"Domuzīmes" Dzejas balva – radošā stipendija un rotu mākslinieces Unas Mikudas veidota sudraba piespraude "lappuse", uz kuras attēlots žurnāla vāku autora Kriša Salmaņa zīmētais asteres zieds, papildināts ar apzeltītu domuzīmi.
Iesniegtos krājumus izvērtēja žurnāla galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa, dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode, dzejniece un literatūrkritiķe Sintija Kampāne-Štelmahere, rakstnieks Aksels Hiršs, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs un dzejnieks un tulkotājs Jānis Vādons.
Uz balvu pretendēja laikā no iepriekšējā gada septembra līdz šāgada augustam latviešu valodā izdotie krājumi. Līdzās Bākules-Veiras grāmatai balvai bija nominēti vēl pieci izcili krājumi: Ronalda Brieža "Nulles summa" ("Neputns"); Marijas Luīzes Meļķes "Nerealizēto potenciālu klubs" ("Orbīta"); Arta Ostupa "Variācijas par mēness tēmu" ("Neputns"), Jāņa Rokpeļņa "Etc." ("Neputns") un Arvja Vigula "Blusu cirks" ("Neputns").
Par Bākules-Veiras krājumu dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode sacīja: "Kādu brīdi pēc Elīnas Bākules-Veiras grāmatas izlasīšanas ir tāda sajūta, it kā būtu nejauši nonācis tajā augstumā, kur tev mēģina iemācīt retinātu gaisu, – lāgiem trūkst ierastu [dzejas] elpošanas elementu, un tomēr pats kāpšanas process, pareizi aprēķinot slodzi, ir iespējams. Pa lakonisku tekstu ainavu virzoties, lasītājs nonāk brīvībā sastatīt nozīmes no jauna, mulst, reibt un baudīt valodas dabu un autores pārsteidzošo redzējumu uz acu vai atmiņu priekšā pazibējušu ainavu. Tiesa gan, baudīt var arī pastkartes no kalniem – un tomēr pastkartēs, deskriptīvā, neizbēgami un ātri par pagātni topošā žanrā, mēs neiegūstam to ķermenisko patlabanējās noreibšanas sajūtu, ko piedāvā kāpiens kalnos un šie savrupie un spēlīgie teksti, kas tomēr ne mirkli nav paštīksmes bārkšainā abažūra ieskauti.
Cik lakonisks var būt dzejolis, lai tas strādātu? Kas īsti ir teksts? Vai šie ir teksti, vai šie pilnīgi droši ir dzejoļi? Ko ceļiniekam atstāj dzeja, ja iztēle plika metas cauri tekstuāla mantojuma mežam? Kas notiek, kad tas, no astoņdesmitajiem, mūs atrod? Kas te ir kļuvis par kalnu? Uz šo un citiem jautājumiem Bākules-Veiras krājumā neviens negrasās atbildēt nedz saistītā, nedz kādā citā tekstā, taču jautājumu un atbilžu iespējamā pastāvēšana vienos itin vieglos vāciņos veido ļoti piemērotus apstākļus, lai mēs mācītos vispirms uzzīmēt jaunas kartes, lasīt reljefu un tad – spert soļus, uzticoties dzejai."
Savukārt dzejnieks un tulkotājs Jānis Vādons uzsvēra: "Elīnas Bākules-Veiras otrais krājums iezīmē būtiski jaunu autores poētikas kvalitāti un briedumu. Savādās pasaules savādais apraksts ar atbruņojošu atbrīvotību un izteiksmes meistarību trāpa arī visnegaidītākajās izpausmēs. Šī dzeja pat iešņāpj, iegriež.
Šķiet, ka dzejniece ir pārkāpusi ne tikai kādu būtisku poētikas slieksni, bet arī eksistenciālu robežu.
Tāpēc valodas jēga atraisās ar tāda cilvēka vieglumu, kas, atbrīvojies no ilūzijām, spēj sazīmēt un izrunāt ainavas, kurās ir pieredzes pieklājīgās un greizās mistērijas. Gan pārsteidzošais, gan smieklīgais un ironiskais, gan nenormāli bēdīgais un labais. Katrā dzejolī izspēlēta negaidīta mizanscēna, drāma, tomēr pat rotaļīgais rada ko pamatīgu un grodu. Turklāt līdzsvarodama uz pavisam šauras aukliņas ar dažādām intonācijām, dzejniece apliecina apbrīnojamu gaumes izjūtu. Dzeja, kas varbūt nesniedz mierinājumu vai drošību, tomēr pamani, ka esi pakāpies."