Izstāde no 15. septembra līdz 16. novembrim skatāma ISSP galerijā, un tās fokusā ir šodienas jauniešu alternatīvā subkultūra, kas dēvēta arī par "jauno scēnu" jeb vienkārši "scēnu". Kā atzīmēja mākslinieks, tā ir mūzikā sakņota kopiena Rīgā, kas savu kulmināciju piedzīvoja pēc pandēmijas, kad alternatīvās mūzikas grupu koncerti "Depo", "Republikā" un "Lastādijā" kļuva par nozīmīgu platformu jauniešu socializācijai un radošai pašizpausmei.
Lai arī darbu kodolu veido Balčus fotogrāfijas, izstāde esot ne vien šī laikmeta fenomena dokumentācija, bet arī pašas subkultūras uzstādījums – tajā varēs skatīt arī jauniešu darbus, notiks dažādi pasākumi ar viņu līdzdalību, tostarp koncerts un dzejas vakars. Atklāšana notiks jau 14. septembrī pulksten 18.00 ar trīs panku grupu – "ŠŅK", "Defekts" un "Depustūtes" – uzstāšanos. Savukārt izstādes noslēgums tiks atzīmēts ar tādā pašā vārdā nosauktas grāmatas atklāšanu.
Ingvilda Strautmane: Arni, kā tu pirmo reizi viņus ["scēnas" jauniešus] ieraudzīji, vai kāpēc pie viņiem aizgāji? Kāda bija tava motivācija?
Arnis Balčus: Vairāk nekā divus gadus atpakaļ man bija viena studente, kas spēlē vienā grupā, un viņa teica, ka būs koncerts. Tas bija klubā "Republika", Vecrīgā. Es tur aizgāju, un man likās ļoti interesanti tie cilvēki. Tas pirmais iespaids ir tāds, ka tas viss ir ļoti krāšņi un kolorīti, tas ir ievelkoši, protams. Tagad jau es arī esmu daļa no šīs kopienas.
Arni, kā tu raksturotu, kas ir "jaunā scēna" jeb "scēna"?
Tas ir tāds kultūras fenomens. Ceļojot esmu mēģinājis ieskatīties citu valstu "scēnās". un varētu teikt, ka tas pie mūsu mazā cilvēku skaita tomēr ir liels notikums. Tur ir salīdzinoši daudz cilvēku, viņi ir radoši, ir tiešām daudz mūzikas grupu. Bez mūzikas grupas viņi paši reizēm arī zīmē. Tas nav tikai tas, kas pirmajā brīdī šķiet – tikai izklaides un alkohols, un antisociāla uzvedība –, bet tas ir arī radošais potenciāls. Šis ir laikmeta fenomens, jo pirms desmit gadiem tāda nebija. Kas zina, kas būs pēc pāris gadiem, varbūt tas ies mazumā.
Vai "scēna" darbojās arī pandēmijas laikā?
Tā bija pieklususi. Principā tā eksistēja, bet atdzīvojās tieši pēc, un tas bija aktīvais laiks, kad bija daudz koncertu. Pandēmijas laikā viss pamatā notika iekštelpās un dzima daudz grupu.
Ar ko viņi nodarbojas? Mūzika, kaut ko raksta, zīmē, viņi atšķiras arī savā izskatā. Ir kāds reglaments, kādiem ir jābūt, lai piederētu šai grupai?
To katrs pats izvēlas, bet droši vien, ka viņi jūtas mazliet atšķirīgāki no vairuma cilvēku. Iespējams, un tā ir mana hipotēze, ka tas ir kaut kāds protests, ne vienmēr pret konkrētiem lozungiem, bet arī. Pamatā tas ir protests pret pieaugšanu, pret nokļūšanu sistēmā kopumā, pret kļūšanu par paklausīgu ierindas pilsoni. Pieļauju, ka viņi ir tuvāk dzimšanai, kad cilvēks nav vēl samaitāts un sabojāts. Viņš var būt patiesāks un to brīvību negrib zaudēt. Tas, ko var redzēt izstādē un ne tikai, ka arī tas viņu ķermenis ir platforma, caur ko viņi pauž ne tikai savu identitāti, bet tā ir arī protesta forma. Tāpēc viņi gan ģērbjas, gan krāso, reizē tetovē un rēto, un ķermenis ir vienīgais, kas viņiem pieder.
Varbūt viņiem reizēm ir sajūta, ka šajā pasaulē neko nevar mainīt, kaut kāda nolemtības sajūta, un viņi atrod savu veidu, kā protestēt.
Ir it kā ļoti liela pretruna. Šī ISSP galerija atrodas "Berga bazārā", un tā ir diezgan glancēta vieta Rīgā. Iekšpusē jaunieši pūta ar krāsu baloniņiem visā savā krāšņumā, kā tu jau raksturoji. Gar logiem ārpusē iet cilvēki ļoti solīdos uzvalkos un kostīmos. Vai speciāli tā vieta ir izvēlēta kā kontrasts?
Tas ir tas interesantais šajā, protams. Es domāju, ja tas notiktu pagrabā vai perifērijā, tad tas arī paliktu tādā subkultūras līmenī. Tas ir tieši interesanti, ka tiek pasniegts kā tāds prožektors virsū, un cilvēki iet garām un domā, kas te notiek. Daudziem jauniešiem ir svarīga, pirmkārt, uzmanība, bet arī tas, ka
viņu pasaule, viņu jūtas un vērtības tiek kaut kā nopietni uztvertas no pieaugušo puses.
Viņiem arī ir savi izaicinājumi, problēmas, un bieži vien tas ir stāsts par uzmanību. Šeit ir iespēja tādā prestižā vietā piedāvāt šo platformu. Tā nav tikai foto izstāde, tas ir tāds mini festivāls, es teiktu.
Kā mēs varētu definēt to subkultūru? Tas ir ārpus oficiāli akceptētas kultūras? Tajā pašā laikā izstāde ir tapusi ar KKF atbalstu.
Viņi atbalsta galeriju, tāpēc netiešā veidā arī izstādi, bet grāmatai gan ir atbalsts.
Tad tāpat, kā tika dokumentēts hipiju laiks vai panku, piemēram, filma "Vai viegli būt jaunam?", tad šī grāmata arī dokumentēs laiku?
Jā, zināmā mērā tā būs. Kas ir interesanti, tā grāmata nav tikai skatīšanās no malas, kā fotogrāfs bieži vien darītu, ka novēro un parāda tādus kā fotogrāfiskus pierādījumus kaut kādam fenomenam. Viņi paši arī ir iesaistīti, un, ņemot vērā, ka arī es jūtos kaut kādā mērā daļa no šīs "scēnas", tad es to uztveru arī kā uzstādījumu, kā statement arī no pašas "scēnas". Tas nav tāds skatījums no malas.
Kur tu viņus satiki? Vai aizgāji uz vienu koncertu, un pēc tam arvien vairāk atradās tās vietas un tie bariņi?
Es jau vairs neatceros, kur es tieši viņus atradu. Taču tā ir, tu sāc iet un sākumā tāpat kā citi, kad atnāk uz jaunu vietu, vairāk vēro, un beigās iegūsti kādas paziņas un draugus. Ir priekšstats, ka viņi ģērbjas savādi un visi ir tādi mazliet jocīgi, un nevar teikumus salikt kopā, bet tā nav. Viņi lielākoties ir sakarīgi cilvēki.
Mēdz teikt – jo smagāka mūzika, jo maigāks cilvēks.
Otrs ir tas, ka mentālās problēmas ir ikdiena šeit un par to cilvēki nekautrējas dalīties. [..]
Kādas ir viņu attiecības sociālajos burbuļos, vai viņi dalās un liek savas bildes un stāstiņus? No vienas puses, ir "Instagram" standarts, kas ir skaisti, veiksmīgi, bagāti cilvēki, viņi veido arī sociālajos tīklos to alternatīvo?
Lielākā daļa jā. Jo jaunāks, jo tālrunis un visi sociālie tīkli tev ir svarīgāki, tas ir arī veids, kā sevi reprezentēt un savstarpēji komunicēt. [..]
Vai nav tā, ka ar to, ka jūs tagad leģitimizējat viņus, ka viņi pazaudē daļu no sava protesta?
Jā un nē. Tas ar visām lietām, kuras kļūst redzamas un veiksmīgas, tas kļūst par šo lietu zināmā mērā nāvi. Mums jau ir kaut kādi piemēri, Tallinas kvartāls, piemēram, tas sākās kā underground, bet tagad tas it kā izskatās mazliet savādāk, bet patiesībā tas vairs nav nekāds underground.
Ko viņi domā ar to kārtīgo izārdīšanos? Vai tā ir iekšēja izārdīšanās, vai tā ir arī agresivitāte pret apkārtējo pasauli?
Man ir tā hipotēze par ķermeni. Tā dejošana, nonākšana mazliet savādākā stāvoklī arī ir veids, kā tu atbrīvojies un paud savu brīvību. Domāju, ka tas ir arī radošā ziņā. [..] Ir vairākas mūzikas grupas, kuras ir diezgan agresīvas, un tur ir arī tāds performances elements. Tas ne tik daudz ir par mūziku, bet tāds performatīvs notikums. Tas var būt agresīvs, šokējošs un ekipējumu apdraudošs. Tāpēc cilvēki raustās viņus aicināt kaut kur izpausties. Kas nozīmē, ka reizēm arī tādām radikālām izpausmēm trūkst platformas.
Mēs nevaram zināt, ar ko tas var rezultēties laika gaitā, jo arī, piemēram, [Marinas] Abramovičas performances sākumā arī bija tādas agresīvas un neatzītas, bet tagad viņu saucam par performanču vecmāmiņu un ikonu.
Man liekas, ka tur ir kaut kāda saistība ar to, ka, ja jauniešiem ir iespēja izpausties un brīvības sajūta, un viņi tiek novērtēti, un viņiem tiek dotas platformas, varbūt arī tās mentālās lietas iet mazumā. Tās aiziet radošajā enerģijā. Labāk, lai viņi kliedz un dejo, un mošpito, nevis griež vēnas.
