Viena no spicākajām debijām latviešu literatūrā - Sabīnes Košeļevas «Rīga - Maskava»

"Pēdējo gadu viena no spicākajām debijām latviešu literatūrā" - tā literatūrkritiķis Guntis Berelis vērtē jaunās rakstnieces Sabīnes Košeļevas pirmo romānu "Rīga - Maskava", kas nupat nācis klajā. Grāmata pārsteidz un aizkustina ar savu atklātību, intimitāti un tiešumu.

Sabīnes Košeļevas vārds pazīstams gan ikgadējo Prozas lasījumu apmeklētājiem, gan tiem, kuri seko līdzi jauno autoru publikācijām internetā. Viņas pirmā grāmata ir 21.gadsimta mīlasstāsts par mūslaiku Romeo un Džuljetu - latviešu meiteni un krievu puisi. Tā ir īsta un nesavtīga mīlestība, kurā nav vietas aizspriedumiem, nacionāliem konfliktiem un aizvainojumiem.

Sabīne Košeļeva lasa fragmentu no savas grāmatas: "Drīz viņi bija klāt. Viscaur ģērbies melnā, melniem matiem un melnu bārdu kā serbu čigāniem Kusturicas filmās. Es toreiz nodomāju, ka savu mūžu neesmu redzējusi izskatīgāku krievu. Bet ātri vien par to aizmirsu, jo kāds man padeva rumu."

Sabīne Košeļeva neslēpj, ka grāmatā ir daudz motīvu no viņas pašas dzīves, tomēr autobiogrāfija tā gluži nav. Grāmatas centrā ir kaislīgs latviešu meitenes un krievu puiša mīlasstāsts, līdzās kuram ļoti interesanti ir iepazīt grāmatas autores pārstāvēto paaudzi. Tie ir cilvēki, kuri dzimuši reizē ar neatkarīgās Latvijas rašanos.

Šīs paaudzes raksturīgākā īpašība ir ironija, arī tas, ka šī paaudze nešķiro cilvēkus pēc ādas krāsas, reliģiskās piederības un tautības. "Varbūt pietiek zākāt? Pagātne ir pagātne. Laiks aprakt kara cirvi. Kāpēc vilkt ienaidu sev līdzi kā tādu bērnības traumu, kas aizdod dusmas un liedz laimīgi dzīvot?" Sabīne Košeļeva lasa fragmentu.

Grāmatas autorei Sabīnei Košeļevai šobrīd ir 26 gadi. Viņa atzīst, ka vēlējusies, lai grāmata ir kā spogulis, kurā bez izskaistinājuma ieraudzīt pašiem sevi un to, cik neauglīgi ir visu laiku vilkt līdzi pagātnes rēgus kā mūžam smagu nastu.

"Stāsts ir par to, ka - vienkārši apstāsimies un paskatīsimies paši uz sevi no malas. Tā nemitīgā gaušanās, "cakošanās" un vaimanāšana, un pārmetumu meklēšana ārpus sevis. Tās sajūtas radīšana, ka visi citi ir vainīgi pie manām nelaimēm un ka es te tāds nabadziņš velkos ar savu smago dzīves nastu. Ja tev tāda ir, tad tev tā arī ir jānes!" pauž Sabīne Košeļeva.

"Man liekas, ka grāmata ir tāds spogulis. Palūkojieties, es par to domāju, varbūt ir vērts kādam vēl aizdomāties. Mēs taču dzīvojam tepat, visi kopā. Ja kāds to var uztvert par kaut kādu Krievijas propagandu, tad lai viņš izlasa grāmatu vēlreiz. Manuprāt, es runāju ar mīlestību par to, kas šeit notiek, un par savu dzimteni. Ja to var uztvert kaut kā šķībi, tad man žēl," norāda rakstniece.

Grāmatai ir latviešu literatūrai netipisks - ļoti tiešs un atklāts stils, tā sarakstīta ikdienas valodā, kas, kā zina teikt literatūras speciālisti, nebūt nav viegls uzdevums. "Daudziem patīk runāt ļoti gudri, izmantojot visādus sinonīmus, svešvārdus un ko tik vēl nē. Bet mans mērķis bija runāt vienkārši, lai arī tas cilvēks, kas atnāk mājās pēc astoņu stundu darbadienas, nenogurtu. Lai viņš izlasa un saka - jā, es tieši tāpat domāju. Lai to varētu lasīt cilvēks gan ar vidusskolas izglītību, gan doktora grādu, gan dejotājs, gan rūpnīcas strādnieks, gan pasniedzējs," skaidro Sabīne Košeļeva.

Svaiga gaisa malks latviešu literatūrā, ļoti dzīvs darbs, kas uzrunā ar savu tiešumu un emociju patiesumu - tā Sabīnes Košeļevas debiju raksturo literatūrkritiķis Guntis Berelis.

"Es ļoti labi zinu, ka to brīvo stilu, to vieglumu ir grūti panākt. Tas nav bijis ne ātri, ne viegli, kā viņai šis romāns ir nācis. Bet tur - cepuri nost, viņai tiešām ir izdevies. Tā ir pēdējo gadu viena no spicākajām debijām," uzsver Guntis Berelis.

Lai arī viņš un autore pārstāv ļoti atšķirīgas paaudzes, Guntim Berelim par pārsteigumu grāmatā viņš atradis vairākas epizodes, gluži kā no viņa dzīves norakstītas. Viena no tām ir Sabīnes Košeļevas grāmatas pirmajā teikumā. "Šīs sakritības bija ļoti personiskas un mazliet komiskas. Sen, sen atpakaļ, kad man bija 21 gads, man bija mīļotā meitene - krieviete. Acīmredzot, no malas skatoties, tas process bija aizgājis tik tālu, ka mana vecmāmiņa, skarba nacionāliste, ne reizi vien mēdza noburkšķēt - tu tikai neiedomājies to krieveni apprecēt! Es atšķiru vaļā Sabīnes grāmatu un pirmais teikums, ko es redzu, ir: "Mana vecmamma man vienmēr ir teikusi, lai es nekādā gadījumā neprecos ar krievu". Tas mani gan uzjautrināja, gan drusku aizkustināja," atklāj Guntis Berelis.

Gunta Bereļa redzējumā Sabīne Košeļeva līdz ar Jāni Joņevu un vēl vairākiem autoriem ir atšķirīga ceļa gājēji latviešu literatūrā, un līdz ar viņiem mainās tās paradigmas, kas mūsu literatūrā bijušas spēkā aptuveni pēdējos 25 gadus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti