Antonio Parodi grāmatnīca atrodas ļoti dzīvā un tiešām daudzkultūru Briseles rajonā, kas ir tikai desmit minūšu gājienā līdz Eiropas Parlamentam un citām Eiropas Savienības institūcijām. Esmu atnākusi vēl pirms veikala atvēršanas, lai Antonio varētu būt brīvāks un atrast laiku sarunai, tāpēc ka viņš pats personiski sagaida un uzrunā ikvienu apmeklētāju.
Grāmatnīca ar nosaukumu „Libre Book” ir jauna un šajā kvartālā parādījusies nesen. Tā ir paša Antonio izauklēta un radīta ideja. Viņš nāk no grāmatu tirgotāju ģimenes Itālijā, studējis ekonomiku, vēlāk strādājis kā Eiropas lietu eksperts gan Turīnā, gan Briselē un tagad ir īstenojis savu sapni, atvērt vietu grāmatām no visas Eiropas gan oriģinālvalodās, gan to tulkojumiem.
„Brisele, protams, ir īpašs gadījums, jo te ir tik daudz dažādu kopienu, kultūru un tā tālāk, un es vienmēr biju mazliet izbrīnīts, ka te nav šādas grāmatnīcas. Ar šo nelielo vietu es gribēju parādīt, cik ļoti lielas bagātības Eiropa slēpj. Cik daudz mēs zinām par Baltiju? Es pats nezinu daudz, bet literatūra ir veids, kā šīs valstis iepazīt un labāk saprast. Tāpēc es esmu ļoti ieinteresēts iegūt tulkojumus, jo grāmatas, kas ir tulkotas citās valodās, literārajiem darbiem palīdz sasniegt daudz vairāk cilvēku,” stāsta Antonio.
Šeit lielāko kolekcijas daļu veido grāmatas, kuras ieguvušas Eiropas Savienības Literatūras balvu, taču tām piepulcējas arī citas, un visas savas grāmatas Antonio meklē un atrod pats, personiski sazinoties ar dažādu valstu izdevējiem, literatūras centriem un dodas uz grāmatu gadatirgiem Londonā un citur. Kad sarunājamies, viņš ik pa brīdim uz galda izceļ kādu katalogu, kurā ir informācija par valstīs izdotajām grāmatām. Un tāds katalogs angļu valodā ir arī par Latviju. Antonio veikalā latviešu grāmatām ir atvēlēts vesels plaukts. Te redzami Gundegas Repšes „Jauki ļaudis”, Māra Bērziņa „Svina garša”, Ingas Žoludes „Mierinājums Ādama kokam”, Māras Zālītes „Pieci pirksti” un vēl citu autoru darbi, bet skatlogā no ielas puses redzama Alda Bukša „Parādu piedzinēji”.
Šie visi darbi ir latviešu valodā. Vienīgais šobrīd pieejams darbs citā valodā ir Jāņa Joņeva grāmata „Jelgava 94”, kas plauktos ir gan latviski, gan arī franču tulkojumā kā „Metal”. Antonio, kurš brīvi pārvalda vairākas svešvalodas, to šobrīd lasa. Un tieši Joņeva grāmatas sakarā viņš arī kļuvis pazīstams vietējā latviešu kopienā.
„Briseles grāmatu gadatirgū es satiku tulkotāju Nikolā Ozano, kurš man pastāstīja, ka strādā ar Jāņa Joņeva „Jelgava 94”. Aprīlī es sazinājos ar izdevējiem Latvijā, dabūju grāmatu un ievietoju tās attēlu savā interneta „Facebook” mājaslapā, un konstatēju, ka man pieteikušies vismaz 700 sekotāju. Es biju ļoti pārsteigts. Un pēc tam, jā, kādi septiņi vai astoņi latvieši atnāca un nopirka latviešu grāmatas,” turpina Antonio.
Regulāri interesējoties par Eiropas jaunāko literatūru, Antonio pamanījis arī to, ka rakstniekus dažādās valstīs uztrauc un nodarbina ļoti līdzīgi jautājumi. „Un tas reizēm ir tik fascinējoši,” saka Antonio, noguldīdams uz galda divas grāmatas – viena ir spāņu rakstnieces darbs, otra – Noras Ikstenas „Mātes piens”.
„Šis ir „Mātes piens”, ko uzrakstījusi Nora Ikstena. Es ārkārtīgi ceru izlasīt tās tulkojumu angļu vai franču valodā," atzīst Antonio Parodi. "Tas ir stāsts par triju paaudžu sievietēm pēc kara. Bet es uzgāju grāmatu, ko uzrakstījusi spāņu rakstniece, kuras darbs ir vācu valodā, un viņa arī stāsta par triju paaudžu sievietēm pēc pilsoņkara Spānijā. Tas parāda, ka starp cilvēkiem dažādās valstīs ir saiknes, starp šiem pēckara paaudžu stāstiem, un es ārkārtīgi gribētu, lai abu šo grāmatu izdevēji sadarbotos. Šīs izjūtas, šis veids, kā tās tiek izpaustas, ļoti dažādās valstīs, izrādās, ir līdzīgas, un tā ir tā ļoti bagātā Eiropa, kuru mēs vēl nezinām, kura mums ir jāatklāj.”
Grāmatnīcu oficiāli atvērs septembrī. „Tagad ir tāds iesildīšanās un izpētes laiks,” saka Antonio. Vēlāk te būs arī literārās darbnīcas, meistarklases, tikšanās ar autoriem. Lai visu šo iespēju uzturētu, Antonio arī cītīgi raksta pieteikumus Eiropas projektiem.
Vaicāju viņam, vai pēc Lielbritānijas referenduma šajā grāmatnīcā joprojām būs arī britu lasāmviela, un Antonio iesmejas, ka nupat pasūtījis vairākas angļu grāmatas.
„Es nupat vairākas nopirku. Nu, protams! Bet man ir arī labs attaisnojums, jo Eiropas Savienības Literatūras balvu, kuras laureāti man te ir, pasniedz ne tikai Eiropas Savienības grāmatām. Lielbritānija vienmēr ir būs daļa no Eiropas kultūras,” uzsver Antonio Parodi.
Kad pošos prom, veikalā ienāk jauns pāris – serbiete un viņas grieķu draugs. Abi pēta plauktus, un Antonio ir ko piedāvāt.
Vēlāk viņš sacīs: „Nu, redzi, vai nav vienreizēji! Tas ir tas, ko es vēlos – tik dažādas valodas un tik dažādas domas un grāmatas vienuviet." Viņam siltā atmiņā ir vēl kāda epizode, kā reiz pie galda ar dažādās valodās noklātajām grāmatām satikušies un garās sarunās iegrimuši kāds horvātu kungs un basku lēdija – abi tulkotāji.
