Mana iepazīšanās ar tulkotāju, redaktori un grāmatas "Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu" autori Signi Višku sākās ar ieklausīšanos viņas balsī laikā, kad Signe vēl bija daļa no "Radio Naba" literārā raidījuma "Bronhīts". Atceros, ka ar pacilātību klausījos Signes balsī un domāju par to, ar kādu cieņu un uzmanību viņa iztaujā savus sarunbiedrus: dzejniekus, rakstniekus, izdevējus un tulkotājus. Jau toreiz Signe prata runāt vienkārši, bet izrunāt vissarežģītāko.
Īpaši silta un aizrautības pilna top Signes balss, kad viņa runā par literatūru bērniem. Mani allaž kaitinājis nievīgi izteiktais – "tās jau tikai bērnu grāmatiņas". Signe Viška par tām runā kā īsta pētniece, meklējot to īpašo autora balsi, jutīgas un maz apskatītas tēmas, bet visvairāk mīl un ciena vienkārši labu stāstu. Es gribētu būt Signes ieroču nesēja cīņā pret nievīgu, nenopietnu vai pārāk pedagoģisku attieksmi pret bērnu grāmatām. Mēs kopā varētu pacelt ložmetēju (tikai rotaļu, protams) un pāri mūsdienu Latvijas pārlieku konservatīvajai sabiedrībai izbērt bērnu grāmatas, kuras aizkustina, iekustina, urda, smīdina, saraudina, ārda un sakārto. Signe tulkotu un recenzētu, es lasītu un smaidītu. Kā saka pati Signe: "Bērnu literatūra nav tikai literatūra bērniem."
Par tulkošanu runājot, ja gadījumā kādam ir bažas par to, vai tulkotajai literatūrai Latvijā ir nākotne, jo tulkotāju mums ir tik, cik ir, un to labo jau pavisam maz, aprunājieties ar Signi Višku. Signes pārvaldībā ir vācu valoda, kurā viņa pratusi pārradīt arī savu "Kati, kas gribēja kļūt par vectēvu" (bilžu grāmata ar Elīnas Brasliņas ilustrācijām tulkota arī čehu, korejiešu, spāņu, katalāņu, basku un tūliņ arī franču valodā). Vectēva tēma nenoliedzami Signes personiskajā un profesionālajā dzīvē ir viens no stūrakmeņiem. Taču es baidos iebrist pārāk personiskos laukos, tāpēc secinu vien to, ko sarunā apstiprina arī pati grāmatas "Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu" autore – vectēva tēls un motīvs ir viens no paņēmieniem, kā bērnu literatūrā runāt par dziļām, sāpīgām, aktuālām, smieklīgām un visādi citādi nozīmīgām tēmām. Vectēvs ir kabatā sasildītas ledenes un atvadīšanās, bērnības silto vasaru smarža un varenas plaukstas, kas vispirms pārvelk pār paša sirmajiem matiem, bet pēc tam noglāsta galvu mazbērnam, kas pasaulē raugās ar izzinošām acīm.
Es lūdzu, lai vectēvu un bērnu literatūras eksperte iesaka lieliskas grāmatas par vectēviem, taču Signe ieteica lasāmvielu nepacietīgās pavasara gaidās. Ar šo lappušu palīdzību pavsaris noteikti atnāks nedaudz ātrāk.
Grāmatas pēdējiem metriem līdz pavasarim. Rakstnieces un tulkotājas Signes Viškas ieteikumi
Mana šobrīd klausītākā dziesma ir nupat iznākusī Jura Simanoviča "Gaismas narkomāni", un šķiet, ka līdzīgi varētu justies daudzi. "Lūdzu, aizdod man vienu gaismu – / es tev vasarā atdošu četras. / Goda vārds." Tādēļ vēlos padalīties ar grāmatām, kurās katrā varētu atrast vismaz pa vienai gaismai. Varbūt ar šo lasāmvielu pēdējie metri līdz pavasarim šķitīs drusku īsāki.
Lūsija Moda Montgomerija "Zilā pils"
("Madris", 1998, no angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga)
Liela daļa droši vien ir pazīstama ar Montgomerijas "Annu no "Zaļajiem jumtiem"" (tieši Annas iedvesmota, gadus piecus nostaigāju ar rudiem matiem uz galvas), bet vismaz tikpat spilgta ir arī Valensija "Zilajā pilī". Šis ir viens no retajiem Montgomerijas darbiem, kas sarakstīts pieaugušajiem, bet arī te netrūkst humora un gandrīz vai neticamu kuriozu. Valensijai ir arī varen kaitinošs tēvocis, kuram kabatā allaž ir kāds izcili muļķīgs kalambūrs (tieši tādi ir manā gaumē), un vēlos izteikt komplimentus tulkotājai Zanei Rozenbergai, kas šīs vārdu spēles tik prasmīgi pārcēlusi latviešu valodā, ka man pat neceļas roka meklēt, kas bijis rakstīts oriģinālā.
Trīnu Lāna "Skeleta Juhana gaitas"
("Liels un mazs", 2022, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga)
Tas ir stāsts par pavisam īstu skeletu vārdā Juhans, kas no darba anatomijas kabinetā dodas pelnītā pensijā uz lauku mājām pie tētes un māmuka. Aizvadījusi garu dienu birojā, arī es mēdzu justies tikpat lokana un dzīvelīga kā skelets, bet tad es iedomājos par Juhanu, kurš iet vannā vai taisa sniega eņģeļus, vai vasaras virtuvē kopā ar tēti dzer Zeltpušķumiņu (liepziedu) tēju, un kļūst mazliet gaišāk.
Annas Belkovskas "Veranda" ("Valters Dakša", 2021) un Henrika Eliasa Zēgnera "Paradīze" ("Neputns", 2021)
Belkovskas dzejoļos manu to gaismu, ko nes draugi un mājas, un draugiem pilna māju veranda. Un arī mani itin bieži nomāc jautājums "ko darīt, ja divos naktī gribas paglaudīt govi, bet esi pilsētā". Savukārt pie Zēgnera "Paradīzes" mēdzu atgriezties, kad gribas, lai teksts izsit korķus (bet tad pārsteidzošā kārtā nenākas palikt tumsā).
