Mīlestībai pret mākslu "aug kājas" bērnībā
Kaspars Zariņš: Kristian, es gribētu, lai pastāsti, kā tu nonāci līdz mākslas pasaulei, varbūt caur bērnības atmiņu vai citādi?
Kristians Brekte: Noteikti, ka tur ir tā bērnības ietekme, jo mans vectēvs ir Jānis Brekte, gleznoja Vecrīgu pārsvarā, bet es fanoju tieši par viņa eļļas darbiem, kuru nav daudz. Tie ir savādāki, viņš tā riktīgi spieda to krāsu.
Kā tu atradi viņa darbus, viņi glabājās pie sienām?
Kristians Brekte: Jā, jo pārsvarā vienmēr, kur esmu dzīvojis,
arī tagad mana māja izskatās pēc tādas Adamsu ģimenes [mājas] vai antikvariāta, jo ir daudzas lietas, kas ar mani runā krāmu tirdziņos vai tajos pašos antikvariātos – Kristian, nopērc mani!
Tu dzirdi priekšmetu balsis?
Kristians Brekte: Jā, tieši tā, tie ar mani sarunājas. Noteikti arī tas, ka mājās vienmēr ir bijušas ļoti daudzas mākslas grāmatas. Reizēm senči gāja uz teātri, un es paliku viens ar māsu, un tad es kāpelēju pa to grāmatu plauktu, un to, ko varēju paņemt… Piemēram, atceros, ka Dalī lielā grāmata bija tiešām supersmaga, kad es to šķirstīju. Bija arī daudz grāmatu par dabu, franču Žaku Īvu Kusto, teiksim tā, zemūdens pasaule un tas viss mani aizrāva. Tad man bija dinozauru periods. Tad, kad es pie vectēva braucu uz otrām mājām Mežciemā, kur bija viņa darbnīca, tad bija arī Motormuzejs. Mani ļoti ietekmēja tā sadauzītā Brežņeva mašīna, tad es auto avārijas zīmēju, jo jau tad man bija tāda skiču kladīte.
Un tad tu nokļuvi mākslas skolā?
Kristians Brekte: Nē, es mācījos parastajā skolā, otrajā vidusskolā, gribēju būt dakteris, tad gribēju iet armijā, kaut kādā ziņā ar to biedēju senčus.
Kopš tā laika tev ir noskūta galva? [smejas]
Kristians Brekte: Nē, tad man vēl bija gari mati. Kad iestājos lietišķajos tēlniekos, tad vēl man bija gari mati līdz lāpstiņām. Tad vienā dienā izdomāju, ka griezīšu tos nost, un arī nogriezu. Kopš tā laika es ļoti labi un ērti jūtos ar skūtu galvu. Tad es pēc tiem tēlniekiem, pieciem gadiem, sapratu, ka man interesē citi mediji. Piezvanīju Andrim Freibergam, aizgāju pie viņa un teicu, ka gribētu iet scenogrāfos. Tā arī es kaut kāda gada laikā gāju pie viņa uz teātri, viņš man deva uzdevumus. Kāpēc teātris? Tāpēc, ka tā salikās, ka tur ir visi tie mediji, kas mani interesē un arī varbūt kas neinteresē, teiksim, video nav mans mīļākais žanrs. Es arī izstādēs nevaru ilgi paciest tos video darbus. Tad tur ir arī mūzika, ar ko esmu sācis nodarboties tieši no 2016. gada ar Modri [Svilānu] un Māri Butleru, mums ir apvienība "+K+M+B". Mēs tagad ar Mārča Lāča videoklipu šajā vasarā dabūjām Berlīnē balvu, ierakstījām arī Šarla Bodlēra albumu kopā ar izdevniecību "NABA". Tā kā, jā, teātrī ir skaņa, glezniecība, tā trešā dimensija, un tev liek lasīt, tāpēc teātris, man liekas, ir forša štelle.
Labi, tagad, lūdzu Andri, izstāsti, kā tu nonāci līdz mākslas pasaulei? Kas bija grūdieni tam?
Andris Vītoliņš: Atšķirībā no Kristiana es varbūt nenāku no mākslas vides, bet mani bērnībā diezgan uzrunāja, daudz kur es pamanīju visādos dzīvokļos, visur, kur biju ciemos, tas, kas atrodas pie sienām, kādi ir dizaina priekšmeti, mēbeles. Es arī ļoti daudz zīmēju.
Pateicoties tam, ka mamma mani veda arī uz izstādēm, esmu pieredzējis ļoti daudzas izstādes, arī tādas pat zināmas un slavenas Rīgā no bērnības, 80. gadu sākuma.
Lai gan es mācījos 1. vidusskolā, tajā laikā matemātikas skolā, es biju diezgan nemierīgs un visu to skolas laiku pavadīju zīmējot. Zīmēju arī matemātikas stundās.
Ar ko tu zīmēji?
Andris Vītoliņš: Ar pildspalvu. Tad mani ik pa laikam veda pie direktora vai vēl kaut kur, jo biju uzzīmējis kādu pliku skolotāju vai vēl kādas dumības, kas, protams, izraisīja klasē lielu sajūsmu. Tad tika meklēti ceļi, kur to manu enerģiju novirzīt, un es nonācu Rīgas Bērnu mākslas skolā. Es gan esmu mēģinājis kaut kādā mirklī vairākas reizes aiziet no mākslas vides vēlāk, 90. gados, bet dažādi notikumi mani ir atsvieduši atpakaļ. Esmu sapratis, ka nevajag pretoties tam, kas ir iekšā. Es pabeidzu bērnu mākslas skolu un tad iestājos Rīgas Amatniecības vidusskolā. Pēc tam nonācu Mākslas akadēmijā. Skaidrs, ka tie bija 90. gadu juku laiki, un pēdējā vakarā pirms dokumentu iesniegšanas un eksāmena mans nelaiķa skolas biedrs teica – nu, pamēģini. Es aizgāju pilnīgi nesagatavojies absolūti uz eksāmeniem. Atšķirībā no mūsdienām, tajā laikā eksāmeni bija daudz kvalitatīvāki, un reāli bez sagatavošanās, fundamentāla darba gadu, divus pirms nevarēja akadēmijā tikt. Es nonācu akadēmijā, stājos tajā laikā uz vides mākslu, rezultātos es paliku kaut kur pa vidu, jo man bija pilnīgs zigzags – teicamas atzīmes kompozīcijā, ļoti sliktas zīmēšanā, jo nebiju gatavojies ģipsi zīmēt. Pēc eksāmena domāju, nu, labi, netiku – netiku, liela muiža. Vismaz pamēģināju, kā tas ir. Bet, atšķirībā no mūsdienām, kad nedrīkst publicēt vārdus un uzvārdus, tajā laikā vārdus un uzvārdus publicēja. Vecāki, ejot garām, to zināja un paskatījās, un teica, ka vajag mēģināt, jo pēc rezultātiem kaut kādās nišās man ir ļoti augsts vērtējums, tas nozīmē, ka vajag tomēr mācīties. Tajā laikā bija sistēma, kā visus tos, kas bija atbiruši, par maksu varēja uzņemt. Bija tāda pedagoģijas nodaļa, kurā Ivars Heinrihsons bija viens no galvenajiem pasniedzējiem. Tad mūs, lielu tādu kompāniju, salasīja, un mēs sākām mācīties tur. Pēc pirmā gada, lai varētu atbrīvoties no mācību maksas, stājāmies vēlreiz akadēmijā. Protams, ka tad jau es biju uztrenējies gana, un iestājos dizaina nodaļā. Nomācījos trīs gadu dizaina nodaļā un tad beidzu bakalauru vizuālās komunikācijas nodaļā.
Bet maģistrus tu beidzi kā gleznotājs?
Andris Vītoliņš: Jā.
Idejas, kas rodas galvās un tverot vēsturi
Es tavu daiļradi varētu raksturot tā, ka tu esi tāds sapņains urbānists būtībā, savā veidā arī ar abstrakcijas devu un zināmu sirreālisma devu. Tu savas gleznas citreiz veido arī telpiskā versijā, kas ir tādi kā galdi, kā virsmas. Cik saprotu, tu strādā arī ar akrilu. Tavā mājaslapā atradu, ka tev ir ļoti forši būdiņu foto. Kur tu rodi savas idejas, un kāpēc, es teiktu, tāda pamestības sajūta rodas, skatoties uz tām?
Andris Vītoliņš: Varbūt varētu teikt tā, ka kaut kādā posmā, līdz aptuveni 2013. gadam, es idejas radīju reāli dabā no objektiem, bet vienā brīdī sapratu, ka ar mani sāk notikt tas pats, kas ar daudziem māksliniekiem, ka tā fotogrāfija sāk tik daudz ietekmēt tevi, ka tu sāc jau pats skatīties un domāt kā fotoaparāts. Tad es nolēmu mest kūleni un iet projām, un drīzāk balstīties uz sevis zīmētām, veidotām lietām.
Šobrīd drīzāk es radu galvā vispirms to ideju, varu apgulties gultā, aizvērt acis un izveidot šādu pasauli vai ideju. Tas ir vairāk tādā emocionāli intuitīvā līmenī.
Un tev, Kristian, kā tev rodas idejas? Scenogrāfijā skaidrs, ka tas ir saistībā ar izrādi, ar lugu, bet tev bija arī tāda izstāde, ar kuru tu pieteici sevi skaļāk, "Rīgas madonnas".
Kristians Brekte: Jā, prostitūtas, "Rīgas madonnas". Es diezgan daudz pa Rīgu braukāju ar velosipēdu, un tad vēl Lienes iela un Čaka iela bija savādāka.
Es sapratu, kā ik pa 10 gadiem vispār mainās lietas vai arhitektūra, vai pilsēta, un mainās arī cilvēku paradumi. Tehnoloģijas iet uz priekšu, un tad jau es nojautu, ka tā Čaka iela vai Lienes iela nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija.
Ideja radās arī no mākslas vēstures, ka ļoti daudz mākslinieku ir tās padauzas gleznojuši, un man tas salikās tā, ka tas nav nekas slikts, ka tas būtu interesanti tieši, ja es viņām vēl uzdotu kādus jautājumus, iedotu vienreizējo fotoaparātu, mēģinātu ar viņām kaut kā sadraudzēties. Principā es viņām pat maksāju par stundu.
Tev suteneri nenāca virsū?
Kristians Brekte: Nu, varētu veselu raidījumu uztaisīt par to. Sākumā es gāju uz kaut kādiem sludinājumiem, braucu uz Purvciemu ar šampanieti un ziediem. Tad viņa atver durvis, un tad, kad es saku, ka mēs nenodarbosimies ar to, ka es viņu labprāt iemūžinātu, pieskicētu vai tāpat parunātu, tad viņas domāja, ka es esmu kaut kāds… Plus tad es izskatījos vēl jaunāks nekā tagad, un viņas domāja, ka es vispār esmu kaut kāds mazgadīgais. Man bija ļoti grūti pie viņām nonākt. Tad sapratu, ka man vajag strādāt ar kuratoru kā līdzautoru izstādei ar Ievu Kalniņu, jo mums bija ļoti draudzīgas attiecības. Kāpēc tieši ar Ievu? Jo Ieva ir super sievišķīga, viņai ir samtaina balss, un man kaut kā salikās, ka viņa ar tām sievietēm varētu komunicēt. Sapratu, ka varētu braukt ar mašīnu, viņa man būs blakus, es pieiešu pie tām sievietēm, kas stāv uz ielas, un teikšu, ka ar viņām runās sieviete, ka tas netiks nekur publicēts, ka viņa uzdos jautājumus un es samaksāšu par to stundu. Tad tas nostrādāja, un tieši Ievas klātbūtne vairāk atvēra arī viņas.
Vai tu, darbojoties ar savām idejām, apzināti meklē zināmu skandāla devu vai tas tev iznāk nedomājot?
Kristians Brekte: Es nekad neesmu apzināti taisījis darbu priekš pārdošanas vai provokācijas. Es labi pārvaldu akvareli, saistībā ar manu vectēvu. Viņš gleznoja Vecrīgu, es Rīgas madonnas tajā akvarelī.
Par to provokāciju, – nekad tā nav bijis, ka es speciāli gribētu kādu sakaitināt vai lai kāds nomirtu pēc minūtes. Valmierā, kad izliku to milzīgo uzrakstu "Ja tu šo lasi, pēc vienas minūtes tu mirsi", tad es tiešām par to domāju, ka tas teksts ir daudznozīmīgs. Tādā ziņā, ka kāds pasmaidīs, kāds sadusmosies, kāds tiešām piezvanīs mammai.
Jā, bet tu vairāk vai mazāk tomēr izvēlies, piemēram, ģenitāliju attēlojumu, sātaniskus attēlus, piezīmē fotogrāfijām gotu aksesuārus.
Kristians Brekte: Par to gotisko, tas galīgi nav manējais. Noteikti, ka mani ir ietekmējušas subkultūras. Pamatskolā es klausījos smagāku mūziku, vairāk biju tās melnā metāla mūzikas pārstāvis. Noteikti tā ir tāda bērnības ietekme, jo mani arī tajās pašās grāmatās un filmās nekad nav uzrunājuši labie tēli. Ne pasakās, ne "Lāčplēsī". Laimdota man liekas ir tāda basic bitch, un man vienmēr daudzreiz interesantāki liekas tādi tēli kā Spīdola, kurā ir kaut kāda dualitāte. Viņa ir tā sieviete, ar kuru es tiešām gribētu būt kopā, kura būtu mana kompanjone, jo ar viņu ir interesanti, viņa laižas pa baļķi, viņa buras, viņa dara savas lietas, viņa nesēž mājās. Tāpat, ja runājam par filmām, man patīk "Zvaigžņu kari" un Dārts Veiders, tumsas planēta un visi tie tumšie spēki, viņi ir forši.
Ja mēs skatāmies Latvijas mākslas vēsturē, es tik augstu neliktu Rozentālu, man patīk vairāk Rihards Zariņš ar savu mistiku vai Teodors Ūders, lai arī kāds viņš kretīns ir bijis pa dzīvi; mākslinieki var būt kretīni.
Es cienu arī tās latviskās tradīcijas, tas nav kaut kas aizņemts no Eiropas, kad esmu paskatījies, ā, jā tur ir sātanisms vai vēl kaut kas.
Kāpēc vajadzīga māksla?
Kas, jūsuprāt, ir pievilcīgs, aizraujošs mākslā, un kāpēc tā vispār ir vajadzīga?
Andris Vītoliņš: Pirmkārt, manuprāt, tā iet kopā ar cilvēka uztveri.
Cilvēks uztver lietas vizuāli, un tad saspēlējas kopā kaut kādi izdzīvošanas instinkti. Protams, ka šajā laikmetā, kad izplatās teksta un ekseļa tabulu diktatūra, vizuālais sāk kristies, bet tas ir pirmais izdzīvošanas instinkts – visu apskatīt. Pat ēdienu mēs apskatāmies ar acīm.
Otrkārt, vizuālais strādā spēcīgāk pat kā valoda un kā teksts, jo vizuāli redz arī dažādas kultūras. Mēs varam ar vizuālu valodu aizsniegt, netulkojot tekstu. Dzeja mums ir jātulko, lai, piemēram, francūzis saprastu latviešu dzeju, bet glezna varbūt nav jātulko. Vienīgais, tur var būt arī duāla nozīme tam visam.
Kā tu domā, Kristian? Skaistums ir mākslā tomēr?
Kristians Brekte: Skaistums, tas ir ļoti subjektīvi. Man var likties skaisti arī, kad es eju pa mežu un tur ir maita. Man tas liekas normāls, dabīgs process, kā notiekas lietas. Citiem tas neliekas skaisti. Es domāju, ka
gleznai vai mākslas darbam vispār ir jābūt enerģijai, ka tu pie tā apstājies un tev nav jāskatās, kāds tur būs apraksts, kāds ir nosaukums. Tu sajūti enerģiju, un tas man liekas tas svarīgākais.
Kas jums vispār ir svarīgs dzīvē, pēc kā jūs tiecaties? Tā ir slava vai tas ir sevis pilnveidojums, savas programmas izpildīšana? Kā jūs ieķeraties dzīvē?
Andris Vītoliņš: Es domāju, ka slava tā noteikti nav, bet ar slavu ir interesanti. Slava, līdzīgi kā nauda, var kalpot kā instruments, kas var palīdzēt māksliniekam izdzīvot. Skatītājs gribēs iet uz teātra izrādi, ko slavens režisors vai slavens scenogrāfs ir veidojis. Skaidrs, ka tad tas slavenais scenogrāfs dabūs arī labu aldziņu. Tas ir kā instruments.
Man māksla ir kā meditācijas vai pat sevis pilnveides posms, un tāpēc man bieži ir grūti skatīties kritiski uz darbiem, ko esmu radījis pat pirms 10 gadiem. Esmu tos gan dedzinājis, gan plēsis, bet cenšos to vairs nedarīt.
Tā ir sevis pilnveide, vienlaikus arī meditācija, kas ļauj aiziet projām no ikdienas ārprāta.
Kā tu tiec prom no šaubām jeb kā tu atgūsti savu ķermenisko un garīgo stabilitāti?
Andris Vītoliņš: Es teiktu, ka vislabākās zāles, kā tikt prom no šaubām, ir sportošana. Ja cilvēks aiziet dabā, mežā, vai nu noskrien vai nobrauc kādu kārtīgu gabalu ar velo, tas vislabāk palīdz. Starp citu, Covid-19 laika pirmais posms bija ļoti produktīvs laiks, jo paralēli vēl varēja darbnīcā strādāt, paralēli varēja gleznot. Nebija sastrēgumu, varēja aizbraukt pēcpusdienā uz mežu, noskriet un tad atkal vakarā paskatīties uz tiem mākslas darbiem, kādi ir pirmajā dienas pusē bijuši.
Tas ir zinātniski pierādīts pat, ka sportošana palīdz uzvarēt šaubas.
Kā tev, Kristian?
Kristians Brekte: Es dzīvoju pēc tāda principa, ka pelnījuši dzīvot ir tie, kas izaicina nāvi.
Tad tev jālec katru dienu ar galvu kaut kur pa priekšu?
Kristians Brekte: Nē, tas nav obligāti tā, ka jālec pa logu, bet vienkārši saprast, ka mēs esam mirstīgi.
Tas, ka lielākā daļa mūsu sabiedrības domā, ka viņi ir nemirstīgi, tā, manuprāt, ir liela problēma, tāpēc es kā mākslinieks tomēr esmu kā pareģis un savus darbus taisu par to apokalipsi, kas nāks.
Noteikti arī par kaut kādām aktuālām lietām, kas ir šeit un tagad. Neatceros, kurā gadā, kad mums kultūras ministre bija Dace Melbārde, bija Vāgnera namā izstāde, un man bija tāds darbs, kurā es apēdu kultūras ministri, jo viņa visu savu laiku veltīja tieši Dziesmu svētkiem un dejām. Viņa bija virzīta uz vienu, nevis uz visu, bet man liekas, ka kultūrai...
Nu mums jau tādi tie ministri ir.
Andris Vītoliņš: Sāksim ar to, ka mums nav Kultūras ministrija, mums ir Dziesmu un deju svētku ministrija. Lietas ir jāsauc to īstajos vārdos.
Kristians Brekte: Jā, es parasti pieminu arī tādu zināmāku piemēru, ko visi, manuprāt, zina – Francisko Goju. Viņš ir lojāls galmam, viņam ir labas attiecības ar karalieni, bet tajā pašā laikā viņš zīmē gravīrās karu. Līdz ar to mēs varam redzēt, kādas šausmas ir darījušās, kā tur mocīja cilvēkus. Nekur tālu mēs neesam aizgājuši. Tepat, pāris simtu kilometru attālumā, notiek tas pats. Tādā ziņā Francisko Goja ir kā reportieris, kā mākslinieks, kurš strādā savā laikā un ataino, kas tur notiekas, un es dzīvoju pēc tā, tāpēc arī ēdu tos kultūras ministrus.
Kultūrā kultivētais stulbums
Sācies jaunais mācību gads Mākslas akadēmijā. Tā kā jūs abi tur darbojaties, kas, jūsuprāt, būtu nepieciešams Mākslas akadēmijas attīstībai?
Andris Vītoliņš: Pirmkārt, jāsaprot, ka Mākslas akadēmija ir dibinājusies kopā ar Latvijas valsti. Tā ir kā stūrakmens. Tāpat kā Brīvības piemineklī tas stūrakmens, kas vērsts uz Mākslas akadēmiju, ir veltīts mākslai. Ja mēs paskatāmies, kad bija dažādi okupācijas režīmi, vai tie bija nacisti, vai padomju okupācijas režīms, viņi tomēr bijās aiztikt Mākslas akadēmiju vai to likvidēt, apvienot, pievienot. Akadēmija ir tāds savā ziņā valsts un kultūras stūrakmens. Tas, kas nepieciešams, protams, šobrīd pirmkārt tas ir finansējums. Ja mēs paskatāmies attīstībā, ko ir paveikušas mums pat tuvākās Baltijas kaimiņvalstis, mēs atpaliekam nu jau pat 10 reizes. Gada budžetā mēs atpaliekam par 40 procentiem. Skaidrs, ja mēs badinām šo stūrakmeni, mēs badinām arī fundamentu, uz kā stāv Latvijas valstis.
Vienmēr var pļāpāt un gaidīt izcilības, rezultātus, bet, lai šiem cilvēkiem būtu normāls atalgojums un mēs varētu piesaistīt labus speciālistus, par to būtu ļoti jādomā.
Ko tu, Kristian, domā?
Kristians Brekte: Es vairāk par to sabiedrību un pareģojumu, ka nebūs nekas labs. Mūsu kultūrā tiek kultivēts stulbums, un ar to noteikti ir jācīnās.
Bet kā var cīnīties ar stulbumu?
Kristians Brekte: Vajag izglītoties, lasīt grāmatas, lietot kultūru.
Andris Vītoliņš: Man liekas, ka daudz ļaunuma nodara uzticēšanās dažādām ekseļa tabulām, jo šis ir tāds laikmets, kad cilvēks visu cenšas izskaitļot. Ne velti dāņu karaliskajā akadēmijā bija strīds pirms 100 gadiem – vai skaistumu var izskaitļot? Šobrīd laikmets jebkur, kur skatāmies, gan ministrijas, gan ierēdņi, gan dažādas valstis cenšas kaut ko izrēķināt, izskaitļot visu laiku ar cipariem. Tas jau veicina cilvēka stulbumu. Viņš pat ēdienu pērkot lasa, cik ir kalorijas, un skaita skaitļus, cik tur ir grami iekšā. Tas ir ceļš uz debilizāciju.
Ja cilvēks paļaujas uz cita cilvēka ģenerētiem cipariem, viņš atsakās no domāšanas tajā mirklī.
Kristians Brekte: Jā, tiek nokauts aicinājums vispār kaut ko darīt.
Andris Vītoliņš: Vēl jau arī tas ir bīstami, ka mēs šajā laikmetā ļoti uzticamies dažādiem ekspertiem un konsultantiem, bet, kā likums,
eksperts un konsultants ir visbezatbildīgākie cilvēki jebkurā jomā. Tie visi ir viesi, viņi nekad neatbild ar savu ādu. Mākslinieks atbild ar savu ādu.
Vajag būt drosmīgiem un darīt to, ko gribas, un neklausīt dažādus murgus, – klausīt savai dvēselei vienkārši.
