Saliņi, Krēsliņi, Aveni nedzīvoja viens otram kaimiņos, bet bija cieši saistīti emocionāli. "Mēs pazīstam viena otru visu mūžu, lai gan nedzīvojām ģeogrāfiski tuvu. Bija jābrauc pāri Hudzonas upei. Un tas nav tas pats, kā pārbraukt pāri Daugavai Rīgā," stāstīja Laila Saliņa, mūziķe un aktrise no Amerikas.
Tas bija stundas brauciens vismaz, jo Amerikā neviens attālumus nemēra kilometros vai jūdzēs, bet gan laikā, piebalsoja savulaik ilggadējā Minsteres latviešu ģimnāzijas administrore Zuze Krēsliņa-Sila: "Četras stundas līdz Bostonai, pusotra līdz Katskiļu nometnei."
Vecāku organizētajās tikšanās reizēs ģimenes kopa draudzību un radošumu, bet pāri visam – latvietību.
Draudzenes par to saka paldies gan saviem tēviem, dzejniekiem, māksliniekiem un radošām personībām Gunaram Saliņam, Voldemāram Avenam un Jānim Krēsliņam, gan mammām, kuras nereti stūrēja uz šīm satikšanās reizēm, bija ģimeņu šoferes.
Divas Rūjienas Ņujorkā
Gleznotāja un filoloģe Indra Avena stāstīja, ka viņas tēva Voldemāra Avena un mammas Irēnas Avenas domas un sarunas pie vakariņu galda grozījās ap literatūru un latvietību: "Tāpēc manas zināšanas nāk no sarunām ģimenēm. Viņus saistīja latviskā vide, mājās runājām tikai latviešu valodā. Viņi strādāja amerikāņu vidē, bet viņiem amerikāņu sabiedrība nebija tā galvenā."
Tā bija apzināta izvēle laiku ārpus profesionālās vides pavadīt "latviešos". Kā smēja Zuze –
ja Rūjienā tagad ir virs diviem tūkstošiem iedzīvotāju, tad tolaik Ņujorkā bija vismaz divas Rūjienas jeb pieci tūkstoši latviešu.
Laila un Indra draudzeni papildina sakot, ka bijuši vēl vairāk, iespējams, pat septiņi līdz desmit tūkstoši latviešu pēc kara par savām mājām sauca Ņujorku. Tas nozīmēja, ka tikties ar latviešiem bija viegli. Piemēram, latviešu skolās, nevis skoliņās, kā tagad mēdz teikt, bija nopietnas Latvijas vēstures un ģeogrāfijas mācības. Paraugs latviešu skolām tolaik bija starpkaru Latvijas skolu un izglītības pieredze un zināšanas. Ņujorkas apkaimē agrāk bija trīs skolas, šobrīd palikušas divas, kas ir vienas no labākajām diasporā. Tajās ir dzīva darbība, vecāki skolā pavada visu dienu.
Zuze atceras, ka klasē ar viņu mācījušies arī citi bērni, kuri nedēļas nogalē devās uz savām diasporas skolām, piemēram, ebreju bērni uz ebreju skolām – tā tolaik darīja. Latviešu sabiedrībā pavadītais laiks bija piepildīts un vērtīgs, tika spēlēts volejbols, dziedāts, dejots. Tiklīdz obligātie Amerikas dzīves pienākumi izpildīti, varējuši ar pilnu krūti un prieku mesties latviskās nodarbēs. Lielu lomu latviešu kopā saturēšanā spēlēja arī baznīcu draudzes.
Īpašās latviešu draudzenes
Vaicāta, kādēļ brīvo laiku veltīt dažādām latviešu sabiedrības norisēm, Lailai norādīja, ka tolaik latvietēm ASV tas bija, nevis apgrūtinājums, bet kas sevišķs un skaists. Draudzība un tikšanās draudzeņu dzīves padarījusi interesantas. Ja darba dienas bija pavadītas amerikāņu sabiedrībā, tad ar nepacietību tika gaidīta nedēļas nogale, kad būs kāds sarīkojums, koncerts un tikšanās ar īpašajām latviešu draudzenēm.
Kad "2x2" nometne notika Portlendā, tad amerikāņu draugi brīnījās, kāpēc jābrauc pāri pusei kontinenta uz kaut kādu nometni.
Latviešu draudzenēm tas šķitis pašsaprotami. Braucot uz latviešu tikšanās reizēm, varēja iegūt draugus visās Amerikas malās, un vēlāk, piedaloties Latviešu jauniešu kongresā – arī visās pasaules malās. Tā bija privilēģija, kuras ieguvums parasti baudīja jau pieauguša cilvēka dzīvē.
Trimdā nedrīkst kļūt par vaidētāju
Nereti Latvijā uzskata, ka 50.-60. gadi Amerikas trimdas latviešiem bija zelta laiki. Draudzenes atzīst, ka viņām tie patiesi bija radošās izpausmes zelta laiki, jo vecāki uzskatīja, ka trimdā nedrīkst kļūt par vaidētāju, ir jāizglītojas un jāpilnveidojas. Zuzes vecāki to visu īstenoja, dzīvojot vienkāršu dzīvi nelielā trīsistabu dzīvoklī ar trim bērniem.
Tāpat Lailas vecāki sākotnēji strādājuši fabrikās, piemēram, mammas darbs bija karogu fabrikā, vecāmāte mazgāja traukus slimnīcā, tēvs bija masieris un dimantu griezējs.
Tikai ar laiku, pateicoties savam gaišumam un inteliģencei, viņi ieguva stipendijas, lai varētu studēt, kļūt par profesoriem. Sākums bijis ļoti grūts, teica Laila, atceroties, kā viņas vecāki bērnībā grūtu darbu apvienoja ar studijām.
"Ja zelta dzīve nozīmē luksusu un komfortu, tad absolūti nē, tas nav par mūsu vecākiem. Mana mamma studēja tikai tad, kad mēs bijām pusaudži. Tad mamma izstudēja par bibliotekāri un brauca uz darbu pusotru stundu," stāstīja Indra.
No bēgļiem par pārtikušu vidusšķiru
Zuze uzsvēra – jāatceras, ka viņu vecāki bija bēgļi, kam sākotnēji pat nebija, ko ēst un kur dzīvot. Viņas mamma atcerējusies, kā sita ārā no bļodas ledus gabalus, jo nebijis apkures.
Nonākot Ņujorkā, bija skaidrs, ka bēglim rokās nav nekā un pieder tikai tas, kas ir galvā, tādēļ izglītību uzskatīja par tik svarīgu.
Kad bija iegūta laba izglītība, tad trimdas latvieši, kļuvuši par arhitektiem, bibliotekāriem vai profesoriem, bija daļa no Amerikas vidusšķiras, kas dzīvoja diezgan pārtikuši.
Ņujorka nav vienkāršākā pilsēta, kur iesakņoties, īpaši ja esi bijis spiests atsakņoties, uzsvēra Zuze: "Mans tēvs uzauga Rūjienā, kas ir maza pilsēta. 1939. gadā nonākot Rīgā ģimnāzijā, viņš bija lauķis, kurš visiem iepakaļ bija spiests noķert citus. Tas bija jauns piedzīvojums. Visas šīs lietas liek improvizēt. Man pašai ir nācies atsakņoties no Amerikas, nonākot Vācijā. Tur latviešu sabiedrībā es biju mazliet citādāka, ar savu Ņujorkas, hipiju pieredzi. Var arī ne tā, kā visi."
Trīs sieviešu vecāki atstājuši nospiedumu Amerikas latviešu sabiedrībā, zināmā mērā arī šodienas Latvijas sabiedrībā, bet jo īpaši – savos bērnos. Indra, Laila un Zuze turpina vecāku iesākto, nesot apkārtējiem gaismu, gudrību, radošumu, kā arī spēju iesakņoties un atsakņoties.
