Vairākos stāvos skatāmi laikmetīgās mākslas autoru darbi dažādās tehnikās: iespiešana, datorgrafika, herbārijs, gleznošana uz audekla, virtuālā realitāte, stikls, un tam visam pa vidu cilvēks ar sāpēm, ilgām, pārdzīvojumiem un vēlmi būt pieņemtam, lai kādā stāvoklī viņš tagad būtu.
Pētījumā, kas veikts vēl pirms Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma, tika secināts, ka depresijas izplatība Latvijā kopumā bija 6,7%. Tā bija biežāk sastopama sievietēm nekā vīriešiem, attiecīgi 7,8% un 5,6%. Balstoties uz ģimenes ārstu prakšu datiem, tika secināts, ka ar depresiju jebkad dzīves laikā ir saskārušies 22,4% pacientu. Savukārt ārkārtas situācijas laikā veiktajā pētījumā (2020. gada pavasarī, interneta aptauja) tika secināts, ka depresijas izplatība Latvijas iedzīvotāju vidū bija 5,6%. 2022. gada pētījumā secināts, ka Latvijā ir trešais augstākais pašnāvību skaits Eiropas Savienībā (ES). Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents Māris Taube skaidro, ka 80% pašnāvību Latvijā ietekmē depresija.
Lai kādi būtu pētījumu skaitļi, ir nojaušams, ka patiesā situācija valstī ar mentālo veselību ir vēl drūmāka. Lielākā daļa no pacientiem nekad nevēršas pēc palīdzības, nezina, kur meklēt palīdzību, un baidās no stigmatizācijas, ko uzliek diagnoze. Sociālie mediji vārdus "depresija" un "trauksme" ir pārvērtuši par joku, jo katram otrajam ir depresija, kad gadās bēdīga diena, un trauksme taču arī ir katram, kurš savā dzīvē par kaut ko ir uztraucies. Šāda trivializēšana vēl vairāk apgrūtina cilvēkus vērsties pēc palīdzības, kad vadzis ir lūzis.
Ir dažādi veidi, kā cīnīties ar depresiju, tuvinieka zaudējuma sāpēm un citiem pārdzīvojumiem. Ir labi, ja ir blakus cilvēki, kas atbalsta, ir arī dažādas valsts apmaksātas programmas ar plašu nodarbību klāstu, kur ir arī mākslas terapija un drāmas terapija. Izstāde "Kā es jūtos pēdējā laikā" man bija kā mākslas un drāmas terapijas labākais apvienojums, kur apvienojas lomu spēles, jaunu ieradumu radīšana, sevis izzināšana, spēja paraudzīties uz pasauli plašāk, dažādu tehniku izmantošana, lai panāktu "šeit un tagad" efektu.
Šī gada februārī un martā piedzīvoju depresijas epizodes, tikai marta beigās vērsos pēc speciālistu palīdzības. Es cēlos, ēdu, devos uz darbu, bet katru brīdi domāju par to, cik labi būtu, ja rītdiena nepienāktu, cik vienkārši būtu sev padarīt galu, cik pasaule ir melna un bezjēdzīga vieta, kur tu jūties viens un pamests. Melnais caurums ar nosaukumu depresija ar katru dienu plešas arvien plašāks, un no tā izkāpt ir ļoti grūti, jo nav spēka nekam, viss liekas bezjēdzīgs, un apkārtējie līdz galam nevar saprast to, ko piedzīvo. Vārdi "saņemies, pasmaidi taču, beidz gruzīties" maģiski neiedarbojas, drīzāk tikai mudina sev vēl lieki pārmest, ka nevari kā visi citi normāli funkcionēt un turpināt dzīvot.
Visspēcīgāk mani iespaidoja Andas Lāces septiņu gleznu cikls "K., kas tas bija?", Līgas Spundes sietspiedes un 3D drukas "Maijpuķītes/Veltījums sagurušai meitenei", Zanes Tučas uz audekla gleznotie darbi "Joprojām esmu dzīvs" un "Kailās saknes" un Sanitas Tauriņas uz stikla pārnests izšuvums "Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu". Katra autora spēja atdzīvināt materiālu un iedvest tajā dzīvību liek iekšēji nodrebēt. Spēja ar vienu vai dažiem mākslas darbiem izstāstīt spēcīgu stāstu lieku reizi atgādina, cik ļoti ir nepieciešams Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs, kas apkopotu visus šos darbus. Kamēr Latvijas teātris un kino bieži vien baidās nosaukt lietas īstajos vārdos vai nereti raugās uz to tikai caur ironiju, laikmetīgā māksla ir ķērusies vērsim pie ragiem un skatās uz problēmu tieši, nepastarpināti, to nemēģinot izskaistināt vai padarīt patīkamāku skatītājam.
Izstādes "Kā es jūtos pēdējā laikā" apmeklēšana man raisīja spēcīgu emociju karuseli. Katrs mākslas darbs atgādināja kādu posmu depresijas pārvarēšanā. Kopumā visi darbi raisa dziļu empātiju gan pret personisko autora pārdzīvojumu, gan pret psihiskās veselības tēmu plašākā skatījumā. Iedziļināšanās problēmā no dažādiem skatpunktiem arī man ļāva paskatīties uz saviem pārdzīvojumiem no pavisam jaunas perspektīvas.
Nevienā citā izstādē savā mūžā neesmu jutusies tik saprasta, tik samīļota, tik piepildīta, jo par spīti tēmas un mākslas darbu depresīvajam tumšumam, tēlaini izsakoties, es ieraudzīju gaismu tuneļa galā.
Tādu pavisam mazu, spožu lampiņu ar uzrakstu: "Tu neesi viens!". Un tieši šis vēstījums ir pats svarīgākais, jo veidi, kā cīnāmies ar problēmām ir dažādi, bet mērķis visiem jau ir viens – būt veseliem, būt saprastiem.
Paldies Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam par jauno, mūsdienīgo izstāžu ciklu, (tas aizsākās ar izstādi "Snīkeri: eko x ego"), kas liek domāt, kas liek just, kas palīdz pasauli un cilvēku aptvert plašāk. Iesaku uz izstādi "Kā es jūtos pēdējā laikā" doties visiem – gan tiem, kam ir mentālās veselības problēmas, gan cilvēkiem, kas palīdz cīnīties ar šīm problēmām, kā arī tiem, kas saka, ka tas viss ir izdomājums un jādomā vienkārši pozitīvi. Jo, manuprāt, māksla ir viena no labākajām terapijām.
