Monopols

Sergejs Jaramišjans: Gan mūziķim, gan pavāram jābūt mākslinieka dzirkstelei

Monopols

Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra vadītāja Dana Bjorka

"Saplēsto mežģīņu" autore Karīna Račko arī nākamos darbus sola ar erotisku pieskaņu

«Saplēsto mežģīņu» autore: Patiesībā sievietēm tā sievišķīgākā, tā vājākā loma tīri labi iet pie sirds

Karīna Račko ir zobārste, kuras sirdslietu – rakstīšanu –  tagad atzinīgi novērtē daudzi lasītāji visā Latvijā. Viņas erotiskais romāns “Saplēstās mežģīnes” ir kļuvis par sensāciju Latvijā. Valentīna dienā iznācis autores otrais romāns "Debesis pelnos".

“Saplēstās mežģīnes” vispār jau izklausās erotiski un, protams, arī aizrautīgi, to virsrakstu vien izlasot. Varbūt pamēģiniet saviem vārdiem izstāstīt, par ko ir šis romāns, kas tur ir tik aizraujošs un erotisks.

Jā, romāns ir par divu cilvēku emocionālo un, protams, arī seksuālo ceļu vienam pie otra. Romāns ir visādā ziņā par kaislībām, par visa veida kaislībām: gan par attiecību kaislībām, gan arī par cilvēka iekšējām kaislībām – par tiekšanos pēc sapņiem un sapņu piepildījumu šajās brīvības sajūtās. Tad romāns ir par maskām, ko mēs nēsājam sabiedrības priekšā, un kādai ir jābūt ļoti īpašai tuvībai, lai liktu šīm maskām krist. Principā jau šī romāna doma ir tāda, ka tādi jēdzieni kā "pareizs" un "nepareizs", es gribētu teikt, vispār nepastāv. Tā ir tikai mūsu interpretācija par tām lietām. un tās ir robežas, ko mēs katrs novelkam.

Jums vajadzēja drosmi, lai to uzdrīkstētos sevī un laistu ārā. Kā šī drosme atnāca līdz jums?

Rakstīšanas laikā drosmi nevajadzēja. Tad, kad es sāku rakstīt, tā doma par izdošanu vispār vēl nebija. Doma radās stipri vēlāk, kad jau darbs bija varbūt pusē vai jau uzrakstīts. Tikai tad es sāku apsvērt, varbūt, ka tiešām ir vērts mēģināt to manuskriptu iesniegt kādai izdevniecībai. Drosmi sākt man vajadzēja tad, kad es saņēmu to lēmumu no izdevniecības, ka šis darbs tiks izdots, bet nu man bija diezgan daudz laika sagatavoties.. Man bija diezgan daudz laika izvērtēt visus plusus un mīnusus, apzināties īstenībā, uz ko es eju un kādas ir visas tās pozitīvās un negatīvās sekas, kas no tā visa var sanākt, bet nu man liekas, ka cilvēkam dzīvē ir jāriskē un ir jāuzdrošinās. Tas vienalga ir labāk, nekā pēc tam domāt, kā būtu, ja es to tomēr būtu izdarījusi.

Tēmas, par kuru grāmata runā – attiecības un erotika, tur pat arī sekss blakus, ir sabiedrībā ar joprojām nelielu tabu. Kā jums šķiet, kā 2018. gada sabiedrība reaģē uz šādām lietām?

Nu reaģē ļoti dažādi, tas ir skaidrs. Par ko man ir vislielākais prieks, ir tas, ka tagad kopš grāmatas iznākšanas ir pagājuši jau trīs mēneši, un man joprojām katru dienu turpina pienākt vēstules no lasītājiem. Tās vēstules ir tādas sajūsmas un pateicības pilnas patiesībā, jo viņi raksta, ka tas stāsts ir viņus ļoti dziļi aizskāris un uzrunājis, ka saskata paralēles sižeta pavērsienos. Vai tas ir mīlestības perifērijās vai attiecībās starp bērniem un vecākiem, vai vispār tādos nopietnākos esības jēgas un pašrealizācijas jautājumos. Tiešām šie cilvēki man saka "paldies", un tad man šķiet, ka, ja es šādas vēstules būtu saņēmusi nevis simtiem, bet kaut vai tikai piecas - tas viss ir bijis tā vērts. Protams, ir tā sabiedrības daļa, kas ir sašutusi par to atklātību.

Ir negatīvie viedokļi, bet no tā jau nevar izvairīties. Man liekas, ka sen jau mēs esam sapratuši, ka it kā par gaumi nestrīdas, bet, acīmredzot, neesam.

Es lasīju atsauksmēs, ka jūsu darbu salīdzina ar britu rakstnieces erotisko romānu “Greja piecdesmit nokrāsas”. Vai šis salīdzinājums jums ir tā kā kompliments vai tieši pretēji?

Es nezinu, vai tas ir kompliments vai pretēji, bet katrā ziņā es saprotu, kāpēc salīdzina. Es pati neuzskatu, ka līdzība pastāv. Salīdzina tāpēc, ka no visas tās erotiskās literatūras, kas Latvijā ir pieejama, nav mums bijis daudz tādu darbu. Būtībā jau erotiskajiem romāniem pamatā ir tāda formula, kur ir šis te ļoti vīrišķīgais galvenais varonis un tad sarežģītas attiecības. Es domāju, ka tā ir arī vienīgā līdzība ar Greja nokrāsām, jo visa tā romāna jēga un varoņu raksturi, manuprāt, ir pilnīgi atšķirīgi.

Es neesmu varbūt tajā ziņā tik liels lietpratējs, bet painteresēšos, vai mums tiešām ir maz literatūras par šādu tematiku Latvijā?

Ir tulkotā daiļliteratūra, bet es teiktu, ka vienalga maz. Salīdzinot ar to, kas ir pasaulē, un arī es pati esmu diezgan daudz lasījusi angļu valodā, tad es teiktu, ka Latvijā ir maz.

Kā, jūsuprāt, ir mainījušās vai nav mainījušās attiecības starp vīrieti un sievieti? Agrākos laikos cilvēki bija uzstādījuši savus standartus, tiem sekoja un diezgan labi sadzīvoja ar to visu. Kaut kas pamatos varbūt ir saļodzījies šajos standartos?

Es domāju, ka noteikti, jo agrāk jau tomēr vīrieši bija vairāk iekarotāji, tagad tā loma ir mazliet zaudējusi nozīmīgumu. Sievietes ir kļuvušas ļoti pašpietiekamas, ļoti pašpārliecinātas. Tas jau vien, ka daudzas sievietes izvēlas veidot ģimeni vēlākā vecumā nekā iepriekš vai neveidot vispār un veltīt laiku karjerai.. Es domāju, ka tās lomas ir nedaudz zaudējušas savu nozīmīgumu, bet tas, ka man ir tik daudz lasītāju, parāda, ka

patiesībā sievietēm tā sievišķīgākā, tā vājākā loma tīri labi iet pie sirds un ka vīrietim tomēr būtu jābūt tam vīrišķīgākajam attiecībās.

Jūs sakāt par to kailumu, ka tā erotika, sekss parāda daudz dziļākas lietas. Tur ir tajā spogulī ierakstīts, rakstīts?

Es teiktu, ka jā, protams. Ja es nebūtu aprakstījusi tik atklāti šīs te erotiskās ainas, tad es nevarētu arī tik labi atklāt šos te varoņu iekšējos konfliktus, raksturus, tās problēmas, tos dēmonus, ar ko viņi cīnās. Tas ir svarīgi.

Par kailumu vispār var vēl parunāt, es kaut kā netīšām lasīju, burtiski nesen, tādu atziņu no vienas modes speciālistes, ka, jo vairāk apģērbies, jo vairāk seksuāls. Es domāju, ka, no vienas puses, par to varētu spriest pēc sava prāta, tomēr kaut kāda patiesība ir. Noslēpums, iedomāšanās – tādas lietas arī eksistē. Es domāju, ka patiešām ne vienmēr kailums arī parāda īstenību.

Protams, ka nevajag to vulgarizēt. Tas ir arī tas, no kā es centos savā darbā izvairīties. Attiecības vispār jāmēģina aprakstīt skaisti.

Tas, ka jūs esat saistīta ar medicīnu, arī kaut kādā zināmā mērā spēlēja lomu šī romāna tapšanā?

Jā, tāpēc es izvēlējos arī šo vidi, jo darbība notiek plastiskās ķirurgijas klīnikā. Tad, kad es sāku darbu rakstīt un domāju par varoņu iespējamajiem amatiem, tad es uzreiz iedomājos, ka medicīna ir tā man vistuvākā un vissaprotamākā vide, kuru man būtu visvieglāk aprakstīt, un tad es to arī izvēlējos.

Bet labi, tas ir no vides viedokļa, bet vairāk no anatomiskā, ka cilvēks labāk saprot daudzas lietas nekā mēs, vienkārši tīri no medicīnas viedokļa, mediķi domā par to savādāk.

Mediķiem ir tā savdabīgā humora izjūta, un, protams, tas pasaules redzējums gan pēc medicīnas studijām, gan pēc pieredzes darbā nedaudz atšķiras, bet es nezinu, vai šajā darbā koncentrējos uz to.

Es vairāk rakstīju kā sieviete, nevis kā mediķis.

Jūs esat dzimusi Ventspilī, tur kaut kur arī grāmatas stāsts aizved uz to pusi?

Jā, es esmu visu bērnību pavadījusi Ventspilī, un tad, kad es sāku studēt zobārstniecību, tad, protams, man nācās pārcelties uz Rīgu. Tad studiju laikā es iepazinos ar savu topošo vīru, un tad tā arī sanāca, ka mēs pēc tam to savu dzīvi veidojām Rīgā.

Es atceros, ka tiešām skaista spēle bija par dakteriem, un es esmu vairākiem jautājis, vai ir paticis spēlēt šo spēli. Tur šprices, diagnožu noteikšana. Varbūt šī spēle arī jums viena no tādām mīļākajām?

Protams, es lelles ārstēju, bet es biju arī skolotāja lellēm.

Tad no bērnības nāk arī patika pret literatūru?

Jā, jo es lasīju ļoti daudz, un es arī rakstīt sāku bērnībā. To man nu jau pirms kāda laiciņa mamma stāstīja, ka es esmu vienmēr staigājusi vai nu ar grāmatu vai kaut ko pie sevis rakstījusi, kaut kādas pasakas vai īsos stāstiņus. Acīmredzot, iekšā man tā vēlme rakstīt vienmēr ir bijusi.

Ventspils ir salīdzinoši liela pilsēta, nav jau tā kā lauki. Bija tā sajūta, kad jūs atnācāt uz Rīgu, ka kaut kas pilnīgi nomainās – visa tā bilde jūsu dzīvē?

Bija. Ļoti viss mainījās, kad es atbraucu uz Rīgu, jo tas bija tā, ka es tiešām Rīgā nevienu nepazinu, atbraucu viena pati, sāku dzīvot kopmītnēs. Studijas bija tādas diezgan smagas pirmajā kursā, daudz vajadzēja mācīties. Tad arī visa dzīve pilnībā mainījās.

Kāpēc vispār medicīna? Tomēr tā ir liela izvēle.

Kad es sāku domāt par to, kas mani vispār visvairāk interesē, tad es arī apstājos pie medicīnas. Man īstenībā vispārējā medicīna pat likās saistošāka. Arī pirmajā kursā man ļoti patika visi tie vispārējie priekšmeti – anatomija, fizioloģija –, man likās ļoti interesanti par to, kā tas viss cilvēka ķermenī, kas tur atrodas un kā tas darbojas. Kā mēs zinām, vispārējā medicīnā Latvijā tās studijas ir ļoti garas, un arī īsti nav tā pārliecība, skaidrība par savu nākotni, kā tur sanāks ar rezidentūras vietām utt. Tad uzreiz nākamais bija zobārstniecība, ko izvēlēties. Rakstniecība man vienmēr ir interesējusi, bet man tas tiešām likās kā sapnis, bērna sapnis neiespējams. Tās ticības tam sapnim tobrīd nebija pilnīgi nekādas.

