Vai zini?

Vai zini, ka par šampanieti drīkst saukt tikai dzirkstošo vīnu no Šampaņas Francijā?

Vai zini?

Vai zini, kuri latviešu skatuves mākslinieki radoši strādājuši 70 gadus?

Vai zini, kāda ir Jāņa Poruka saistība ar čūskām?

Vai zini, kāda ir Jāņa Poruka saistība ar čūskām?

Šķiet, domājot par Jāni Poruku, pirmais, kas ienāk prātā, ir tādi plaši zināmi stāsti kā "Kauja pie Knipskas", "Pērļu zvejnieks", luga "Hernhūtieši", populārais dzejolis, kas pārtapināts arī dziesmās "Aizver actiņas un smaidi", veidojot arī priekšstatu, ka Poruka galvenie darbu tēli ir tā saucamie bālie zēni, reālajai, skarbajai dzīvei nepiemēroti cilvēki, kuri galu galā aiziet bojā. Tas arī apliecina Poruka piederību romantisma virzienam, bet vienlaikus Poruka literārajā darbībā redzamas arī neoromantisma, simbolisma un psiholoģisma iezīmes.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Tieši pie simbolisma un psiholoģisma visizteiktāk piesaistāms arī Poruka tēlojums "Čūskas", kas sarakstīts 1905. gadā. Šis tēlojums ir savdabīgs psiholoģiskajā aspektā, par ko savulaik, izmantojot Melānijas Kleinas pieeju un Freida psihoanalīzi, rakstījusi Aina Siksna, tāpat pastāv uzskats, ka

1905. gadā, pasliktinoties Poruka psihiskajam stāvoklim, rakstniekam sākas halucinācijas un vajāšanas mānija, kas atspoguļota arī šajā tēlojumā.

Sižetiski "Čūskas" ir relatīvi vienkāršs stāsts par diviem brāļiem (jāpiezīmē, ka varonim nav labas attiecības ar brāļa sievu), kuri savā starpā sadala zemi, un precētais iegūst labāko zemes īpašumu, bet otrs saņem purvainu zemi pie upes. Taču šī vieta viņam ir tuva, jo varonis mēdz tur rast teju mistisku mieru, izjūtu par tuvību dabai, kopību ar to.

Čūskulājā arī izvietoti krusti, kur nosistas čūskas. Arī galvenais varonis, sižetam attīstoties, nosit čūsku, bet tās mirušais ķermenis pazūd, kamēr tiek meklēti koki krustam. Varonim sākas teju paranoiskas bailes un vajāšanas mānija no čūskām, čūsku ķēniņa atriebības. Turklāt pieradināta čūska mitinās arī varoņa sirdī. 

Pēc šiem notikumiem sētā sāk nākt čūskas, pulcēties ap klēti, kas ir varoņa guļamvieta, un tad viņš ierauga brāļa sievu – raganu un čūsku pavēlnieci, kas uzsūtījusi čūskas, lai iegūtu varoņa mantoto naudu.

Tēlojuma nobeigumā, kā saprotams, varoni uzveic čūskas.

Nenoliedzami, šis ir viens no Poruka teju biedējošākajiem darbiem, radot pat sasaistes ar amerikāņu šausmu klasiķi Edgaru Alanu Po.

Lai saprastu stāstu dziļāk, nedaudz par čūskas simboliku. Htonisko (pazemes) dzīvnieku tēli, piemēram, čūska, krupis, ķirzaka, varde, pele un daudzi citi, nebūt nav sveši simboliskie reprezentanti ne tikai latviešu folklorā, bet arī latviešu literatūrā — izteiktāk dzejā, bet arī prozā.

Čūska pamatā simbolizē Lielo pirmmāti tās duālajā dabā — gan dzīvību dodošajā, gan arī nāvējošajā aspektā. Čūskas simbolika ir pretstats kultūrai, tā simbolizē pirmatnējo, dabu.

Tas ir arī Poruka tēlojuma sākotnējais uzstādījums — dabas un kultūras sadursme: "Dalījās ar brāli zemi. Brālis paņem to pusi, kur gatavas druvas, kur satiekas ar kaimiņiem. Manim piekrīt ciņāji, purvājs ar duļķainiem grāvjiem un vītenēm priedēm. Bet aiz ganības, kuru brāļa sieva manim labprāt būtu atņēmuse, čūlā klusa, tumša upe, dziļi noslēpusēs staignajos krastos. Tur vēl valda daba."

Tēlojuma sižetiskajā attīstībā čūsku tēliem simboliskās konotācijas mainās. Ja sākotnēji, pirmajā daļā, varonis uztver tās kā dabas daļu, bīstamu, taču likumsakarīgu, lietojot apzīmējumus čūskas un odzīte, turklāt tās antropomorfizējot, arī viņam pašam ir maza, skaista odze, kas māca gādāt par čūskām (par dabisko, kontrolēt instinktus), tad drīz vien, otrajā daļā, atklājas jauns čūskas simboliskais aspekts "čūska, odze" personības tumšāko dziņu un instinktu metafora, brāļa sieva glauda melnu čūsku, šajā daļā jau cilvēki tiek pielīdzināti čūskām. Trešajā daļā, tēlojuma turpinājumā čūskas iegūst jau izteikti htonisku, nāvējošu nozīmi, saistību ar raganismu un buršanos, kas tiek projicēta uz tēlojumā esošo brāļa sievu, kas, būdama ragana un čūsku valdniece, tādā veidā cenšas nogalināt galveno varoni viņa mantojuma dēļ.

Pēdējā tēlojuma daļā dominē tikai čūskas, ragana ar čūsku ap kaklu, čūskas ar čūsku karali, un teksta noslēgumā varonis jau redz čūsku aptinušos ap debess jumu.

Šeit īpatns ir briežu mātes pieminējums, kas pasaules tautu mitoloģijā simbolizē gan instinktus, gan intuīciju, ātrumu, bet arī žēlastību, maigumu uzticību, taču gaidītais briežu mātes tēls varonim neparādās, jo šīs kvalitātes no varoņa esošās realitātes ir pazudušas, dodot vietu instinktiem, bīstamajam, vajājošajam, biedējošajam, ko demonstrē čūskas.

Kā jau saprotams, šis ir viens no Poruka vissarežģītākajiem stāstiem, un tā interpretācija sniedz plašas iespējas gan no psiholoģiskā, gan simboliskā skatījumā un atklāj Poruka literārās daiļrades mazāk zināmas šķautnes.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt