Grāmatu stāsti

“Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību” un "Bārā ienāk zirgs"

Grāmatu stāsti

"Nacionālā pretošanās kustība Latvijā", Voldemāra Zariņa dzeja un Buti "Apvāršņa vidū"

Rakstniece Maija Krekle: Bērnībā bijām trīs draugi – es, Emīls Dārziņš un Mocarts

Rakstniece Maija Krekle: Bijām trīs draugi – es, Emīls Dārziņš un Mocarts

Rakstniecei Maijai Kreklei patīk un interesē literāras personības – viena no viņas iepriekšējām grāmatām ir par Austru Skujiņu, bet tikko klajā nācis romāns “Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību”. "Mana specialitāte literatūrā ir mīlas stāsti,” sirsnīgi atzīst autore.

Romāns ir versija par izcilā latviešu komponista likteni un nelaimīgo mīlestību, kas balstīta uz draugu un laikabiedru atmiņām, vēstulēm, piezīmēm un ataino latviešu inteliģences dzīvi pagājušā gadsimta sākumā, tā lappusēs darbojas arī Rainis un Aspazija, Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis, Edvarts Virza, tulkotāja Marija Stalbova-Eglīte un rakstnieks, latviešu dekadentu vadonis Viktors Eglītis, tomēr stāstījuma centrā ir Emīla Dārziņa dzīves ceļš, kurā tiek zaudēta gan mīlestība, gan draudzība, gan arī sacerētā mūzika.

"Emīlu Dārziņu "pazīstu" jau kopš agras bērnības, jo dzīvoju blakus Mārtiņa kapiem," stāsta rakstniece.

"Ļoti bieži tiem gājām garām, un vecvecmamma stāstīja, ka tur guļ kāds komponists, kuru nobraucis vilciens. Kad gājām uz staciju pretī manam tētim, kurš mājās brauca ar vilcienu, sēdēju Zasulauka stacijā un man vienmēr tā aina bija acu priekšā... Tad vēl nedomāju, ka rakstīšu par viņu romānu, bet Emīls Dārziņš no tā laika man ir ļoti, ļoti pazīstams. Arī "Melanholisko valsi" jau toreiz zināju – tas bija pirmais skaņdarbs, kuram gluži apzināti jau zināju autoru. Man ļoti, ļoti patika! Vienmēr, kad dzirdu "Melanholiskā valša" skaņas, atceros savu jauko bērnību, Daugavgrīvas ielas dzīvokli, skatu uz Mārtiņa baznīcu.

Piektajā klasē sapratu, ka ļoti mīlu mūziku, Mocartu un Emīlu Dārziņu - tad jau zināju, ka arī Dārziņš ļoti mīlēja Mocartu. Tā nu mēs bijām trīs draugi...

Emīls Dārziņš man toreiz likās ļoti romantiska un traģiska personība."



Autore atzīmē, ka grāmatā ir ļoti daudz dokumentālo faktu. "Pierakstīju visu, ko biju lasījusi par Emīlu Dārziņu, hronoloģiskā secībā – kas bijis, kā bijis un kas piedalījies. Protams, sarunas piedomāju klāt, bet tādi notikumi viņa dzīvē ir bijuši, tikai kā nu kurš uz tiem skatās. Kā jau pēcvārdā esmu rakstījusi,

ja Dārziņa laikabiedri nav melojuši, tur ir ļoti daudz no tā, kas tiešām noticis."

Iecere par grāmatu Maijai Kreklei radusies jau 2002. gadā, kad Rakstniecības muzejā lasījusi Viktora Eglīša un Marijas Eglītes saraksti. "Zelta putekļi no Dārziņa nokrita, bet arī pārliecināja, ka nelaimīgā mīlestība varbūt arī Dārziņu noveda pie traģiskā likteņa.

Biju tā aizrāvusies, ka brīžiem nesapratu – esmu Marija vai Maija... Likās – tas ir tāds stāsts, vajag izcilu cilvēku, kas varētu to visu uzrakstīt, lai tas būtu skaisti un aizraujoši, un nebūtu banāli vai dzelteni.

Tā kā mana specialitāte literatūrā ir mīlas stāsti, domāju – kāpēc man neuzrakstīt, ja esmu tik ļoti ar to aizrāvusies, tik ļoti esmu to pētījusi! Šo brīnišķīgo sievieti Emīls tik ļoti, ļoti mīlēja – visu mūžu, arī tad, kad viņa gāja atvadīties no viņa, kas arī ir dokumentēts: Marijai vajadzēja palūgt piedošanu, atvadīties, rast dvēselei mieru un pēdējo reizi vēl parunāties. Pēdējā tikšanās reizē viņa saprata, ka Emīls atnācis ne jau tāpat vien, ka tā ir simboliska atvadīšanās, bet viņa nav varējusi pateikt neko tādu, kas varbūt Dārziņu būtu apturējis. Tas jau nav zināms, vai tā bija pašnāvība vai nelaimes gadījums.

Tagad es, protams, neesmu tik ļoti pārliecināta, vai tā bija pašnāvība, jo arī daudzi viņa draugi to noliedz. Vēl iepriekšējā dienā viņš bija tik priecīgs un jautrs, bet ar Emīlu jau tā bija – savu  dzīvi, traģisko pasaules izjūtu slēpa aiz blēņām, palaidnībām, izrunāšanos, un tas man viņā ļoti patīk – tas man ir ļoti tuvs."

Kā autorei šķiet – ja Emīls Dārziņš būtu palicis kopā ar Mariju Eglīti, vai viņam būtu laimīgs liktenis? "Diezin vai... Viņš bija mākslinieks, liels bērns, kurš priecājās par pasauli, un tai pašā laikā viņš ļoti smagi pārdzīvoja, ka jaunība pazūd. Viņš ar sevi bija tik ļoti aizņemts – ar mūziku, kas galvā skan.

Viņš nevarēja būt krietns ģimenes tēvs, apgādnieks. Domāju, ļoti liela nozīme bija arī pārlieku lielajai mātes mīlestībai. Māte tik ļoti, tik ļoti, tik ļoti viņu mīlēja...

Man žēl visu savus varoņus, es viņus visus saprotu, jo tagad, kad man pašai jau ir krietni daudz gadu, un nav vairs tikai melns un tikai balts, es viņus spēju izprast, saprast, piedot un mīlēt. Izņemot dažus, kas nav to pelnījuši. Bet domāju, ka abas Marijas, Emīls pats par sevi, arī Viktors Eglītis ir ārkārtīgi interesantas personības."

Kas īsti mudina rakstnieci pievērsties stāstiem tieši par latviešu kultūras personībām? "No vienas puses, es tiešām gribu lasītājus iepazīstināt ar aizgājušo laiku kultūras personībām un parādībām, bet, no otras puses, man jau no bērnības ir daži ļoti mīļi varoņi, mīļi cilvēki. Austra Skujiņa un Emīls Dārziņš ir divi no viņiem.

Ļoti mīļi man bija tieši šie cilvēki, un es negribēju, lai kāds cits par viņiem uzraksta virspusēji, pavirši – būtu bijis žēl, ja šo tēmu kāds izcūkotu.

Protams, nevaru apgalvot, ka mani darbi ir ģeniāli, bet es tiešām tajos esmu ielikusi visu savu sirdi un dvēseli, visu, ko par šo tēmu esmu uzzinājusi. Bet galvenais jau ir tas, ka viņus tiešām mīlu un jūtos ļoti laimīga, ka esmu uzrakstījusi šīs divas grāmatas."
 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti