Literatūre

"Literatūre 3". Rakstnieki Olafs Gūtmanis un Jana Egle

Literatūre

Literatūre 1. sērija - Baltā un melnā grāmata

"Literatūre". Rakstnieki Olafs Gūtmanis un Jana Egle

Jana Egle: Tik skaisti kā dziedot. Pārdomas pēc «Literatūres»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Rakstnieces Janas Egles pārdomas pēc "literatūres" pa dzejnieka Olafa Gūtmaņa sniegotajām takām.

Kad sākām sarunas par raidījumu, man teica, ka filmēšanas vajadzībām varu iecerēt jebkādus rekvizītus, objektus, vietas – mēģinās nodrošināt. Nenāca prātā nekas cits, kā vien slēpes, uz tām burtiski iestrēgu, taču to es neteicu. Šķita, ka sniega jau tik un tā nebūs. Ja tomēr būs, varu pamatīgi izgāzties, precīzāk sakot – nogāzties, jo slēpojusi neesmu kopš studiju laikiem, tātad vismaz 35 gadus. Tā arī noklusēju.

Sniegs bija. Daudz sniega un iebraukta slēpošanas trase Zirgu salā, pāri Liepājas ezeram iepretim vietai, kur Gūtmaņu ģimene dzīvoja, kad piedzima mazais Olafiņš. Olafa Gūtmaņa Sibīrijas stāstos slēpes vai luģes pieminētas bieži, tas bijis ziemas laikā ērtākais, tāpēc visbiežāk izmantotais pārvietošanās veids. Luģes ir platākas, stabilākas, ar tām var braukt pa virsu arī irdenam sniegam. Varbūt man vajadzēja pieprasīt luģes.

Neatceros, kad Olafu redzēju pirmo reizi. Varbūt skolas laikā Rucavā, septiņdesmitajos dzejnieki veselām grupām Dzejas dienu laikā devās uz lauku skolām. Mūs sadzina lielajā zālē, pirmajās rindās maziņie, viņiem dzejas onkuļi šķita garlaicīgi. Pēdējās rindās vidusskolnieki, dažam varbūt gribējās dzirdēt, taču starp mazajiem un vidusskolniekiem sēdēja sesto, septīto klašu razbainieki, tāpēc saklausīt tik un tā gandrīz neko nevarēja.

Gan jau interesantākā daļa sekoja pēc tam skolotāju istabā, tāpat kā divtūkstošo gadu sākumā, kad pēc dramatiskajām Liepājas rakstnieku un mūziķu kluba “Helikons” sanāksmēm pavisam mazā kompānijā devāmies uz netālo kafejnīcu “Stīga”. Tur augsti godātie dzejnieku kungi uzsauca jaunajām dzejniecītēm piņģerotu melnā balzāma un veldzēja ar sarunām par dzeju, bohēmu, dzīvi. Olafs reizēm stāstīja arī par Sibīriju.

Sūrums, dzimtenes ilgas un turpat līdzās aizrautīga jūsma par tundru, mednieka gaitām taigā, ziemeļu sīkstajiem cilvēkiem.

“Viņi lamājās tik skaisti kā dziedot,” viņš, bārdā smīnot, teica. Olafs pats savu dzeju arī lasīja gluži vai dziedošā intonācijā, reizēm kādas rindas patiešām izdziedot.

Biju domājusi, ka esmu izlasījusi ļoti daudz no Olafa Gūtmaņa darbiem. Pirms filmēšanas paņēmu bibliotēkā trūkstošos trīs viņa Kopoto rakstu sējumus (divi man pašai mājās). Atradās tik daudz vēl nelasītā… Redzot literārā mantojuma apjomu, vairs nebrīnījos par to reizi, kad kāds dziesminieks bija uzrakstījis dziesmu ar Gūtmaņa vārdiem, bet Olafs tik smaidīja un raustīja plecus – “Var jau būt, ka tāds dzejolis man ir, tā kā pēc manis izklausās”. Ir gan arī otrādi, –

visā Latvijā zina un dzied dziesmas ar Olafa Gūtmaņa vārdiem, pat nenojaušot, kas ir šīs dzejas autors. 

Pārsteidzoši, ka tikai tagad, lasot Olafa autobiogrāfiskos aprakstus, aptvēru, ka mūsu visai atšķirīgajos likteņos ir dažas kopīgas līnijas. Liepāja saknēs un sirdī. Vēla pirmā dzejas publikācija vietējā avīzē – Olafam 33 gadu vecumā, man 32. Mīlestība uz dabu kopš mazām dienām.

Biju aizkustināta, izlasot, ka arī Olafam Gūtmanim viens no mīļākajiem dzīvnieku pasaules aprakstītājiem bijis Džeralds Darels, ar nevaldāmu humoru apveltītais dzīvās dabas aizstāvis un pētnieks. Bet visjautrākais šķita tas, ka mēs abi agrā jaunībā esam sapņojuši par operdziedātāja karjeru. Olafs gan bija ticis tālāk par sapņošanu, mācījies mūzikas skolā un dziedājis Liepājas teātra muzikālās trupas korī, bijušas pat pāris epizodiskas lomas. Taču, kā viņš ar gaišu pašironiju vēsta savos aprakstos, šī pieredze viņam sagrāvusi visas ilūzijas par savu talantu un karjeras perspektīvām. Varbūt labi, ka es nemaz nesāku.

"Literatūres" diena bija vienlaikus balta un koši krāsaina. Kurzemes dabas, valodas, jūras, smalku un skarbu ainavu pilna kā Olafa Gūtmaņa dzeja. Izdzīvoju to līdz smalkākajai emocijai un fiziskajai sajūtai. Jutību un uztveri bija saasinājis salīdzinoši ilgais vienatnības, izolācijas laiks. Izstaigāju sev ļoti mīļas un svarīgas vietas. Nonācu vietā, kur nekad nebiju bijusi. Žilbināja auksta saule, brīžiem mazliet sniga. Pusdienas ēdām piesnigušā mežā pie ugunskura, dažus soļus no jūras. Visu dienu pavadījām laukā, brienot pa sniegu, izņemot īso brīdi Karostas ūdenstornī. Stipri nosala kājas, sals aprāva lūpas un vaigus, bet kā par brīnumu neviena aukstuma kaite pēc tam nepiemetās, pat iesnas ne. Šīs dīvainās ziemas skaistākā diena.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti