Kultūrdeva

Elita Patmalniece zaudē krāsas un robežas

Kultūrdeva

Daugavpils teātra direktors: bīstami dalīt teātrus nacionālas nozīmes un reģionālajos

Kultūrdevas ABC – Iemācīsimies mīlēt Raini!

Kāpēc mums jāmīl Rainis?

“Dzejnieks – nemiera cēlējs un “pasaulsmīklu” minētājs,” par viņu saka literatūrzinātniece Gundega Grīnuma. Rainis. Dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, laikraksta “Dienas Lapa” vadītājs, Dailes teātra līdzdibinātājs, Nacionālā teātra direktors un izglītības ministrs. Tomēr Raiņa ambīcijas bija vēl lielākas.

Kultūras ABC

LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.

Savās dienasgrāmatās Rainis raksta, ka vēlas iegūt Nobela prēmiju, kļūt par pasaules literatūras vadošo garu, Eiropas valdnieku un Latvijas prezidentu. Viņam bija neremdināma, teju vājprātīga vēlme sasniegt vairāk par visiem. Tāpēc Rainim bija strikts režīms – viņš regulāri sportoja, centās agri iet gulēt un veselīgi ēst. Stingri saplānoto dienu vienīgi regulāri izjauca ciemiņi, kas pie viņa negaidot uzradās – kurš parunāt par literatūru, kurš aizņemties kādu rubli.

Kāda vecenīte reiz atnākusi, jo redzējusi sapnī parādāmies Raini, kurš teicis, lai viņa beidz raudāt un labāk atnāk ciemos.

Rainis

Raiņa slavenākā un pretrunīgākā fotogrāfija – tā atklāj Raiņa cilvēcību, bet reizē novirza cilvēku prātus no galvenā – viņa dižajām idejām. Fotogrāfijas autors ir komponists Olīvs Mētra, kuru Rainis 1929. gadā nejauši saticis pludmalē. Abi sarunājuši pēc dažām dienām kopīgu fotosesiju, jo Rainis sūdzējies, ka viņam praktiski neesot savu bilžu.

“Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini” ir Gunāra Priedes 1973. gadā sarakstītā luga, kuras nosaukumam par pamatu izvēlētais izteikums tiek piedēvēts leģendārajai literatūras skolotājai Ainai Britānei. Lai gan viņa strādājusi tikai Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolā (šobrīd Rīgas Valsts vācu ģimnāzija), šo frāzi no savām literatūras skolotājām it kā ir dzirdējis vai katrs otrais latvietis.

1893. gadā “Dienas Lapas” redakcijā Rainis satiek sievieti, kurai nebija jāmāca mīlēt Raini – Aspaziju. “Dienas Lapas” redaktora un toreiz jau pazīstamās dzejnieces un dramaturģes Aspazijas starpā uzreiz dzimst karstas jūtas. Aspazija ir ne tikai izcila rakstniece, bet arī viena no pirmajām Latvijas feministēm, dzīvnieku tiesību aizstāvēm (Aspazija bijusi Lopu aizsardzības biedrības goda prezidente un testamentā dzīvnieku patversmei novēlējusi tam laikam prāvu summu – 3000 latu), bet arī pirmā Latvijas PR speciāliste.

Galu galā, tieši viņa bija tā, kas palīdzēja augt un attīstīties Raiņa lielajai personībai, kuras vārdā šodien nosauktas 66 Latvijas ielas.

(Aspazijas vārdā nosauktas tikai 11 Latvijas ielas.)

Rainis arī aktīvi iesaistījās politiskajā darbībā – par piederību “Jaunajai strāvai” nokļuvis cietumā Latvijā un vēlāk izsūtījumā Pleskavā un Slobodskā, aktīvi piedalījies 1905. gada revolūcijā. Šajā laikā par Raiņa galvu tiek piesolīta 10 tūkstoš rubļu liela atlīdzība, un kopā ar Aspaziju viņš dodas trimdā uz Šveici, izmantojot pieņemtos vārdus – Arturs Nagliņš un Amālija Gerkīra. Kastaņolas ciematā pie Lugāno ezera abi nodzīvo 15 gadu. Rainis šeit saraksta savus slavenākos darbus – lugas “Zelta zirgs”, “Indulis un Ārija”, “Pūt, vējiņi!”, “Jāzeps un viņa brāļi”, “Krauklītis”, “Spēlēju, dancoju”, dzejoļu krājumus “Klusā grāmata”, “Tie, kas neaizmirst”, “Gals un sākums” un citus. Aspazija Šveicē jūtas nomākta un daudz slimo, un saraksta divus dzejas krājumus – “Saulains stūrītis” un “Ziedu klēpis”.

Rainis un Aspazija devuši lielu ieguldījumu latviešu valodas attīstībā, un viņu radītos vārdus ikdienā lieto pat tie, kurus skolotāja mīlēt Raini tā arī nav piespiedusi.

Pateicoties Rainim, latviešu valoda ieguvusi tādus vārdus kā atspulgs, degsme, dvesma, baigs, ilgas, kaisle, plūsma, riets, spozme, šalts, tāle, vēlme un citus. Liels Raiņa devums ir arī viņa tulkotā pasaules literatūras klasika – Viljama Šekspīra “Karalis Līrs”, Frīdriha Šillera “Vilhelms Tells”, Henrika Ibsena "Svētki Solhaugā”, protams, ar Aspaziju kopā tulkotais Gētes “Fausts” un vēl daudz citu darbu. Abi dižie dzejnieki dzīvoja vēstures posmā, bez kura mums, ļoti iespējams, nebūtu savas valsts. Nepieciešamība pēc Latvijas valsts veidošanas izskanēja jau Raiņa 1904. gadā sarakstītajā lugā “Uguns un nakts”, bet bija vajadzīgi vēl 14 gadi, lai šis Raiņa sapnis kļūtu par īstenību.

Kopš Raiņa simtgades svinībām 1965. gada 11. septembrī šajā laikā Latvijā notiek festivāls “Dzejas dienas”. 2020. gadā “Dzejas dienās” pirmoreiz tika rīkots unikāls pasākums – “Raiņa cepiens”, tas ir, vairāku asprātīgu stāvizrāžu kopums, kas veltīts vienai personai, kas šoreiz bija Rainis. 2015. gadā ar vērienu tika svinēts Raiņa un Aspazijas gads, visā Latvijā norisinoties vairāk nekā 60 abiem dzejniekiem veltītu pasākumu. Rainim un Aspazijai pa abiem ir veseli četri muzeji – Raiņa un Aspazijas māja Rīgā, Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros, Raiņa muzejs “Jasmuiža”, Raiņa muzejs “Tadenava”, bet vēl viens muzejs atrodas Šveicē, Lugāno pilsētā.

Rainis ir sešu dzejas krājumu, vienas poēmas, 13 lugu, vienas prozas grāmatas, sešu bērnu dzejas krājumu un divu bērnu lugu autors. Viņa kopotie raksti izdoti 30 sējumos. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti