„Tā ir atgriešanās dzimtenē, pēc kuras esi ilgojies, kur viss ir svarīgs – katra smarža, katra puķe, katrs putns, katra ābele, katrs cilvēks,” tā dzejniece Māra Zālīte par savām ciešajām saiknēm ar Slampi. Dzimusi izsūtījumā Sibīrijā, viņa kopā ar vecākiem Slampē atgriezās piecu gadu vecumā un tur pagāja viņas bērnība un skolas gadi.
Māras Zālītes dzimtai kopumā ir ļoti dziļas saknes Slampē. Viņai šķitis, ka jau gana daudz par tām zina, taču darbā pie grāmatas viņa uzzinājusi vēl daudz vairāk. Īpaši pārsteidzošas lietas atklājis vēsturnieka Agra Dzeņa zinātniskais pētījums, balstīts līdz šim nepublicētos arhīva materiālos.
„Mani senči ir bijuši kādās sešās paaudzēs muižas vagari. Arī par vagariem tur viss ir izstāstīts: kādi viņi un ko viņi, kas viņiem piederējis, ko viņi nav labu darījuši un ko viņi ir labu darījuši. Un kā katlus nav pēc mēra visus sagādājuši atpakaļ muižā. Tad mans sencis taisnojās, ka nav varējis dabūt tos 14 katlus, ko muiža bija izdalījusi pirms mēra, un dabūjis tik sešus, jo pārējos zemnieki nozaguši,” stāsta Māra Zālīte.
Līdzās Māras Zālītes dzimtai Slampei veltītajā grāmatā iepazīsim arī citu vietējo dzimtu likteņus. To vidū, piemēram, būs kādreizējā aptiekas īpašnieka Gersona ģimene. „Viens viņa vectēvs bijis leģionārs, otrs brīnuma dēļ izdzīvojis Būhenvaldes koncentrācijas nometnē. Un tur ir bilde, kur abi šie vectēvi ir kopā,” stāsta grāmatas koordinators - publicists Arnis Šablovskis.
Cilvēku stāsti grāmatā mīsies ar vēstures atspoguļojumu, arhīvu pētījumiem un fotogrāfijās iemūžinātām liecībām. Arnis Šablovskis stāsta, ka grāmatas veidošanas principi ir bijuši līdzīgi kino darbam - ne velti tieši Slampē taču atrodas arī kinopilsēta "Cinevilla". „Grāmata sākas ar dzeju, jo, manuprāt, nav neviena precīzāka instrumenta, ar ko var novērtēt kopumu. Tad ir mūsu pirmā brīvvalsts, tāpēc ka tās vērtības, kas mums ir saglabājušās, nāk no turienes. Tad ir arī šie smagie stāsti - Sibīrija, kas vietējā vidē vēl nav izdzīvoti un izsāpēti. Pēc tam ir vēsturnieka Agra Dzeņa atklājumi arhīvos, un tad ir padomju laiki,” stāsta Šablovskis.
Daudzi materiāli nākuši arī no ārzemēm, no tiem Slampes iedzīvotājiem, kuri bija spiesti doties trimdā.
Arnim Šablovskim šī nav pirmā grāmata, ko viņš veidojis, veltot kādai konkrētai Latvijas vietai. Viņaprāt, atdot cilvēkiem vēsturisko atmiņu nozīmē ieguldīt nākotnē: „Tas viss ir jāizrunā, lai mēs dabūtu atpakaļ savu sakņojumu, savu patību.”
Dziļi simbolisks ir arī grāmatas nosaukums „Slampē vilcieni vēl nepietur”. Māra Zālīte atminas, ka Slampes stacija kādreiz bija ļoti nozīmīgs pagasta centrs, bet, kopš vilcienu pieturu Slampē likvidēja, šī skaistā un neparastā ēka grimst aizmirstībā, taču tā ir pelnījusi atdzimšanu.
Grāmata „Slampē vilcieni vēl nepietur” tapusi divu gadu garumā, pie tās strādājis liels autoru kolektīvs - vēsturnieki, dabas pētnieki, fotogrāfi un daudzi citi. Grāmatas atvēršanas svētki notiks svētdien, 9.februārī Slampes kultūras pilī.