Vai jūs pati praktizējat arī tagad zobārstniecību?

Šobrīd vairāk nē. Tad, kad es aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā, es izvēlējos, ka praktiskajā sfērā neatgriezīšos, ka strādāšu akadēmiskajā sfērā ar studentiem.

Tas joprojām ir tagad?

Jā, es strādāju ar studentiem.

Tā izvēle krita uz zobārstniecību, tur nebija arī ģimenes iespaids?

Ģimenes iespaids tādā ziņā, ka mammas māsa ir zobārste, un tas man stiprināja pārliecību, ka tā vide ir diezgan patīkama. 

Vai tad, kad tu uzsāki zobārstniecības studijas, tev bija pārliecība vai ticība, ka tev nebūs jāzaudē studiju, darba un sadzīves priekšā savu kaislību pret rakstniecību?

Jā, noteikti tā pārliecība bija, jo

es vienmēr zināju, ka es rakstīšu priekš sevis, un es arī būtībā nevēlējos neko vairāk, kā tikai rakstīt priekš sevis.

Kas attiecas uz “Saplēstajām mežģīnēm”, tad tas viss bija eksperiments, kā rezultātā izrādījās, ka izrādās, ir vēl daudzi cilvēki, kas grib lasīt to, ko es rakstu. Man, protams, ir prieks. Katrā ziņā ir mērķis, kas nekad tā īsti nebija, jo galvenais jau bija priekš sevis.

Vienmēr ir patīkami saprast tos pirmsākumus, no kā tad es esmu veidojies, no kuriem ietekmējies un lai kā teiktu, ka mēs neietekmējamies, mēs taču ietekmējamies. Kas ir tās mīļākās ietekmes no literatūras, no rakstniekiem?

Man pašai mīļākā grāmata vispār ir Tolkīna “Gredzenu pavēlnieks”. Tas nav nekas erotisks, bet tā ir mana mīļākā grāmata. Man patīk Oskars Vailds. Ļoti patīk viņa atziņas. Es uzskatu, ka ļoti interesants un savdabīga personība ir Čārlzs Bukovskis.

No tādas romantiskās literatūras mani favorīti ir Rudīte Maknata. Viņas romāni ir tie, kurus es pusaudžu gados lasīju un pārlasīju. Es domāju, ka manos darbos vislielākā ietekme varētu būt jūtama tieši no viņas.

Un kā ir tiem latviešiem? Kā ir ar latviešu kultūru, piemēram, no literatūras puses? Kopumā, kā ir ar to latviešu kultūru? Kā tā ietekmē cilvēkus?

Pirmkārt, man bija svarīgi, lai visa tā vide norisinātos Latvijā. Tas man bija svarīgi kā rakstniecei. Es nekad nerakstīšu par citām vietām. Varbūt kaut kādi ceļojumu apraksti, bet katrā ziņā man ir svarīgi, es esmu tādā ziņā patriote. Es varētu rakstīt par Latviju, un ka varoņi tomēr latvieši, un līdz ar to ir dažas tās nianses, kas tikai mūsu kultūrai un mentalitātei var būt raksturīgas.

Ko par šo grāmatu teica tuvākie, it īpaši Kristaps, vīrs?

Vīrs ir mans lielākais atbalsts. Brīdī, kad viņš saprata, ka man tā rakstīšana ir tik ļoti pie sirds un tiešām tāda svarīga daļiņa no manis pašas, tad viņš arī sāka to atbalstu izrādīt, un viņš bija tas, kas teica: “Tas ir, protams, labi, ka tu raksti pati sev, bet varbūt pamēģinām, varbūt kāds cits to grib lasīt.” Viņš mani ļoti iedrošināja un teica, kāpēc nepamēģināt, nekas jau slikts nevar notikt. Paskatīsimies, kas sanāks. Viņš ir mans lielākais atbalsts visā, vienmēr ir tāds ļoti mierīgs, piezemēts. 

Man radās priekšstats, ka jūs esat teicamniece?

Jā, vienmēr esmu bijusi. Man vienmēr ir bijusi tā pienākuma sajūta īstenībā, visu darīt tik labi, cik es to spēju. Es nekad to robežu tā īsti nesapratu starp iemācīties viduvēji vai iemācīties tā kārtīgi. Es vienmēr darīju maksimālo, un tie rezultāti arī neizpalika, protams.

Teicamniecei nāk klāt arī negatīvā puse, vismaz es tā atceros, ka bija tā atzīme jādabū, nevis zināšanas.

Nē, es koncentrējos uz zināšanām īstenībā, tas ir tas, ko es tikko teicu. Man bija svarīgi izprast to, ko es mācījos, un man liekas, ja tā izpratne arī ir, tad loģiski. 

Jauni cilvēki bieži neprot paskaidrot, ko viņi grib pateikt. Nav tādas sajūtas?

Reizēm tāda sajūta ir, ka ir grūti izteikties, atrast tos īstos vārdus. Bet patīkami, jo man tas izdodas.

Varbūt ir vēl kaut kas, kaut kāds neattīstīts talants, kas būtu tā lieta, ko gribētos sevī pilnveidot? Izklausās tāds daudzkrāsains spektrs, ko varētu darīt.

Jā, man tagad grūti iedomāties, ko es vēl tādu gribētu. Tikko plānoju atvaļinājumu. Domāju varbūt ar izpletni izlekt. Man patīk meklēt tos izaicinājumus kaut kādus dzīvē vēl, bet tādā ziņā vēl mācīties. Varbūt varētu vēl kādu papildu valodu kādā laikā. Protams, ir jāatrod tam visam laiks, un šobrīd katrā ziņā nebūs īsti iespējams.

Cik valodās jūs vispār runājat?

Angļu, krievu, nedaudz franču.

Bet varētu būt, teiksim, kāds brīdis rakstīt citā valodā?

Es esmu rakstījusi angļu valodā. Es esmu rakstījusi diezgan tādus garus stāstus, romānus nē, bet diezgan garus stāstus. Pusaudžu gados es esmu arī diezgan daudz starptautiskajos forumos bijusi biedre, un tad tie gan bija tādi literārie forumi. Principā cilvēki, kas gribēja rakstīt. Tad tur es arī rakstīju angļu valodā, tā kā tā pieredze man ir.

Mūziķi cenšas daudz dziedāt angļu valodā, lai izsistos pasaulē. Varbūt šis ir viens no iemesliem, kāpēc latviešu valodā nedabūs tādu auditoriju.

Nu jā, bet te atkal bija tas mans patriotisms, ka tomēr es gribēju to visu latviešu valodā vismaz sākotnēji darīt. Varbūt kādu dienu.

Panākumi iedrošina. Varbūt, ka jāraksta vēl un vēl?

To jau es daru. Februārī iznāks otrā grāmata.

Jau februārī?

Jau februārī, bet, jā, otrā grāmata sauksies “Debesis pelnos”. Šobrīd es esmu sākusi strādāt pie trešās.

Arī “Debesis pelnos” būs ar erotisku pieskaņu?

Protams, jo tie ir mani lasītāji, kas grib par attiecībām lasīt un vēlas, lai šī te erotika tiktu iekļauta šo attiecību analīzē. To es arī darīšu.

“Debesis pelnos” vispār būs interesants tādā ziņā, ka aprakstīšu tādu savdabīgu attiecību modeli kā brīvās attiecības, kas, man liekas, mūsdienu pasaulē ir diezgan aktuāls un bieži sastopams.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti