Dārziņš grāmatā atklājas visā savā patiesumā, bez viņam ilgstoši piedēvētā romantiķa oreola.
“Viņa gars prasīja kaut ko lielāku par parasto ikdienas dzīvi”, tā izcilā komponista Emīla Dārziņa būtību raksturo rakstniece Maija Krekle.
Grāmatas nosaukumā simboliski akcentēts „melanholiskais valsis” – gan kā leģendām apvīts Emīla Dārziņa skaņdarbs, gan kā līdzība ar komponista dzīvi – tajā brīžam bija gaišas notis, bet pāri visam tomēr bija sēra un traģiska dzīves izjūta, stāsta grāmatas autore Maija Krekle:
“Kā Dārziņš ļoti bieži mēdza atkārtot, par ko viņu draugi izsmēja, ka – ja jūs zinātu, cik es esmu traģisks… Par spīti visiem tiem viņa jokiem, zobgalībām, vieglprātībām, savā būtībā viņš bija dziļi traģisks,” pauž Krekle.
Traģisma sajūtu vēl dziļāku padarīja neatbildētās mīlestības jūtas. Tās pamodās 1901. gadā, kad Dārziņš pirmo reizi ieraudzīja Mariju Stalbovu, vēlāk Eglīti, un norima līdz ar viņa aiziešanu mūžībā 1910. gadā. Šis laika posms arī aptverts Maijas Krekles grāmatā. Lai arī žanriski tā ir romāns, tajā izmantoti ļoti daudzi dokumentāli fakti, smelti no laikabiedru atmiņām, vēstulēm un vēl daudziem citiem avotiem:
“Tās bija, protams, Emīla Dārziņa vēstules Marijai. Tās pirmās viņš ar lielām cerībām, ar lielu mīlestību un pielūgsmi viņai raksta un lūdz viņas roku. Nu pēc tam jau tur ir – cienījamā Eglīša kundze - un tā, un tā…” stāsta autore.
“Bet Marijas vēstules… Kad viņš jau iet uz galu, kad viņš jau ir smagā atkarībā no alkohola un ir lūdzis savam draugam pateikt, ka vienīgi Marija viņu spētu glābt, tikai Marija un neviens cits... Bet Marijas vīrs Viktors Eglītis saka – tu neiedomājies no sevis par daudz, jo, nu, nevar viņu izglābt.
Un Marijai arī nebija jūtu pret Emīlu. Viņš bija viņai draugs, arī viņas klavieru skolotājs, viņi bieži abi divi kopā muzicēja, un tad es iedomājos, cik sāpīgi bija katru dienu redzēt mīļoto sievieti, būt viņai cieši blakus un zināt, ka tu viņai kā vīrietis esi pilnīgi vienaldzīgs.
Jo viņa dzīvo savam Viktoram. Pagaidām. Kamēr viņas dzīvē neienāk Kārlis Jēkabsons, Eduards Virza,” – atklāj Maija Krekle.
Savā ziņā grāmata krietni pagaisinās daudzu gadu garumā kultivēto Emīla Dārziņa mūžīgā romantiķa oreolu.
Sākotnēji arī Maijai Kreklei viņš bijis tieši šāds romantiskais un traģiskais varonis, līdz viņa 2002. gadā sāka lasīt Viktora Eglīša un Marijas Eglītes saraksti, un kā viņa pati saka – zelta putekļi sāka birt nost no Dārziņa tēla.
“Ļoti baidos, ka daudzi teiks, nu kā tā drīkst, nu kā tā drīkst,” atzīst Krekle.
“Bet es negribēju turpināt tajā oreolā viņu joprojām turēt, es gribēju parādīt viņu tādu, kāds viņš bija cilvēks ar savām sāpēm, ar savām kļūdām, ar to, ka viņš bija savas mātes izlutinātais dēls, ar to, ka viņš gribēja būt labs vīrs, nu viņam neizdevās, vienkārši viņš tam nebija radīts, viņš nebija radīts ikdienas dzīvei, viņa gars prasīja kaut ko lielāku par ikdienas parasto dzīvi. Viņš bija mākslinieks, viņš bija liels bērns ar traģisku pasaules izjūtu.”
Emīla Dārziņa personība Maiju Krekli fascinē jau kopš bērnības. Tolaik viņa dzīvoja pie Mārtiņa kapiem, kur atdusas Dārziņš, un stāsti par viņu mazās meitenes iztēlē jau tobrīd uzbūra visdažādākās ainas:
“Praktiski mēs dzīvojām dažus simtus metru no Dārziņa kapavietas, un kad es biju maza, vēl zem galda staigāju, es jau zināju, ka tur ir Emīls Dārziņš, un viss tas stāsts man jau arī no tiem laikiem galvā stāvēja, un es vienmēr izdomāju, kā tas bija, kā viņš tur nabags nokrita un kā es viņam būtu varējusi palīdzēt. Un vienmēr skatoties uz vilcienu Zasulauka stacijā, es atcerējos Emīlu Dārziņu,” stāsta rakstniece.
Arī par Emīla Dārziņa traģisko nāvi Maijas Krekles grāmatā ir cita versija nekā ierasts, proti, tā nav pašnāvība, bet nejauša traģiska nāve.
Šo ainu rakstīt autorei bija ļoti sāpīgi, viņa daudz raudāja un kad pabeidza, viņai radās vēlme aiziet uz Mārtiņa kapiem.
“Bija tāda miglaina, dīvaina diena. Es biju viena pati, neviena cilvēka. Un tad es stāvu pie tā kapa un domāju, un pēkšņi es jūtu, ka man blakus kāds nostājas, kāds gara auguma cilvēks, tā kā vēja pūsma tāda,” atklāj Krekle,
“Es domāju – nez kas tur varētu būt atnācis, un es paskatos, man blakus neviena nav. Un tad man palika ļoti, ļoti dīvaini… Es domāju – tas bija viņš? Vai iedomas? Nē, iedomas tās nevarēja būt, jo es vispār neticu nekādiem spokiem, nekādiem gariem. Bet es fiziski sajutu kāda klātbūtni.
Un tad es domāju – ja viņš neko man tā nedarīja, vienkārši pastāvēja man blakus, tad varbūt es esmu uzminējusi, kā tas īsti ir bijis.”
Romānā autore apspēlējusi arī versijas par Emīla Dārziņa mūzikas tapšanu. Viņas redzējumā slavenās solodziesmas “Vēl tu rozes plūc” un “Kā zagšus” tapa tieši tajā laikā, kad Emīls Dārziņš bija iecerējis Mariju.
Romānā Emīla Dārziņa mīlasstāsts risinās uz pagājušā gadsimta sākuma fona latviešu inteliģences vidū, tādēļ romānā sastopam arī Raini un Aspaziju, Poruku, Blaumani, Virzu un citas tā laika izcilas personības.
