Grāmatu stāsti

"Artūra Skrastiņa Spogulija" un Vijas Laganovskas stāstu krājums “Pirms un pēc”

Grāmatu stāsti

"Mānīgā ziemeļblāzma" un "No Rucavas līdz Ainažiem"

Lalitas Muižnieces "Pēdas. Melita Rīgā" un Amandas Aizpurietes "Pirms izvākšanās"

«Tas stāsts jau nav par mani.» Lalitas Muižnieces grāmata «Pēdas. Melita Rīgā»

Dzejniecei un valodniecei Lalitai Muižniecei, kura dzimusi dzejnieces Rūtas Skujiņas un rakstnieka Jūlija Lāča ģimenē, apgādā “Mansards” iznākusi grāmata “Pēdas. Melita Rīgā”. Grāmata atklāj senus, ar Lalitas Muižnieces dzimtu saistītus notikumus gan 1940. gadu sākumā, gan arī 1970. gadu vidū.

Liega Piešiņa: Vai tad, kad tu uz desmit dienām atbrauci uz Latviju, jau zināji, ka rakstīsi grāmatu?

Lalita Muižniece: Nē, neko nezināju. Tas bija laiks, kad, lai vispār tiktu uz Latviju, bija jādabū vīza, jāsarakstās ar Padomju Savienības vēstniecību Amerikā, un nekad iepriekš nevarēja zināt, vai atļauju izdosies dabūt.

Ļoti gribēju atvest uz Latviju savus bērnus Sarmu un Zinti, jo viņi jau bija pusaudžu vecumā – man bija svarīgi, lai Latvija viņiem kļūst par kaut ko reālu, nevis paliek tikai kā vecu ļaužu nostāsti par to skaisto, pastorālo Latviju ar laukiem, mežiem, pļavām un ganībām.

Man bija svarīgi, ka viņi redz, kas tā tāda Latvija ir, un ka paši var izvēlēties, vai viņi tur iederas. Sešpadsmitgadīgais dēls Zintis, kurš izstaigāja Rīgu ar šejienes jauniešiem (radi un draugi parūpējās, lai viņam būtu kāds, ar ko kopā staigāt), teica: “Rīga ir maza, bet mīļa.”

Tu varēji arī uzrakstīt dienasgrāmatu, bet uzrakstīji sajūtas – sajūtas, kas aizved mūs uz 1974. gada Dzejas dienu laiku. Kāda bija tavu bērnu reakcija uz to?

Sarma vispirms teica: “Mammīt, ko tu te esi sarakstījusi?! Izkritu no lidmašīnas, peldēju kanālā, aizjāju ar bērīti... Nemaz neesi uzrakstījusi, ko mēs satikām, kur bijām, neko neesi uzrakstījusi par mūsu radiem.” Tad es viņai teicu: “Sarmīt, tas stāsts jau nav par mani!”

Cik lielā mērā pēdas ir simbols? Manuprāt, arī grāmatas abas daļas “saslēdzas” kopā, radot simbolisku nozīmi.

Tā nu ir iznācis. Abas daļas tika rakstītas atsevišķi, kaut arī tagad skatos, ka abas sarakstītas gandrīz vienā laikā. Daļa “Pēdu” 1974. gadā jau bija uzrakstīta, “Melitu Rīgā” uzrakstīju nākamajā gadā. Tā pēdu meklēšana iznāca gan vienā, gan otrā daļā.

Kas ir naksnīgais tramvajs, ko redzam uz grāmatas vāka?

Man šķiet, ka tas ir attēls no 1970. gadiem. Kopā ar apgāda vadītāju meklējām kaut ko vākam, domājām, ka varbūt vajadzīgi kādi zīmējumi. Tad aizgāju uz Latvijas Fotogrāfijas muzeju, kur Sandis Zaķis man ekrānā rādīja un rādīja dažādas fotogrāfijas. Pēkšņi ekrānā parādījās šis tramvajs un mani vairs nelaida vaļā. Sapratu, ka tas ir mans tramvajs, kas mani aizvedīs pa pēdām.

Kāda ir tava sajūta starp dzejas un prozas pasaulēm? Tu tomēr esi dzejniece. Vai arī prozā ievijās poētika?

Man liekas, ka jā, jo neesmu spējīga rakstīt kā dienasgrāmatā: notika tas un tas.

Grāmatā ir sajūtas un drusku arī fantāzija. Protams, ka viņa neizkrita no tās lidmašīnas, bet kritiens bija – viņai bija kaut kā jātiek līdz zemei.

Vai tas, kā tu 1974. gadā ieradies Latvijā, bija viens no dzenuļiem pārvākties uz Latviju?

It kā ilgus gadus esmu dzīvojusi ārpus Latvijas, bet patiesībā nekad neesmu dzīvojusi ārpus Latvijas. Līdz 1974. gadam es zināju, ka gribu būt daļa no Latvijas, bet arī domāju – kā es varu būt Latvijas daļa, ja tagad esmu citur? Bet es atbraucu un jutu, ka Latvija mani pieņem. Nevienā brīdī nejutos kā ekskursante no Amerikas. Pēc tam vairs nebija tik svarīgi, kur dzīvoju, jo jutos piederīga Latvijai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt