Kultūrdeva

Aija Andrejeva: sievietes loma ir viņas pašapziņas jautājums

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Andris Zeibots par savu jaunāko grāmatu Krauklis

Rakstnieks Andris Zeibots: Esmu cilvēks, kas pēta, nevis būvē iespējamās paradīzes

Rakstnieks Andris Zeibots par savu uzskata analītiķu diskursu. No šī skatupunkta raugoties uz viņa jauno romānu “Krauklis” par Jāni Ziemeļnieku, “tas, ka galvenais varonis zaudē savu cīņu, ir analīzes procesējums, tur nav norādījuma uz to, ka cilvēks nepareizi cīnījās ar sevi. Viņš cīnījās, kā prata,” LTV raidījumā “Kultūrdeva” stāsta autors.

Henrieta Verhoustinska: Grāmata “Krauklis” vēsta par Jāni Ziemeļnieku, kurš latviešiem lielākoties ir pazīstams ar dziesmu, kuru dziedam pie galda, kad esam jau iereibuši – “Šai drūmā dzertuvē, kur valda smakas asas”, tomēr Ziemeļnieka dzeja neaprobežojas tikai ar šo dzejoli, un tā ir lasāma arī mūsdienās. Dzejnieks kādā no saviem dzejoļiem mīlestību salīdzina ar opiju, un šīs divas kaislības ir arī jūsu romānā.

Andris Zeibots: Man ir mājās kopoto rakstu grāmatiņa, kurā ir arī jūsu citētais dzejolis, un, protams, arī šo dzejoli varētu palikt apakšā šlāgermeldiņam un arī dziedāt pie galda. Jautājums man radās tad, kad es izlasīju viņa prozu, kas radikāli atšķiras no dzejas. Pēc tam es uzzināju, ka viņš ir arī rakstījis aprakstus – principā Benjamiņa izdevumiem, piemēram, “Atpūtā” Aspazija viņam stāsta, cik reizes viņa bērnībā varēja aiziet bojā – vairāk uz dzelteno velk, bet tik un tā ir jūtama tāda radikāla atšķirība tajā, kāds viņš ir kā dzejnieks un kāds viņš ir savā prozā, un šī iemesla dēļ, mani ieinteresēja, kas ar šo cilvēku notiek. Iepazīstoties ar biogrāfiju, tad jau ir opija spaids. Viņš ir bijis slims ar nieru slimību, mūžīgas sāpes, opija lietošana. Romāns sākas tajā brīdī, kad viņš ir jau izšķiršanās priekšā, kad viņam kā cilvēkam ir jātiek ar sevi radikāli galā. Faktiski tā ir galvenā tēma.

Tā ir tā izpētes tēma, ja skatāmies no šī viedokļa, tad ļoti iespējams, rakstot tekstu, es to pieņēmu, ka varbūt šī dzeja ir drīzāk kā vairogs, kā distancēšanās pašam no savas smagās problēmas, ar kuru jātiek nemitīgi galā.

Interesanti, ka Ziemeļnieks pats jūsu romānā ļoti bieži pauž vēlēšanos pēc skaidrības, pēc vienkāršības, pēc tādas ideālas valodas, kas nebūtu sadomāta. Zeibota stila pazīme ir gluži kas cits, tie ir tādi “viņķeļu viņķeļi”. Vai tas ir kaut kādā savstarpējā pretrunā? Vai jūs atradāt kādu kompromismu ar šo Ziemeļnieka vēlmi pēc skaidrības un savu vēlmi ļauties rakstnieka stilam?

Šeit jautājums ir par pasauli kā tādu un to, ko cilvēks vēlās šajā pasaulē iegūt. Nenoliedzams, ka pasaule ir drīzāk haotiska, vairāk relatīva, nekā ieliekama kādā ideālā shēmā. Vairogs ir vēlēšanās ielikt shēmā. Tas ir tā kā cilvēks, kuram ir, piemēram, neirotiskas kaites, kuram dzīvē vispār neiet, kurš ir izsvaidīts un vajag stabilitāti, tad es nevaru viņam pārmest, ka viņš dienā skatās vienu un to pašu seriālu, jo viņam vajag atkārtošanos. Grāmatā – viens un viens ir vienpadsmit, sitieni pa sliedēm – šī ritmiskā atkārtošanās ir viens no paņēmieniem, kā tikt galā ar to pašu vilkni. Tādā nozīmē tā skaidrības un vienkāršības shēma daudziem cilvēkiem, ne tikai tik ļoti smagos apstākļos kā Ziemeļniekam, bet arī viņu ikdienā ir ārkārtīgi būtiska un nepieciešama, bet tā otra puse ir tāda –

ja es kā analītiķis paskatos uz šīm lietām, tad tas mans secinājums ir tāds, ka jebkura shēma, lai arī cik viņa būtu ideāla, viņa kādā brīdī tik un tā nobruks, un nav zināms, kas tajā brīdī tad notiks.

Romāns “Krauklis” atklāj jauno sēriju “Es esmu…” par latviešu literatūras klasiķiem. Ievēroju, ka šajā rakstnieku sarakstā (šobrīd jūnijā ir tradicionālais “Skroderdienu” laiks, kas gan šogad nenotiks) nav Blaumaņa. Jūs esat arī Dramaturgu teātra aktieris un dalībnieks. Vai Blaumaņa “Skroderdienas”, jūsuprāt, ir rituāls, kas izsaka kādu daļu no latviešu tautas vēlmes pēc idilles vai paradīzes?

Tur ir divpusējs process, kā visām lietām. Viens ir tas, ka mēs cenšamies radīt šādas ideālās shēmas.

Vienīgā nelaime ir tā, ka šādas shēmas noved pie dažāda veida diktatūrām.

Ja viņas sastindzina, piemēram, ka ir kanons, kuram nedrīkst pretoties, tad tā ir skumja lieta, bet, kamēr tas ir tādā sadarbībā – visu laiku jau tiek konstruēti dažnedažādi ideāli, kuriem ir tā nozīme, ka viņi ir gan shēmas, gan arī mēs meklējam savas saites pašiem ar savu dzīvi, savu eksistenci. Un savā ziņā, tur arī ir kaut kur ir līdzsvara meklēšanas problemātika, ņemot vērā to, kā ir gājis dažādos laika posmos un kā tas ir atainojies tajā DNS kodā. Tas ir īstenībā ļoti sarežģīts jautājums.

Laimīgs atrisinājums laikam ir tas, pēc kā cilvēki nāk uz “Skroderdienām”, taču laimīgs atrisinājums nebija iespējams jūsu stāsta varonim. Kā, jūsuprāt, Jānis Ziemeļnieks sadzīvoja ar to latviskumu sevī, jo arī tam ir diezgan daudz veltīts vietas romānā – šīm viņa sarežģītajām attiecībām ar savu nacionālo identitāti?

Es domāju, ka tas ir diskursa jautājums, jo, drusku uz (Žaku) Lakānu jāatsaucas, ir dažādi tie diskursi. Četri galvenie – zināšanu sniegšanas, universitātes diskurss, tas, ko dara Blaumanis, tas ir ideāla veidošanas jeb kungu diskurss, bez citām konotācijām, protestējošais diskurss un analītiķu. Par savu es uzskatu analītiķu diskursu, jo esmu vairāk cilvēks, kas pēta, nevis kas būvē iespējamās paradīzes, un kaut kādā veidā gan no kultūras, gan politikas, no visiem cilvēkiem es tomēr gaidu vairāk analīzes.

Mani nepārliecina, kad saka, ka, ja mēs darīsim tā, tad mums būs paradīze, iestāsies taisnīgums. Dabā principā nav taisnīguma.

Dabā ir haoss un netaisnība no sākta gala. Priekš tam mēs esam šeit – kas nemitīgi ražo. Kā lauku cilvēki, kas atnāk lauka malā, uzar, iesēj, izaudzē, nopļauj, izcep maizi. Maizi apēd un atkal viss sākās no gala. Ir nepieciešams ražot nemitīgi. Ja runa ir par taisnīgumu, sociālām attiecībām, tajā skaitā arī par nācijas problēmām un risinājumiem - tam ir jābūt ceļam. Tam nekad nevar būt galīgs risinājums. Un tieši tā iemesla dēļ – no analītiķa pozīcijām – tas, ka galvenais varonis zaudē savu cīņu, ir analīzes procesējums, tur nav norādījuma uz to, ka cilvēks nepareizi cīnījās ar sevi. Viņš cīnījās, kā prata.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti