Daina Sirmā jau 1977. gadā kā Daina Luste pirmo reizi publicēja savu dzejoli "Mūsdienīgs dzejolis", bet, lai iznāktu pirmais dzejoļu krājums "Kailsals", bija nepieciešami 35 gadi.
"Šajos 35 gados es par dzeju vispār nedomāju. Pirmos dzejoļus rakstīju vidusskolas laikā, studiju laikā, agrā jaunībā, un tad arī nedaudz vēlāk bija publikācijas. Bija publikācija arī žurnālā "Karogs", kas man likās tāds liels sasniegums, bet tad es nolūzu kaut kur projām no šī toņa. Darīju kaut ko citu. Sāku rakstīt, pēc manām domām, ļoti slikti, un noliku visu to malā, saprazdama, ka tas nav man domāts, ka tas nav mans ceļš," stāstīja Sirmā.
Tolaik dzejniece sāka strādāt lauku skolā par latviešu valodas skolotāju, izaudzināja gan vairākas klases, gan pati savus bērnus. Tikai 50 gadu vecumā viņa atgriezās pie dzejas un iestājās literārajā akadēmijā pie Ronalda Brieža.
"Pateicoties mācībām literārajā akadēmijā, pateicoties Ronaldam Briedim, tapa šī grāmata. Kaut kā atgriezās pilnīgi nez no kurienes šī vēlme un spēja rakstīt," stāstīja Sirmā.
Savukārt dzejas lasīšanu Daina nav pārtraukusi ne uz brīdi. Viņas dzejas ideālu vidū bija un ir Jānis Rokpelnis, Uldis Bērziņš, Anna Rancāne, Inese Zandere un Klāvs Elsbergs. Viņas pašas dzejoļu krājums iznāca 2012. gadā.
"Es biju nenormāli samulsusi, jo man bija 54 gadi, un es, 54 gadīga debitante, sēdēju LALIGABA [Latvijas Literatūras gada balva] apbalvošanā, nominēta ar jauniem cilvēkiem kopā. Pie mana galdiņa bija debitante Agnese Rutkēviča, debitants Toms Treibergs. Toreiz, un daļēji arī pašlaik, zenītā bija Inga Gaile un Arvis Viguls, un Ingmāra Balode. Tā paaudze. Vēl jau interesanti bija tas, ka toreiz visa LALIGABA žūrija, visi bija par mani jaunāki, un es tur debitante. Bet tas bija ārkārtīgi liels pacēlums, pozitīvas emocijas un arī milzīgs pārsteigums – man par ārkārtīgi lielu pārsteigumu un, protams, lielu prieku šo grāmatu pieņēma arī jaunākās paaudzes lasītāji un dzejnieki," stāstīja Sirmā.
Veiksmīgajai debijai sekoja dzejas krājumi "Iekšpagalms" un "Dievaines". Dzejniece atzina, ka, iznesot savu dzeju saulītē, vienmēr iekšā mājo nedrošība un šaubas, vai viss izdevies, kā nākas.
"Tajā pašā laikā ir jau arī pretējais virziens, gribas, lai kāds to izlasa, gribas, lai tas paliek un ir paliekošs, un ir grāmatā. Runājot patētiski, tas ir kā rakstīt mūžībai, jo grāmata jau ir mūžīga. Gan jau kāds eksemplārs paliks arī simtiem gadu," secināja dzejniece.
