Kultūras Rondo

Karīna Horsta izpētījusi Latvijas sanatoriju arhitektūru starpkaru periodā

Kultūras Rondo

Blaumanis džezā Valmierā jeb jaunākie veidi Blaumaņa interpretācijām teatros

Tartu atklāta izstāde "Eduards Veidenbaums. Neiespējamais dzejnieks"

Kamēr Rīgā muzeju remontē, Veidenbaumu iepazīt jābrauc uz Tartu

Nedēļas sākumā Igaunijas Rakstniecības muzejā Tartu atklāja izstādi „Eduards Veidenbaums. Neiespējamais dzejnieks”. Ekspozīciju mūsu Rakstniecības un mūzikas muzejs bija plānojis atklāt Rīgā, muzeja atjaunotajā ēkā, kas savulaik bija Vidzemes guberņas ģimnāzija un kurā skolojās Veidenbaums, lai sagatavotos iestājeksāmeniem Tartu Universitātē. Tā kā ēkas renovācija vēl arvien nav pabeigta, talkā nāca igauņu kolēģi, un šobrīd izstāde aplūkojama viņu Rakstniecības muzejā Tartu.

Ieejot muzeja ekspozīciju zālē, vispirms uzmanību piesaista malkas šķilu krāvumi precīzos koka statņos. Starp tām – atvilktnes, no kurām izritināmi dažādi teksta materiāli: Veidenbauma pirmā vēstule no Tērbatas mātei, māsām un brālim, kurā viņš rūpīgi uzskaita naudas izdevumus; igauņu dzejnieka Kristiāna Jāka Pētersona teksti – viņš, tāpat kā Veidenbaums, skolojās Vidzemes guberņas ģimnāzijā Rīgā, taču no dzīves šķīrās krietnu laiku pirms Veidenbauma dzimšanas. Atvilktnēs noslēpti vēl vairāki dažādu tautību un paaudžu dzejdaru darbi, kurus vieno gan traģiska personīgā dzīve, gan literārā snieguma augstvērtīgums un sava laika asredzīgs novērtējums.

Izstādes scenogrāfijas autors Mārtiņš Kalseris stāsta, ka malka izraudzīta kā daļa no ieceres, kas balstīta stāstā par dzejnieku, kas sevi neuzskata par dzejnieku, ir paškritisks un reizēm dedzina savus dzejoļus. Turklāt “Kalāčos” savulaik bijis ugunsgrēks.

“Tāpēc piesaistījāmies uguns tēmai. No metaforas viedokļa tā ir degšana. Ne velti tajā malkas krāvumā ir citi rakstnieki un dzejnieki “iekrauti” kā pagales, atvilktnītes. Ja vispārina, tā ir enerģija. Nemaz nerunājot, ka tā ir ozola malka un “Kalāčiem” apkārt ir ozoli. Un Veidenbaums tulkojumā ir Vītols; caur koku gājām,” bilst Mārtiņš Kalseris. “Kopā ar izstādes kuratori krāmējām to malku, tas pārvērtās par mūka darbu. Kārtējo reizi pārnest to malku no vienas vietas uz otru. Domāju, ka

igauņi tagad par latviešiem anekdotes stāstīs, ka viņi ved malku uz Igauniju, jo nav ko izlikt izstādē, kas ir par dzejnieku, kas nav atstājis aiz sevis daudz grāmatu. Savā ziņā malkas krājums ir kā muzeja plaukts.

Centāmies iestrādāt noslēpumainas detaļas, kaut ko mazliet mistisku," saka Kalseris.

“Es domāju, Veidenbaums ir daļa no mūsu vēstures. Vairums lasītāju viņu zina, pateicoties Markus Konnulas atdzejojumiem. Veidenbaums ir ļoti labs piemērs studentu dzīvei 19. gadsimtā, un viņa personība lielā mērā saskan ar mūsu dzejnieka Kristiana Petersena dzīvi un darbiem,” stāsta Krista Ojasāre. “Abi bija ļoti nabadzīgi, ļoti talantīgi un vērtējami kā nozīmīgas figūras abu tautu profesionālās literatūras aizsākuma laikā. Tartu Universitāte šajā pilsētā ir ļoti dominējoša, un ikviena vēstures detaļa, kas ar to saistīta, mums ir ļoti svarīga. Tagad katram ir zināma studentu dzīves ikdiena, taču jau daudz mazāk – tas, kāda tā bija 19. gadsimtā vai agrāk," Veidenbauma nozīmīgumu Igaunijas kultūras vēsturē komentē Igaunijas Rakstniecības muzeja speciāliste Krista Ojasāre.

Igauņu speciāliste stāsta, ka Tartu ir neliels muzejs, kas veltīts studentijai, taču tajā rodamā informācija nav balstīta personālijās, drīzāk tā ir vispārīgi raksturojoša. Tāpēc ir svarīgi, ka kāds tik talantīgs kā Veidenbaums apraksta šo dzīvi, kāda studentiem tajā laikā bija. “Kā arī to, ko vispār juta jauni cilvēki, piemēram, saistībā ar savām nācijām un to nākotni. Gan latviešu, gan igauņu profesionālā kultūra bija pašā sākumposmā, tāpēc ir ļoti interesanti salīdzināt abas pieredzes un saskatīt tajās līdzības,” uzskata Ojasāre.

