Autore jau ilgāku laiku aizraujas ar savas dzimtas pētniecību, dodas ekspedīcijās pa Latviju, tuvāk iepazīstot vietas, kur dzīvojuši viņas senči dažādās paaudzēs. Viņas uzkrāto iespaidu un emociju bagāžu tad arī atspoguļo izstāde, kas veltīta dzimtas sieviešu portretiem. Tie veidoti oriģinālā tehnikā, kurā glezniecība apvienota ar tekstilmākslu, kolāžu un brīvgaitas mašīnizšuvumu.
Zane Šumeiko rāda un stāsta: "Ar šo priekšmetu arī izstāde sākās. Tā ir aušanas atspole, kuru vienā ekspedīcijā Kalncempju pagastā, staigājot pa senču mājām, es atradu. Gruvešos mētājās šī atspole."
Kā jau tekstilmāksliniece – Zane Šumeiko atspoli nevarēja atstāt un paņēma līdzi, un tagad tā atceļojusi arī uz izstādi Rīgā un savā ziņā ir arī izstādes simbols:
"Šī atspole it kā saauž laikus, stāstus, vietas, atmiņas. Tā atgādina laivu, kas ceļo pa laika upi. Vai arī – kā es nosaucu izstādi – "Senču upes", jo šīs upes ir kā laika plūdums, kam mēs visi ejam cauri."
"Senču upes" saucas arī izstādes ievaddarbs, kas ir kolāža, kurā Zane Šumeiko simboliski atveidojusi savu dzimtas koku septiņās paaudzēs. Gleznojums kombinēts ar uzšūtām pogām, kas katra pārstāv kādu dzimtas cilvēku: "Tie ir 131 cilvēks. Un tos var attiecināt uz katru no mums. Uz mani, uz jums, uz katru. Iedomājamies, ka mēs esam šī košāk izceltā poga, tālāk mums ir māte un tēvs, tālāk viņiem ir māte un tēvs, un tā joprojām. Tā ka ir, ko pētīt. Arī pogas ir nākušas no dzimtas kolekcijas. Man stāvēja dažādās kastītēs, burciņās un bundžiņās, un šajā gadā es atradu tām jaunu jēgu un nozīmi."
Pārējie darbi jau iepazīstina tuvāk ar konkrētiem cilvēkiem, un pirmajā dzimtai veltītajā izstādē Zane Šumeiko pievērsusies tieši sievietēm. Pirmo viņa portretējusi sava vecātēva vecāmāti Karlīni, kas ir vissenākā dzimtas sieviete, kuras fotogrāfija ir saglabājusies. Gleznai ir koši sarkans fons un gleznas apraksts vēsta, ka Karlīne dzimusi Kalncempju pagastā, bijusi šerpa dāma: "Nu, maza un skopa informācija mums par viņu ir. Tāpēc man likās, ka, pētot šo fotogrāfiju, es sajūtu intuitīvu informāciju, kas nav vārdiska, ko ļoti grūti verbalizēt un izstāstīt. Bet man likās, ka tas vārds "šerps", kā par Karlīni izteicās viņas vēl dzīvā mazmeita, ka tādi nostāsti ir bijuši, ka viņa bijusi šerpa dāma, – ka tas vārds arī daudz ko izsaka. Un katram var kaut ko nedaudz savādāk nozīmēt, protams."
Kā saka Zane – visās portretētajās dzimtas sievietēs viņa var atrast kaut ko no sevis, bet plašākā nozīmē tie atspoguļo arī dažādus sieviešu arhetipus. Piemēram, Karlīnes meita, Zanes vecātēva māte Erna pārstāv silto un maigo sievišķību: "Šeit es sajutu kaut ko ļoti trauslu un sapņainu. Šī ir vecātēva māte. Es atradu viņas vēstules. Kādā vēstulē viņa raksta par sevi – man jau sapņi piepildās. Es arī pēdējā laikā diezgan daudz pētu sapņus, esmu pievērsusies dienasgrāmatas rakstīšanai par sapņiem, jo, manuprāt, sapņi spēj daudz atklāt par mūsu slēpto pusi. Man likās, ka viņa ir tā, no kuras man tāda atklāsme, enerģija un interese. Un vēl man vairāki cilvēki jau ir teikuši – bet tev taču ir viņas acis!"
Pilnīgi iespējams, ka interesi par tekstilmākslu Zane Šumeiko savukārt mantojusi no vecvecmātes Veronikas, kas no Kalncempju pagasta kādreiz pārcēlās uz Rīgu un pelnīja iztikšanu ar šūšanu.
Vēl pavisam citu sievietes likteni pārstāv Katrīna, dzimusi Ezeres pagastā, par kuru dzimtas albumā liecina viena ļoti neskaidra fotogrāfija, gleznā viņas portrets ir gaismas apstarots: "Par šo dāmu mēs ļoti maz zinām, viņa ir mirusi 1910. gadā ar vēzi, bet atstājusi piecus bērnus, no kuriem tālāk ir mana ģimene cēlusies. Jā, tāds ļoti traģisks stāsts, bet esot bijusi ļoti skaista, bijusi muižas kalpone. Man gribējās viņu pielīdzināt svētajai Lūcijai, ko uzskata par gaismas simbolu. Tāpēc es viņai arī tādu koši dzeltenu krāsu fonam izvēlējos, kāda nav citām. Nu, kopumā tie ir ļoti intuitīvi darbi, mēģinot izlikt uz āru kaut kādu iekšējo sajūtu. Protams, ir ņemti vērā daži fakti, bet pamatā tomēr vairāk iekšējā balss."
Zanes Šumeiko izstāde "Senču upes" ir ļoti personisks, bet vienlaikus uz katru no mums attiecināms stāsts, kas aicina pārdomāt savu saikni ar dzimtu, jo tādējādi var labāk saprast un izzināt sevi pašu.
Izstāde galerijā "Apsīda" apskatāma līdz 9. novembrim.
