Kino zinātnieks Agris Redovičs par darbu pie grāmatām stāsta: “Ja tu liec kopā hronoloģiski dienasgrāmatas fragmentus, vēstules un to visu hronoloģiski izkārto, tas ļauj radīt tādu dzīves plūsmas izjūtu. Viņa [Armīna Lejiņa] raksti ir izmētāti periodikā un arhīvā.
Es biju pilnīgi šokēts, ka viņš ir tik daudz uzrakstījis.”
Pirmajā grāmatā apkopoti Armīna Lejiņa vērojumi un pārdomas par Latvijas kino un kultūru lielākoties sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Izdevumu sastādītājs Agris Redovičs secina, ka Lejiņš ir pratis to darīt visai izsmalcināti un objektīvi.
“Viņš bija baigi sarkastisks. Jo viņš ilgāk dzīvoja, jo sarkastiskāks kļuva. Bet viņš arī prata atdot godu un cieņu tiem, kurus viņš uzskatīja par meistariem. Tādus, kas gribēja pa vieglo braukt, tiem viņš kārtīgi prata arī pateikt skarbu vārdu,” Lejiņu raksturo Redovičs.
Ainavu par tā laika kino veido arī Lejiņa bagātīgā sarakste ar Latvijas kino ļaudīm. Šo žanru viņš bija jo īpaši izkopis, un vēstulēm ir veltīts grāmatas otrais sējums.
“Ļoti vērtīgs ir Rolanda Kalniņa un Armīna Lejiņa vēstuļu apkopojums, kas aptver apmēram 30 gadus. Tur tā Rīgas kinostudijas dzīve parādās no iekšpuses un pilnīgi citādāka.
Es domāju, ka tā ir tāda vērtīga informācija, kas oficiālo Latvijas kino vēsturi un tās izpratni var tikai bagātināt,” skaidro Redovičs.
Fonda “Sibīrijas bērni” izdotajās grāmatās pirmo reizi ir publicētas ne tikai Armīna Lejiņa vēstules, bet arī fragmenti no iesāktiem literāriem darbiem un pat sapņiem, kuri, kā izrādās, arī var nofokusēt asumu uz svarīgām Latvijas kino vēstures detaļām. Grāmatas ir papildinātas ar vēsturiskām fotogrāfijām un karikatūrām.
