Volkovas devums latviešu literatūras pētniecībā saistās ar Veidenbauma un Rūdolfa Blaumaņa vārdu. Aizvadītajā gadā apgādā “Zinātne” iznāca Līvijas Volkovas jaunākais pētījums "Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme: Rakstnieks un viņa adresāti vēstulēs un komentāros".
Pētniekam ir jābūt pacietīgam, viņam ir jāpiemīt intuīcijai, lai saprastu, kādā virzienā doties. Un pētniekam ir vajadzīgs fanātisms. Tā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo” atzīst Līvija Volkova.
Liktenīgais gājiens uz “Kalāčiem”
"Es biju ķīmijas skolotāja, arī klases audzinātāja, un ar skolēniem nolēmām, ka no Cēsīm iesim ar mugursomām pa Gaujas malu līdz Valmierai. Tad ienāca prātā izmest mazu līkumu un ieiet Veidenbauma muzejā "Kalāčos”, kur nekad nebiju bijusi,” stāsta Volkova. "Tā kā mana vecmāmiņa tur dzimusi rentnieka ģimenē, man bija interese tur nokļūt. Un tā es ar saviem skolēniem tur ierados.”
Pagājušā gadsimta 50. gadu beigās Rīgas Pedagoģiskā institūta Dabaszinātņu un ķīmijas fakultātes absolvente Līvija Volkova strādājusi Rīgas Raiņa 8. vakara vidusskolā par ķīmijas skolotāju. Bet šis gājiens uz "Kalāčiem” mudinājis pievērsties literatūras pētniecībai.
Volkova atklāj, ka viņu uzrunājis muzeja izveidotājas Birutas Leites interesantais stāstījums, bet viņa arī pamanījusi kādu interesantu lietu – Veidenbauma stenogrammas.
"Interesantākais bija piezīmju grāmatiņa, tāda kā dienasgrāmata, arī piezīmes par izdevumiem, ienākumiem," bilst Volkova.
Muzeja vadītāja uzreiz viņai piedāvājusi tās aplūkot plašāk, lai arī tā bijusi cita stenogrāfijas sistēma vācu valodā, ne tā, ko mācījusies Volkova.
"Tikmēr runājām, kamēr viņa mani pierunāja, ka es ņemšu un mēģināšu atšifrēt, bet tas nozīmēja, ka man jāiemācās tā sistēma. Tā tas sākās, tā es iegāju Veidenbauma pasaulē un sapratu, ka esmu nonākusi pilnīgi citās sfērās no savas ķīmijas,” stāsta Volkova.
Muzeji ievilināja
Lai arī Volkova bilst, ka pēc Veidenbauma stenogrammu atšifrēšanas ir "no literatūrzinātnes vēl kosmiskā attālumā", pēc liktenīgā gājiena uz "Kalāčiem” Latvija zaudēja vienu ķīmijas skolotāju.
"Tad es kaut kā jutu, ka tas man ir tuvāk un ievelk sevī, un attapos Filoloģijas fakultātē kā neklātienes studente," – tā Volkova.
Arī to, kā nokļuvusi darbā muzejā, Volkova uzskata par nejaušību. Stāsts saistās ar slēpošanu Gaiziņkalnā 60. gados, kur bijusi tikšanās ar Voldemāru Kalpiņu, kurš toreiz bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktors. Tā bijusi neformāla tikšanās neliterārā kompānijā, bet "vēlāk iznāca runāt, un tikmēr, kamēr viņš gan manas atšifrētās stenogrammas, gan mani pašu pievāca muzejā,” atklāj Volkova. Darbu šajā muzejā Volkova vērtē kā radošu un aizraujošu, bet pēc desmit muzejā Rīgā pavadītiem gadiem viņa devusies gadu strādāt "Kalāčos” un pēc tam divus gadus Rūdolfa Blaumaņa muzejā "Braki”.
Par darbu "Kalāčos” Volkova bilst, ka turp viņu aizvilinājuši senči un tā bijusi nejaušība. Darbs "Brakos” vairs nav bijusi nejaušība, jo Blaumanis jau kopš skolas laikiem viņai bijis mīļākais rakstnieks. Taču, strādājot "Brakos”, vēl nav bijušas domas par grāmatas rakstīšanu – tikai pētniecības darbs. Tikai strādājot jau Andreja Upīša muzejā, Volkova sākusi rakstīt par Blaumani.
Par viņu pašu var teikt Blaumaņa vārdiem: "Mans zelts ir mana tauta"
"Līvija to pelnījusi pārpārēm ar Blaumani. Tik pamatīgi un skaisti izpētīts kā Blaumanis Līvijas skatījumā ir reti kurš rakstnieks. Par viņu pašu var teikt Blaumaņa vārdiem "Mans zelts ir mana tauta"," uzskata Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja, viena no Latvijas Literatūras gada balvas rīkotājām Andra Konste.
“Nenovērtējamu darbu izdarījusi 70. gados literatūras zinātniece Līvija Volkova ar savu monogrāfiju par Veidenbaumu, kurā tiek atklāta Veidenbauma personība visās cilvēciskajās pretrunās,” uzskata Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts Marians Rižijs.
Volkova sarakstījusi grāmatu "Eduards Veidenbaums” (1979), kā arī pētījumus par Rūdolfu Blaumani "Tapšana” (1988) un "Pilnbriedā” (Rūdolfa Blaumaņa Kopoti raksti, 9, 1999), "Blaumaņa zelts” (2008), kā arī jau minēto 2017. gadā izdoto darbu.
