Projekta autore, producente, režisore un scenāriste ir Indra Vaļeniece, audio stāstu ierunājuši Artis Robežnieks, Juris Kalniņš un Armins Ronis. Īpaša loma ierakstā ir skaņu un trokšņu partitūrai, kas uzbur 20. gadsimta sākuma noskaņas.
Viens no iemesliem veidot izrādi pa Čaka vietām Rīgā, protams, bija viņa oktobrī gaidāmā 120. jubileja, bet ne mazāk svarīgas tās tapšanā bija režisores Indras Vaļenieces personiskās atklāsmes. Par vienu no saviem Covid laika ieguvumiem viņa dēvē regulārās pastaigas pa Rīgas ielām, kad beidzot bija laiks pacelt acis uz augšu un tā pa īstam atklāt Rīgas arhitektūras skaistumu un savdabību. Tad arī radās doma salikt kopā Čaku un ar viņu saistītās ēkas un vietas Rīgā, lai pastāstītu stāstu par dzejnieku un viņa laiku.
Ejamizrāde "Aleksandrs un Čaks" sākas pie slavenā arhitekta Šmēlinga projektētā nama ar ļoti raibu vēsturi, un šī nama 6. stāvā savulaik dzīvoja arī Čaka pēdējā mūža mīlestība, tulkotāja Milda Grīnfelde. Izrādē par Čaku, protams, ieskanas arī viņa mīlas dzeja, tomēr tikai nedaudz, jo galvenais stāsta vadmotīvs ir Čaka attiecības ar savu laikmetu un varu.
"Sākuma ideja bija likt akcentu vairāk uz mīlestību, bet tad, rokot un rokot, es sapratu, ka
Čaks ir viens ļoti brīnišķīgs piemērs, lai parādītu latvieša attiecības ar varu.
20. gadsimts ir ļoti sarežģīts, un Čaks man liekas tā ‘"smuki izved cauri", sākot ar to, ka viņš skolā mācījās krievu valodā, jo latviešu valodā tajā laikā nedrīkstēja mācīties, ar visām viņa bēgļu gaitām uz Saransku, ka Rīgā viņam nācās vēlreiz pabeigt vidusskolu. Nu un tad, protams, viņa slavas gadi neatkarīgās Latvijas laikā, un tad atnāk okupācija, vācieši… Cik ļoti sarežģīti ir tam vienam cilvēkam izdzīvot cauri tam visam! Cik ļoti viņš ir celts saulītē, un pēc tam – kaut vai tā pati "kosmopolītu lieta", kas viņu praktiski iznīcināja," skaidro režisore Indra Vaļeniece.
Ejamizrādes pieturas punkti ir arī Blaumaņa iela 9, kur dzejnieks dzimis, Vērmaņdārzs, kas bija viņa bērnības pastaigu vieta, Rīgas Latviešu biedrības nams, kur viņš piedzīvoja vienu no triumfa brīžiem – ļoti nozīmīga apbalvojuma saņemšanu. Audio pastaiga ved arī uz Benjamiņu namu, kā arī uz dzejniekam nozīmīgām vietām Marijas ielā un Lāčplēša ielā.
Veidojot raidierakstu, Indrai Vaļeniecei svarīgi šķita, lai ierunātos tekstus pavadītu arī Čaka laikam atbilstoša atmosfēra, tādēļ viņa īpaši piedomāja par fonu runātajam vārdam un par ierunātājiem aicināja trīs ļoti labu balsu īpašniekus – Juri Kalniņu, Arti Robežnieku un Arminu Roni.
"Artis Robežnieks un Čaks tie jau, protams, ir nedalāmi jēdzieni," saka režisore, "un Juris Kalniņš atkal ir brīnišķīgs raksturotājs. Patiesībā ar vienu Juri Kalniņu man pietika, lai noraksturotu visus laikmetus, kas nāk ar visiem ļoti interesantajiem runas veidiem. Piemēram, kā runāja pirmās brīvvalsts laikā, kā padomju laikā runāja. Mēs atradām arī tā laika pilsētas skaņas un trokšņus, kas ir oriģināli ierakstīti. Nu, labi, tā nav Rīga, bet tā skanēja Eiropas pilsēta tajā laikā.
Mēs patiešām ļoti centāmies reanimēt tās sajūtas, kas bija tad."
Vaļeniece teic, ka izrāde veidota, lai būtu saistoša dažādām paaudzēm, tā iekļauta arī "Skolas somas" programmā: "Tas nozīmē, ka mēs izslēdzām tādas ne pārāk pieklājīgas lietas. Starp citu, Čakam arī tāda dzeja ir, kā izrādās. Es tā lasīju un teicu – ko, tas arī ir Čaks!? Nu, labi! Bet šito izrādē neliksim. – Bet ir arī tādas lietas, kas skolas bērniem patīk. Mums ir viens dzejolis par vietu, kur ķeizars iet ar kājām. Speciāli skolēniem ielikts, es atzīšos. Ir kaut kas no politiskās dzejas, arī padomju laika Čaka dzeja. Man šķita svarīgi saprast, kā viņš ir rakstījis biedram Staļinam veltījumus, piemēram. Nedaudz tomēr ir arī par mīlestību."
Ejamizrādes ‘’Aleksandrs Čaks’’ maršruta garums ir apmēram trīs kilometri, un klausāmais materiāls ir nedaudz garāks par stundu. Radošā komanda to dēvē par mēģinājumu izveidot gara acīm ieraugāmu ceļojumu laikā.
