Madara Gulbis tiek dēvēta par gaismas pētnieci un krāsas filozofi, un to apliecina arī jaunākā izstāde. Tajā valda meditatīvas, arī pozitīvi uzlādējošas noskaņas.
Madaras Gulbis jaunās gleznas vēl atrodas darbnīcā, izliktas viena blakus otrai; te ciemojas arī viņas trīsgadīgā mazmeita Aurora Austra – jau liela zīmētāja. Lai arī gleznotas ar eļļu, māklsinieces gleznas ir vieglas, gaisīgas un atmosfēriskas. Tas sasaucas gan ar izstādes tēmu, kas ir "debesis", gan autores rokrakstu kopumā, jo viņa allaž gleznojusi ar akvarelisku vieglumu.
Izskatās, ka šobrīd gleznotājai ir zilās krāsas periods, jo dominē visu zilo toņu nokrāsas, un tikai viena glezna ir traki sarkana: "Jā, šobrīd manī vibrē zilais, zilie toņi, arī rozā, violetais – visa tā gamma. Šobrīd tās ir debesis, ko es ļoti daudz esmu skatījusies, tāpēc, protams, tie ir debesu toņi.
Vienā gleznā ir arī koši sarkanas debesis, kas saistās ar saules spēlēm, saules ietekmi uz Zemi. Tas ir neaprakstāmi skaisti, ko var ieraudzīt, sevišķi vakaros pie jūras.
Iespējams, ka tas man ir burtiski jau asinīs, jo es esmu Lielupē pie jūras visas vasaras pavadījusi, un tur redzētie skati ir manī līdz matu galiem iekšā un vienkārši nāk gleznās ārā."
Kaut arī Madaras Gulbis darbi ir nosacīti vai abstrakti, katra pamatā ir kāds konkrēts impulss vai pieredzējums, visbiežāk noskatīts dabā. Šogad viņai sanācis daudz ceļot arī ārpus Latvijas, un viņa ļoti daudz vērojusi tieši debesis, mākoņus, kas viņā raisījis dvēselisku sajūsmu, kas prasīt prasījusies atspoguļojoties arī gleznās: "Arī lidojot es esmu vienmēr pievērsusi uzmanību un brīnījusies, kā tas izskatās no augšas, kad tu esi virs mākoņiem. Protams, tur uzreiz rodas arī eksistenciālās pārdomas, kas ir cilvēks, kur mēs tajā visā esam. Šī lielā, plašā vide ap mums un līdz ar to cilvēka nenozīmīgums tajā visā. Es te esmu vienu mirkli, bet tie mākoņi dažādās kombinācijās vai mākoņi, vai krāsas – tur jau gadu simtiem vai tūkstošiem nekas nemainās."
Gleznas atklāj arī debesu saspēli ar citām varenām stihijām. Gleznā, kurā dominē violeti toņi, atspoguļojas pieredzējums pēc negaisa, kas tikko plosījies jūrā, bet gleznā zaļganzilos toņos – skaisti un neizmirstami mirkļi, piedzīvoti Šveicē, atklāj māksliniece: "Lūk, tur tā zili zaļā glezna. Es jau domāju, ka man tajā ir izdevies parādīt manu aizvadītās vasaras pieredzējumu – būt aiz ūdenskrituma Šveicē. Aiz ūdenskrituma aiziet, un – ka tu saproti, ka ir tas milzīgi spēcīgais kalnu tīrais ūdens, kas gāžas no augšas, un aiz tā ir vēl ļoti varena, monumentāla ainava. Būšana šādā vietā ir neparasta latvietim – zemes cilvēkam, kurš pieradis, ka viss visapkārt ir mierīgs un plakans."
Kā saka Madara Gulbis – viņu interesē uzgleznot to, ko ar vārdiem nav iespējams pateikt un ko nav iespējams arī nofotografēt.
Viņas darbi ir emocionāli ļoti piepildīti, bet tās nekad nav destruktīvas vai ārdošas emocijas, gluži otrādi – darbos dominē harmonija, tīrība un caurspīdība. Tas izrādās ir apzināts ceļš, kam savulaik virzienu devis gleznotājas tēvs – tēlnieks Aivars Gulbis.
"Šeit nu ir mana tēta ietekme. Tas bija ļoti sen. Man liekas, ka es vēl akadēmijā mācījos. Man likās, būt māksliniekam – tas nozīmē radošās mokas, ka tieši tā ir jāizpaužas. Un viņš vienā tādā reizē redzēja, ka man tā īsti laikam neiet, es esmu drūma un nelaimīga, un viņš teica:
"Nē, nē! Kā tad tu tagad gleznosi? Gleznot sliktā garastāvoklī nedrīkst! Mēs esam atbildīgi par to, ko mēs gleznojam, un tas viss iegleznojas iekšā!"
Toreiz tas man likās kā tāds kosmoss – tiešām? Kopš tās reizes es ļoti nopietni izturos pret to un es rūpējos, lai mana dzīve būtu harmoniska, lai es varētu gleznot, lai es varētu gleznās nodot labas lietas, nevis sliktas lietas," teic māksliniece
Gleznošanu Madara Gulbis dēvē par meditatīvu, pietātes pilnu procesu, kas ir visdziļākā satikšanās ar sevi pašu. Viņas jaunāko gleznu izstāde "Debesu sajūta" skatāma mākslas telpā "Aminori" līdz februāra sākumam.