Izstādes atklāšanā dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem dzejnieka Margusa Konnulas atdzejojumā dziedāja igauņu dziesminiece Kristela Megedī.

Dzejnieks un tulkotājs Marguss Konnula jeb Contra ir pazīstams ar to, ka restaurēja vienu no 19. gadsimta inteliģences „firmas zīmēm” – garu pārgājienu ne tikai no pilsētas un pilsētu, bet no valsts uz valsti. Iespējams, mērojot ceļu kājām no Tartu līdz Rīgai, viņš vistiešāk nokļuva līdz Veidenbauma pasaules izpratnei, cik nu tas iespējams ar tādu laika atstarpi. Jautāts, cik liela nozīme nacionālas valsts idejai, kas tolaik caurstrāvoja progresīvi domājošo sabiedrību, bija Veidenbauma dzejas izteiksmē – varbūt tā būtu citāda, ja ne šīs nozīmīgās kultūrpolitiskās norises, Marguss Konnula atzīst, ka Veidenbaumam nebija tik svarīga nacionālā stāja, viņa dzejā nebija jūtama ilgošanās pēc nacionālās valsts. “Veidenbaumam bija šķiru cīņa pret kungiem un garīdzniekiem,” Latvijas Radio bilst Konnula.

Savukārt viņu pašu ar Veidenbaumu vieno ne tikai dzeja, bet arī aizraušanās ar matemātiku.

“Pirms es sāku rakstīt dzejoļus, man arī patika matemātika. Tā kopīga lieta ar Veidenbaumu.

Es vēl nesapratu Veidenbauma dzejas saturu, tikai lasīju, un bez saprašanas jau iepatikās. Tāpēc, ka matemātikas puse kopīga,” uzskata Konnula.

Izstādē eksponētas dzejnieka stenografētas lekciju piezīmes, pierakstu klades, dzejoļu fragmentu rokraksti, vienīgā zināmā Veidenbauma fotogrāfija un citi zīmīgi priekšmeti. Uz liela ekrāna tiek projicēti peldoši mākoņi uz zilu debesu fona – tie filmēti Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja „Kalāči” ainavās. Lai arī pāri mākoņiem slīd dzejnieka darbi viņa rokrakstā, vissaistošākās ir tieši materiālās liecības: bloknoti un klades. Tajās Veidenbauma studiju biedri pārrakstīja viņa dzejoļus un deva tos tālāk citiem interesentiem. Kā norāda izstādes koncepcijas autors Marians Rižijs, ja ne Veidenbauma studiju biedru aizrautība tekstu pārrakstīšanā, mēs šodien, iespējams, par viņu nezinātu pilnīgi neko.

“Pēc Veidenbauma nāves viņi saprata, ka tie rokraksti ir jāsaglabā un jāvāc. Jau Kasparsons, viņa studiju biedrs, Veidenbauma nekrologā arī precīzi formulēja Veidenbauma dzejas būtību un nozīmi. Viņi bija paši labākie lasītāji Veidenbaumam. Viņam laimējās ar draugiem,” vērtē Rižijs.

Atsaucoties uz Veidenbauma pētnieces Līvijas Volkovas teikto, Rižijs bilst, ka

latviešu literatūra nezina nevienu citu tādu gadījumu, kad tāds izcils dzejnieks eksistētu tik ilgi rokrakstos. “Tas ir leģendas kodols. Dzīves laikā viņu pazina kā studentu, retais zināja, ka viņš raksta dzeju,” saka pētnieks.

“Izstādē unikāla iespēja vienkopus redzēt daļu no nedaudzajām vēsturiskajām liecībām, kas mums ir saglabājušās. Tajā skaitā kokā grieztais Dantes tēls, leģendārais spieķis, par kuru gan nevaram būt pārliecināti, ka to darinājis Veidenbaums vai to lietojis. Tā ir leģenda. Veidenbaumu ar spieķi asociējam no vienīgās fotogrāfijas, kas tapusi Tartu, un tas nav tas spieķis. Bet šis spieķis kā tēls ir ļoti piederīgs Veidenbauma identitātei.

Priekšmeti, kas izstādīti kopā ar Veidenbauma nedaudzajiem atstātajiem rokrakstiem un izstādes kuratora ieceri par Veidenbaumu kā neiespējamo dzejnieku, kurš par spīti savai neiespējamībai ir noticis un klātesošs mūsu kultūrā,

tā ir unikālā vērtība,” par materiālajām liecībām, kas iekļautas izstādē, stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule.

Pateicoties daudzām sakritībām, Eduarda Veidenbauma kā dzejnieka neiespējamība tomēr kļuva iespējama. Par to var pārliecināties Igaunijas Rakstniecības muzejā Tartu līdz 30. aprīlim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti