Talants un totalitārisms. Egona Līva dzīve, laiks un piemiņa

Pazīstams rakstnieks un populāru filmu scenāriju autors, bet – “Valsts prēmiju bijušajam leģionāram nedot!” Jā, leģionārs, turklāt vēl “sēdējis” nometnē, bet – Padomju Latvijas kompartijas galvenās avīzes “Cīņa” speciālkorespondents. Rakstījis dienasgrāmatu, ļoti personīgu un atklātu, lai gan zinājis, ka tolaik tā netiks publicēta. Tie visi ir Egona Līva biogrāfijas fakti. 18. septembrī Liepājā jau desmito reizi tika paziņoti Egona Līva piemiņas balvas “Krasta ļaudis” laureāti.

Tas arī kļuva par iemeslu Rus.lsm.lv sarunai ar Līva līdzautoru un draugu, rakstnieku Ēriku Kūli – par to, kā talants ar pretpadomju biogrāfiju sadzīvoja ar padomju režīmu.

Pirms tikšanās ar Ēriku Kūli Rus.lsm.lv autore iegāja Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā, lai nofotografētu Egona Līva grāmatas un viņa skulptūru otrajā stāvā. Un tāpēc par pāris minūtēm nokavēja sarunāto intervijas sākuma laiku. Par to, tas ir, par rakstnieka skulptūru, arī sākās saruna.

Ēriks Kūlis

Ēriks Kūlis: Kad tuvojās kārtējā, šķiet, deviņdesmitā, Egona jubileja, man ienāca prātā, ka Liepājā bija divi spalvas un uzvārda brāļi – Egons Līvs, kura īstais uzvārds ir Gūtmanis, un rakstnieks un dzejnieks Olafs Gūtmanis. Sākumā man bija kolosāls plāns – pārdēvēt pie ostas esošo Roņu ielu par godu Egonam Līvam. Pa šo ielu Egons gāja uz darbu ostā. Vēstuli ar šādu lūgumu parakstīja pārdesmit veco jūras vilku. Bet Liepājas domē mani “atsēdināja” – tā teikt, vai tev ir priekšstats, cik adrešu būs jāmaina, kādi būs izdevumi?! Toreiz nodomāju, ka Egonam un Olafam pilsētā var uzstādīt skulptūras, un piedāvāju vairākus vietu variantus. Katru reizi atradās, ko iebilst. Un nospriedu – ko es kā Dons Kihots?... Aizgāju uz Centrālo zinātnisko bibliotēku, pajautāju direktorei Ilgai Erbai, kāds ir viņas viedoklis, ja skulptūru novietotu bibliotēkā, un viņa šo ideju uzņēma ar prieku. Skulptūru veidoja tēlnieks Raimonds Gabaliņš, par darbu samaksāju es. Bet vēlāk māksliniekam Aldim Kļaviņam pasūtīju Olafa Gūtmaņa portretu. Egona skulptūra un Olafa portrets kopš tā laika atrodas līdzās bibliotēkas otrajā stāvā.

Egons Līvs ir pseidonīms, kas izvēlēts par godu līvu tautai. Īstais uzvārds – Gūtmanis. Dzimis 1924. gadā Jelgavā. Mācījies Liepājas vakara tehnikumā (1940-1942), strādājis uz dzelzceļa, pēc tam dienējis “Waffen SS” latviešu leģionā. Pēc kara bijis padomju filtrācijas nometnēs, notiesāts un nosūtīts atjaunot Baltās-Baltijas jūras kanālu. 1946. gadā iesaukts Padomju armijā. Atgriezies Latvijā 1950. gadā, strādājis Liepājas zvejas ostā par kuģu mehāniķi un dispečeru.

Ceļu rakstniecībā sācis ar aprakstiem par zvejnieku un ostinieku dzīvi un visu mūžu bija uzticīgs šai tēmai, kuru bija labi iepazinis. Pirmā publikācija – stāsts “Cīruļu putenī” (1959) Liepājas avīzē “Komunists”. Sarakstījis piecus stāstu krājumus, romānu “Velnakaula dvīņi” un deviņus kinofilmu scenārijus. Padomju periodā daudzas Egona Līva grāmatas tulkotas krievu valodā, viņa darbus izdeva Maskavas izdevniecības un pastāvīgi publicēja biezie literārie žurnāli. Latvijas PSR Rakstnieku savienības biedrs kopš 1963. gada. 1965.-1969. gadā bija Latvijas kompartijas galvenā laikraksta “Cīņa” speciālkorespondents Liepājā. No 1969. gada dzīvoja Rīgā. 1969.-1973.gadā – Rīgas kinostudijas scenāriju nodaļas galvenais redaktors. 1973.-1974. gadā – Latvijas PSR Rakstnieku savienības prozas konsultants. Miris 1989. gadā Rīgā.

Liba Mellere: Egona Līva darbi tikuši izdoti ļoti daudz. Bet vai viņš kaut ko arī rakstīja, zinot, ka tas netiks izdots?

Te vajadzīgs neliels paskaidrojošs priekšvārds… Egons atbrauca uz Liepāju 1940. gadā, tieši laikā, kad sākās padomju okupācija. Viņš bija dzirdējis gan par Zilo brīnumu, gan par izsūtīšanām, Gūtmaņu kaimiņus izsūtīja jau četrdesmitajā gadā. Egona tēvs bija dzelzceļnieks, viņš arī daudz ko pastāstīja. Un, kad sākās vācu okupācija, patriotisms un jaunības maksimālisms Egonu kā brīvprātīgo atveda uz latviešu leģionu. Pēc leģiona viņš izgāja filtrācijas nometni, tika notiesāts un strādāja Baltās-Baltijas jūras kanāla atjaunošanā. Tad viņu iesauca Padomju armijā, piecus gadus viņš dienēja celtniecības bataljonā, bet pēc tam parakstījās par to, ka 25 gadus neizpaudīs, ko un kur būvējis, kāds slepenais objekts tur bijis. Vēlāk viņš rakstīja dienasgrāmatas – tās bija vienīgais, ko viņš rakstīja, zinot, ka nav cerību uz izdošanu, jo lieliski saprata, ka, pat ja atradīsies kāds neprātīgs redaktors, kurš to riskēs publicēt, tad lielas nepatikšanas būs visiem. Viņš pārdzīvoja ne tik daudz par sevi, cik par sievu un meitiņām. Viņa dienasgrāmatas tika publicētas jau pēc atmodas, 1992. gadā, ar nosaukumu “Rēta lūpas iekšpusē” grāmatu sērijā “Hānbergs un Jakubāns”, kuru izdeva rakstnieki Ēriks Hānbergs un Andris Jakubāns. (Mēs ar Ēriku Kūli nospriedām, ka nosaukums saprotams tā, ka tad, kad pastāvīgi līdz asinīm kod lūpā, turklāt tā, lai neviens neredz, iekšpusē paliek rēta. – L.M.)

Dienests leģionā atstāja pēdas uz visu Egona dzīvi. Kad viņš sarakstīja grāmatu “Kapteinis Nulle”, viņam piedāvāja pēc tās uzrakstīt kinoscenāriju. Filma tika uzņemta, un to pieņēma Maskavā. Visai radošajai grupai tika piešķirtas prēmijas. Tikai ne Egonam Līvam. Jo viņš bija dienējis leģionā. Pēc tam, kad viņš uzrakstīja “Velnakaula dvīņus”, viņu izvirzīja Valsts prēmijai. Un kāda dāma sanāksmē Rakstnieku savienībā skaļi paziņoja: “Kā tā var būt, ka leģionārs varētu saņemt Valsts prēmiju?!” Pavēstīt Egonam par to vajadzēja Ērikam Hānbergam. Viņš nesāka runāt aplinkus un pateica tieši: “Egon, prēmijas tev nebūs. Un tu zini, kāpēc.”

Ēriks Kūlis (1941) – prozaiķis, Rakstnieku savienības biedrs (kopš 1975. gada). Pirmā publikācija – laikrakstā “Komunists” (1962). Daudzu stāstu, romānu un bērnu grāmatu autors. 2011. gadā ieguvis pirmo Egona Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis” uzreiz par divām grāmatām “Mūsu mīlestības krāsas” un “To stāsti rudenim”. Kopā ar Egonu Līvu sarakstījis scenāriju Rīgas kinostudijā 1984. gadā uzņemtajai filmai “Parāds mīlestībā”.  Pēc Egona Līva nāves kopā ar viņa atraitni Edīti Gūtmani sarakstījis grāmatu “Viņu laiks. Egons un Edīte”.

Nupat izdevniecībā “Jumava” iznācis Ērika Kūļa ironiskās prozas krājums “Ja ietu vēl labāk, vairs nevarētu ciest”.

Kā gan tad iznāca, ka viņš strādāja “Cīņā” – kompartijas galvenajā avīzē?

Viņam vēl pirms tam piedāvāja strādāt Liepājas laikrakstā “Komunists” un gāja uz partijas pilsētas komiteju iegūt apstiprinājumu šim redaktora lēmumam. Tur tika saņemts kategorisks atteikums. Un pēc tam Zālamans Eiduss – mēs viņu redakcijā saucām par Zjamu – un Ēriks Hānbergs, kurš tolaik bija “Cīņas” speciālkorespondents Liepājā, sāka pierunāt Egonu, lai viņš uzraksta iesniegumu ar lūgumu pieņemt darbā “Cīņā”. Ēriks uzskatīja, ka Egonam ir ļoti augsts profesionālais līmenis, un vispār – cik var viņu represēt, savu termiņu viņš bija “atsēdējis”. Bet Hānbergs tolaik pārcēlās uz Rīgu, lai strādātu “Cīņas” nodaļas vadītāja amatā. Un laikraksta “Cīņa” redakcija pēc ilgām pārdomām pieņēma Egonu darbā. Bez algas, bet viņam bija atļauts braukt pa visu valsti un rakstīt. Viņš tad daudz braukāja, bija arī komandējumā Kolas pussalā, uzrakstīja lielu aprakstu “Kā es braucu ziemeļblāzmu lūkoties”.

Vai var teikt, ka Egons Līvs bija kļuvis lojāls režīmam? Vai arī…?

Pasakiet man godīgi – kurš spēj būt lojāls režīmam? Jebkuram! Runa ir par režīmu kā valsts pārvaldes līdzekli. Staļina režīms, Hitlera, padomju, Pola Pota…

Tātad viņš dzīvoja ar “pigu kabatā”?

Ar rētu lūpas iekšpusē…

Cik grūti ir pastāvēt talantam totalitārisma laikā? Runa nav tikai par Egonu Līvu, bet arī par jums, arī jūs taču toreiz rakstījāt…

Es tolaik biju zaļš puika, iesācējs, visu nesapratu, bet priekšstats jau bija. Manā pirmajā grāmatā pieminēts zvejas kuģis, kas ķēra siļķes Atlantijas okeānā pie Džordža sēkļa. Redaktors izsauca mani uz Rīgu un teica: “Mēs Džordža sēkli svītrojam ārā, to pieminēt nedrīkst.” Es biju ļoti pārsteigts. Pajautāju, kāpēc. Atbilde skanēja: “Tāpēc. Citādi grāmatu neizdosim.” Un es piekritu – pirmā grāmatiņa taču… Tā es pirmo reizi saskāros ar šo “totalitārisma izpausmi”. Tādos smieklīgos sīkumos… Vēl tāda paša līmeņa piekasīšanās bija daudz vēlāk. 1987. gadā mani izlaida uz Parīzi no Rakstnieku savienības. Tur iepazinos ar mākslinieci Valentīnu Zeili, kura veidoja piemiņas medaļas un skulptūras. Pēc tam rakstīju par viņu aprakstu “Cīņai”. Un tajā tika pieminēta avīze “Le Monde”. Izsvītroja! Nedrīkst! Lūk, ja būtu bijis [Francijas Komunistiskās partijas laikraksts] “L'Humanité”, tad drīkstētu. Bet Egons rakstīja par tādām lietām, kurām nevarēja piekasīties. Par jūrnieku un zvejnieku dzīvi, par viņu jūtām, attiecībām, mīlestību vai naidu, par smago darbu… Lai gan neiztika arī bez muļķībām. “Velnakaula dvīņos” bija kāds personāžs, laivinieks Ferdinands. Un kādā teātra iestudējumā viņa tēls tika padarīts tik karikatūrisks, ka Egonam tas kļuva nepieņemami. Tas bija gados vecs vācietis ar “balto biļeti”, parasts cilvēks, bet tika pataisīts par kaut kādu slepeno ienaidnieku.

Kā jūs uzskatāt – vai Egonu Līvu tagad pietiekami atceras, vai arī viņu jau sākuši aizmirst?

Domāju, ka šis notikums – viņa piemiņas balvas piešķiršana – rāda, ka viņu atcerēsies vēl ilgi un ka viņa grāmatas vēl izdos atkārtoti.

Vai tās jāizdod arī krieviski?

Noteikti! Ja jau toreiz izdeva, padomju režīma laikā… Labai literatūrai nav tautības.

*

Pēc izdošanas laika pēdējā Egona Līva grāmata krievu valodā, kuru Rus.lsm.lv atrada legālajā apritē, ir datēta ar 1983. gadu un tiek pārdota sadaļā “Bukinistika”.

Pagājušajā nedēļā Liepājā jau desmito reizi tika pasniegtas Egona Līva piemiņas balvas “Krasta ļaudis”. Šogad Liepājas Kultūras pārvalde vērtēja 10 grāmatas nominācijā “Labākais oriģinālliteratūras prozas darbs” (izdotas no 2019. gada 1. jūlija līdz 2020. gada 1. jūlijam) un 15 labākos jauniešu literāros darbus. Konkursa tematika ir jūras un piekrastes dzīves atspoguļojums latviskuma un patriotiskuma kontekstā.

Par laureātēm kļuva Benita Laumane, kas saņēma galveno balvu un 600 eiro prēmiju par pētījumu “Zvejasrīku nosaukumi Latvijas piekrastē”, un Jana Egle, kas ieguva 400 eiro prēmiju par stāstu grāmatu “Dzimšanas diena”. Liepājas Rotari klubs pasniedza speciālbalvu Rasai Bugavičutei-Pēcei par grāmatu “Puika, kurš redzēja tumsā”, bet Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas speciālbalva tika piešķirta Paula Bankovksa grāmatai “Pasaules vēsture” (autors diemžēl nesen aizgāja mūžībā).

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti