svarīgi nevienam neko pierādīt. Gribu darīt savas lietas pareizā vietā, pareizā laikā un radīt tieši tik daudz, cik nepieciešams.
Kaspars Zariņš: Vai tev ir kāds ideāls, ko gribētu sasniegt?
Agate Apkalne: Tas ir tieši tādēļ, kādēļ aizgāju prom no figurālās glezniecības. Tā gan laikam ir vīrišķā enerģija, ka vīriešiem vienmēr vajag lietas, kas ir nesasniedzamas, un manī ir šī enerģija. Līdz ko es kaut ko pārvaldu, es zaudēju interesi, līdzīgi kā ar gleznu, kuru es pabeidzu. Man pilnībā zūd interese par to tematiku, un līdz ar es nemitīgi meklēju kaut ko. [..] Tam uzstādījumam ir jābūt augstākam, nekā es spēju pacelt. Manā gadījumā man bija vieglāk uzgleznot portretu nekā atkost dabas struktūru, jo uzgleznot jūras vilni man ir sarežģītāk nekā uzgleznot portretu. [..]
Kaspars Zariņš: Kas jums dzīvē sagādā vislielāko prieku? Un kur jūs smeļaties prieku? Es, piemēram, kalnu slēpošanā, pastaigā gar jūru, sarunās ar mazbērniem, arī glezna, kas pašam liekas okei.
Anita Arbidāne: Es laikam tiešām esmu tāds darbaholiķis, baigi skumji izklausīsies, bet mans darbs man sagādā tiešām prieku. Man patīk strādāt. Protams, ir arī citas lietas, man ir ģimene un arī atpūsties man patīk, satikt draugus, bet ikdienā es lielāko daļu laika pavadu ar sevi, savā darbnīcā un tad es jūtos vislabāk. Es to nesauktu par prieku, bet par mieru. Miers man sagādā prieku, tie daži momenti pa dienu, kad es sajūtu mieru un nedomā visādas nevajadzīgas domas pa riņķi.
Agate Apkalne: Es reti kad jūtos tik laimīga kā tajos brīžos, kad es gleznoju. Tā glezna pati pasaka, vai viņa laidīs klāt. Tagad gadu esmu pārvākusies uz Miķeļtorni, dzīvoju mežā, man katru dienu ir garas pastaigas. Man ir noslēdzies dzīvē tāds viens posms, kad bērns aiziet un es vairāk atgriežos dzīvot sev. Man ļoti, ļoti svarīga ir komunikācija ar manu meitu un svarīgi ir apkārt tie cilvēki, ar kuriem es mijiedarbojos. Man patīk lasīt grāmatas.
