Grāmatas autors pirms dažiem gadiem devies mūžībā, tāpēc priekšvārdu sarakstījis grāmatas zinātniskais redaktors, Latvijas pirmais aizsardzības ministrs, Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, tiesību zinātņu doktors un habilitētais politikas zinātņu doktors Tālavs Jundzis.
“Tas ir ļoti labs viens no vēstures materiāliem, tās ir aculiecinieku tā laika liecības un, protams, kā mācību papildlīdzekli skolās viņu būtu ļoti labi izmantot, bet, saprotams, ka šī grāmata aptver tikai vienu barikāžu sektoru – un tas ir saistīts ar latviešu virsnieku dalību un viņu pienesumu visā šajā barikāžu organizācijā,” skaidroja Tālavs Jundzis.
“Šeit priekšplānā ir latviešu virsnieki, kuri visi bija savulaik dienējuši Padomju armijā, bija no tās demobilizējušies Atmodas laikā vai padzīti kaut kādu padomju varai nepieņemamu uzskatu dēļ.”
Jundzis arī atzīmēja: “Rakstot pagājušā gada pavasarī šo priekšvārdu, es ar izbrīnu konstatēju, ka tas ir unikāls materiāls tieši šai ziņā – latviešu virsnieku stāstītais par to, kā tika organizētas barikādes, kā šīs barikādes funkcionēja, ka tā nav vienkārši mašīnu, traktoru un cilvēku daudzuma kopums, ka tur militārās zināšanas ir liktas iekšā.
Ne tādā ziņā, ka barikādes bija kāds militārs objekts vai militāra pretošanās tika veidota, bet tieši pretēji, ka šī nevardarbīgā pretošanās tika veidota, izmantojot militāras zināšanas.”
Grāmatu saturiski papildina fotogrāfijas no Valda Semjonova un Andas Krauzes personīgā arhīva. Anda Krauze tolaik kā jaunā fotogrāfe strādāja Latvijas Vēstures muzejā, bija iesaistījusies arī īpašajās brīvprātīgo vienībās un visur varēja būt klāt.
“Tanī laikā bija daudz nejaušības, šinī laikā es būtu darījusi visu savādāk, man būtu bijusi labāka aparatūra. Tanī laikā mums bija tas, kas bija, – ļoti maz, viens objektīvs. Un es jau darīju arī citus darbus, es gāju garām un nofotografēju, biju tur klāt, man jau nebija doma tanī brīdī par kādu ļoti vēsturisku laika liecību. Mēs neapzinājāmies, mēs darījām tai brīdī vajadzīgo, bet doma par kādām izstādēm, par to, ka tas būs grāmatās publicēts, nebija!” uz savu pieredzi atskatoties, sacīja Krauze.
Padomju laika militārais žurnālists Modris Ziemiņš sarakstījis vairākas grāmatas par Atmodas laiku, un šīs grāmatas pirmais autorizdevums iznāca jau pirms divdesmit gadiem nelielā metienā, tagad plašāks lasītāju loks varēs detalizēti uzzināt, kā tika veidotas barikādes Vecrīgā un Zaķusalā, pierakstītas tieši to organizatoru un vadītāju atmiņas.
“Kā Padomju armijas virsnieks un avīzes korespondents Modris Ziemiņš regulāri bija Augstākajā Padomē plenārsēžu zālē, viņam bija akreditācijas lapa, viņš vienmēr nāca pulkveža formā, stalts, iznesīgs, smaidīgs un ļoti laba lieta viņam bija – viņš bija ļoti komunikabls, viņš nevienam nepagāja garām, kādu joku neizmetot, neapjautājoties ko personisku,” atceras Tālavs Jundzis, atzīmējot arī: “Tajā periodā, par kuru viņš raksta barikāžu laikā, viņš patiešām bija Padomju armijas pulkvedis, staigāja Padomju armijas formā, bija biežs viesis kā “Krasnaja zvezda” un vēl citu padomju armijas laikrakstu korespondents, un līdz ar to viņš nebija nekāds barikāžu dalībnieks, lai arī dzimis Latvijā un latvietis pēc tautības.
Tai laikā viņš kalpoja padomju pusei, un līdz ar to viņa personība veidojas divdomīga, līdz ar to lasītāji un savulaik arī es – ar piesardzību uztvēru visu, ko viņš raksta.
Tās šaubas man arī bijušas, bet, tā kā tās atmiņas un liecības, kuras viņš apraksta šajā grāmatā, es visas tās zinu, es biju vistiešākā veidā iesaistīts un daudzas epizodes man burts burtā ir zināmas, – es droši varu teikt un garantēt, ka tas, kas tur ir rakstīts, tiešām ir objektīvi atspoguļots.”
