Bērziņas pirmā publikācija datēta ar 2001. gadu. Tā bija dzejas kopa žurnālā "Karogs". Savukārt 2006. gadā iznācis viņas pirmais dzejas krājums "Ziemeļu lapsa".
Bērziņa atklāja, ka savu pirmo publikāciju atceras ļoti labi.
"Īstenībā es dzejoļus sāku rakstīt bērnība, 10 gadu vecumā, un tad, kad man bija gadi kādi 15, dzejoļi nāca kā no pārpilnības raga. Es, domājot, ka kaut kas jādara lietas labā, pieteicos "Aicinājumā".
"Aicinājumā" pateica, ka ir galīgi garām. Klasiski, es sadedzināju manuskriptus krāsnī, domāju, – nē, es vairāk nerakstīšu, bet tā rakstīšana jau iekšā bija, un es turpināju rakstīt dzejoļus," stāstīja Bērziņa.
Reiz kādā saviesīgā pasākumā viņa tika iepazīstināta ar Imanta Ziedoņa dēlu Rimantu, kurš tolaik strādāja žurnālā "Karogs".
"Es viņam stāstu, ka rakstu dzejoļus, bet nevaru saprast, tie ir labi vai slikti, ir tajos kaut kas vai nav. Jautāju, vai varu aizsūtīt izlasīt. Pagāja kāda nedēļa, un viņš man atbild – labi, publicējam. Es biju tādā šokā, jo es taču biju domājusi, ka nemāku rakstīt. Ļoti labi atceros, ka par šo publikāciju saņēmu savu pirmo honorāru, kas bija 70 lati. Vispār daudz, vai ne?" atminējās Bērziņa.
Publikācija "Karogā" bija zīmīga arī ar to, ka pēc tam dzejnieci uzrunāja Māris Čaklais, kas to bija lasījis.
"Manuprāt, pēc kāda gada Māris Čaklais mani uzaicināja piedalīties Rakstnieku savienības kongresā, kurā tika iepazīstināts ar jaunajiem vai topošajiem autoriem. Es atceros, ka ļoti steidzos uz to pasākumu, biju ļoti satraukusies. Kājās man bija jaunas augstpapēžu kurpes, kājas bija pilnīgi noberztas, bet godam es tos dzejoļus nolasīju. Tad jau sekoja vēl divas publikācijas "Karogā"," stāstīja Bērziņa.
Dzejoļi turpināja nākt kā no pārpilnības raga, līdz ar laiku dzejnieci nelika mierā doma par savu dzejas krājumu. Tas ar redaktora Jāņa Rokpeļņa palīdzību arī realizējās.
"Es ļoti labi atceros to pirmo sarunu ar Jāni Rokpelni, kuru es tolaik vēl tā nepazinu. Man bija ļoti bail. Es domāju, kas tagad būs? Varbūt viņš pateiks, ka nav labi, ka viņš neuzņemas būt par redaktoru manai grāmatai, bet liels bija mans pārsteigums, kad viņš lūdza tikai pāris dzejoļus no krājuma izņemt un dažiem pielabot beigas. Es biju pārsteigta, jo biju gaidījusi, ka man tā kā skolas domrakstā viss būs ar sarkanu pārlabots un nostrīpots," stāstīja Bērziņa.
Inta Čaklā par Bērziņas dzejas krājumu "Ziemeļu lapsa" rakstījusi šādi: "Ērikas Bērziņas dzejoļu krājums (autorei pirmais) iekļaujas tajā mūsdienu dzejas daļā, kas operē galvenokārt ar jutekliskiem iespaidiem un brīvi asociētām uztveres fragmentu virknēm, netiecoties tos padziļināt un iesaistīt kādā vienotākā kopsakarā. [..]
Strauja impulsu maiņa – uzbudinājumi, gan patīkami, galvenokārt saistīti ar erotiku, gan biedējoši, galvenokārt saistīti ar vientulību.
Tēlainība pārsvarā smelta no šaurā ikdienas loka, kādā riņķo jauna vidusslāņa sieviete: birojs ar datoriem, lielveikali, kāds klubiņš vai bāriņš, kurā relaksēties, reklāmas un realitātes šovi, horoskopi un tā tālāk."
