Dzejnieces Annas Rancānes pirmais dzejolis "Ko dziedāja bāra bērni" publicēts Ludzas rajona laikrakstā 1975. gada 30. decembrī, bet pirmais dzejoļu krājums "Lūgšana mājai" klajā nāca 1982. gadā.
Dzejniece atzina, ka pati īsti neatceras, kā sāka rakstīt dzejoļus, jo tos, šķiet, rakstījusi visu savu apzinīgo mūžu, toties atceras iedvesmu pierakstīt kaut ko uz papīra.
"Nāku no ļoti kultūrvēsturiska un literāra novada Latgalē – no Rogovkas. Kad vēl biju bērns, Desetnieku kapsētā tika atklāti pieminekļi izciliem Latgales kultūras darbiniekiem Pīteram Miglinīkam un Andrievam Jurdžam. Mūs no skolas turp veda un stāstīja par šiem cilvēkiem. Bija ciemos arī dzejnieki Andris Vējāns, Pēteris Jurciņš, Marta Bārbele un citi. Viņu viesošanās mūsu skolā tik tiešām man bija nozīmīga, jo dzirdējām un redzējām dzejniekus. Par Andrievu Jurdžu tik aizkustinoši lasīja un stāstīja, ka es, atnākusi mājās, uzrakstīju garu, garu dzejoli, kurā pirmās rindas bija: "Tu, kas neesi gājis skolā ne dienas, prati dzejot, ko prot ne ikviens!" Šādā pašā garā arī visi seši vai septiņi pantiņi varoņeposa noskaņā," stāstīja Rancāne.
Tā pamazām viņa sāka rakstīt un sūtīt dzejoļus avīzei "Pionieris".
"Saņēmu vēstuli, ka diez kas nav, bet vajag censties. Protams, es arī centos (smejas). Kad jau studēju universitātē, iesaistījos Rīgas Jauno literātu studijā. Tā bija vislabākā skola, jo to vadīja vispirms Pēteris Zirnītis, viņš gan man nekādu īpašu iespaidu neatstāja, bet pēc tam pārņēma Māra Zālīte, un tas tiešām gan kultūrizglītojošā ziņā, gan saskarsmes ziņā bija ļoti nozīmīgi. Māra mūs veda uz Piebalgu, tikāmies ar "Iļģiem", kopā svinējām Jāņus, bija dažādas lekcijas Rakstnieku savienībā jaunajiem dzejniekiem," atminējās Rancāne.
1982. gadā viņas dzīvē bija divi svarīgi notikumi – viņa saņēma Latvijas Valsts Universitātes diplomu par ekonomista izglītību un iznāca viņas pirmā dzejoļu grāmata. Gan diploms, gan grāmata bija sarkanā krāsā.
"Jā, tā ir – gan diploms bija sarkans, gan arī šī grāmatiņa – tāda ļoti maza, mīlīga. Tagad, to paņemot, man nav kauns par šiem dzejoļiem. Protams, tie ir bezgala naivi un ļoti bērnišķīgi, bet šobrīd tos pieņemu," pauda Rancāne.
Jau dzejnieces pirmajā grāmatā bija divi dzejoļi latgaliski, arī dzejolis "Lūgšana mājai", no kura ņemts krājuma nosaukums.
"Latgaliešu valoda ir tā, kurā domāju, tā, kuru pirmo iemācījos pēc piedzimšanas. Es pat nevarēju iedomāties, ka šajā valodā var rakstīt, jo skolā, protams, mums lika gan runāt, gan rakstīt latviski.
Bēniņos tēva māsām bija saglabājušās latgaliešu avīzes, žurnāli, kur bija arī dzejoļi. Tos atradu un tiešām biju pārsteigta, ka arī tā var rakstīt, un mēģināju pati. Šobrīd vairāk rakstu latgaliski, iespējams, tāpēc ka mani šī valoda šķiet interesantāka, un zinu, ka tā ir arī zināmā mērā misijas izjūta. Esmu ļoti gandarīta, ka tagad ir daudz jaunu, spēcīgu literātu, kas raksta latgaliski un raksta labāk par mani," atzina Rancāne.
Savukārt tulkot dzeju no latgaliešu uz latviešu valodu nav iespējams, viņa uzsvēra.
"Tas nav iespējams. Esmu mēģinājusi, kādreiz man ir palūguši, ka šo dzejoli noteikti vajag latgaliski vai otrādi. Bet tā ir pilnīgi cita leksika, cits vārdu izvietojums teikumā, cita morfoloģija, cita sintakse. Tad ir jāatdzejo kā pilnīgi no citas valodas," norādīja Rancāne.
Dzejniece atklāja, ka viņai dzeja top laimīgos mirkļos, kad ir vēlme rakstīt un fonā skan laba mūzika. Kādreiz Rancāne ļoti daudz dzeju rakstījusi, atrodoties koncertos.
"Tagad vairs to nedaru, jo blakus sēdētāji sāk interesēties. Taču tā ir tāda it kā sajūta starp debesīm un zemi, kad neko citu negribas, pat domāt, vārdi vienkārši nāk paši no sevis. Tie atnāk, un dzejolis vai nu ir, vai nu nav. To grūti pēc tam izlabot vai pārrakstīt," stāstīja Rancāne.
Ieva Kalniņa grāmatā "Latviešu rakstniecība biogrāfijās" (2003) par Rancānes dzeju raksta šādi: "Annas Rancānes dzejai piemīt eksaltēts lirisms, jūtu sakāpinātība, ekspresīvi, folkloriski ietonēta tēlainība, īpaši daudz lietota personifikācija. Dzejā atdzīvināti gadsimtos koptie tautas ētiski estētiskie principi, galvenās vērtības ir tauta, zeme, bērns, māte, māja, Latgale. Pēdējos krājumos būtiski ir reliģiskie motīvi, kuros atklājas liriskās varones neizsmeļamais spēka, arī ētisko vērtību avots ticībā, paļāvībā uz Dievu. Uz laikmeta negatīvajiem sastrēgumiem dzejnieces skatījums ir dziļi personisks, izdzīvots vienotībā ar savu likteni."
