Ginters Grass (dzimis 1927.gada 16.oktobrī, miris 2015.gada 13.aprīlī) ir ir kašūbu izcelsmes vācu rakstnieks. Grass kļuva pasaulslavens jau ar savu pirmo romānu - "Skārda bungas" ("Die Blechtrommel"), kuru sarakstīja 1959.gadā.
Kā rakstnieks, kurš spējis izcelt gaismā "vēstures aizmirsto seju", viņš apbalvots ar Nobela prēmiju literatūrā un dzīves laikā saņēmis arī daudz citu atzinību. Savos darbos viņš daudz runājis par paša piedzīvotajām kara šausmām, nacismu, sakāvi un vainas apziņu.
Ginters Grass piedzima 1927.gadā tagadējā Polijas pilsētā Gdaņskā. Pusaudžu gados viņš nokļuva nacistiskās Vācijas armijas rindās. Kara šausmas, nacisma tematika, sakāve un vainas apziņa – šie temati cieši ievijas arī Grasa literārajos darbos. Rakstīšanai viņš pievērsās pēc kara, piecdesmitajos gados.
Latvijā Ginters Grass, iespējams, vislabāk zināms ar 1957. gadā sarakstīto romānu „Skārda bungas”, kuru latviski ir tulkojusi Silvija Brice.
""Skārda bungas" bija pirmais lielais romāns pēc kara, kurā ne tikai vācieši mācījās attieksmi pret to, kas ir noticis Otrajā pasaules karā - kā uz to var skatīties, kā par to var runāt un, vēl jo vairāk, rakstīt. Domāju, ka to mācījās visa pasaule. Grass vienmēr ir izcēlies ar lielu drosmi. Arī "Skārda bungas", kas saucams par viņa jaunības darbu, ir viens ārkārtīgi drosmīgs "tour de force", kas palicis nepārspējams gan pēckara literatūrā, gan, es teiktu, vispār 20.gadsimta pasaules literatūrā. Arī savos pārējos romānos viņš ir skāris pretrunīgas tēmas. Tā ir drosme, tā ir interpretācijas drosme," norāda Silvija Brice.
Brice ar rakstnieku bija pazīstama personiski. Grass mēdza aicināt viņa darbu tulkotājus pie sevis uz mājām un pārrunāt savus darbus. Brice uzskata, ka Grass ir bijis ļoti drosmīgs rakstnieks:
“Grass ar saviem darbiem un ar savu attieksmi pret īstenību un laikmetu visādā ziņā ir mācījis domāt un interpretēt un atcerēties, ka nekas nav melns un balts. Un atcerēties, ka visam ir savas nianses un slēptās nozīmes. Un tev ir jāmāk domāt, lai tu saprastu, kas notiek apkārt.”
Drosme Grasam bija nepieciešama arī, lai atzītu, ka viņš ne tikai ir dienējis nacistu armijā, bet arī ir bijis elites “Waffen SS” sastāvā. Šo atzīšanos viņš pauda 2006. gada autobiogrāfijā ar nosaukumu “Lobot sīpolu”. Grass uzrakstīja, ka ir iestājies armijā, pusaudžu lepnuma vadīts, bet vēlāk arvien pieaugošā kauna dēļ nav spējis to publiski atzīt. Pēc šī paziņojuma izskanēja ne mazums aicinājumu Grasam atteikties no 1999. gadā piešķirtās Nobela prēmijas literatūrā.
Ne mazāk pretrunīgas reakcijas izsauca arī Grasa pirms trim gadiem publicētais dzejolis, kurā viņš kritizē Izraēlu. Tajā viņš norāda, ka Vācija turpina pārdot ieročus Izraēlai, jo izjūt vainu par holokaustu, bet Izraēla šos ieročus var izmantot, lai nogalinātu Irānas iedzīvotājus. Pēc šīs dzejoļa publicēšanas Grasam tika liegta turpmākā iebraukšana Izraēlā.
Tomēr daudziem Grass paliks atmiņā pirmām kārtām kā lielisks rakstnieks, kura darbi ir tulkoti ļoti daudzās pasaules valodās. Līdzjūtību par viņa nāvi ir izteikuši gan tādi autori kā Salmans Rušdi, gan arī Vācijas kanclere Agela Merkele un citi politiķi.
Latviski iznākuši vairāki Grasa darbi: 2001. un 2003. gadā "Skārda bungas", 2002. gadā - "Krabja gaitā", 2004. gadā - "Kaķis un pele".
