Kultūras Rondo

Līdz ar iespēju materiālus aplūkot digitāli aug interese par Kinofotofonodokumentu arhīvu

Kultūras Rondo

Gļebs Panteļejevs: Izstāde "Hormonija" ir disharmoniska izstāde

Pasākumā iepazīstinās ar trīs rakstnieku devumu kultūrpolitikas izveidē pirms 100 gadiem

Atklāts draugs un slepens ienaidnieks: Raiņa un Andreja Upīša attiecības. Stāsta literatūrzinātnieks Koroševskis

15.oktobrī Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā notiks zinātniskie lasījumi “Jaunās Latvijas valsts kultūrpolitika”. Lasījumi veltīti kultūrpolitikas notikumiem, kas risinājās pirms simt gadiem. Referāti iepazīstinās ar trīs rakstnieku – Andreja Upīša, Jāņa Akuratera un Raiņa – devumu kultūrpolitikas izveidē. Vienu no referātiem sagatavojis literatūrzinātnieks un muzeja speciālists Arnis Koroševskis, kurš sniegs ieskatu Raiņa un Andreja Upīša attiecībās.

Zinātniskajos lasījumos pieteiktajos tematos redzams, ka tie būs stāsti par Andreja Upīša, Jāņa Akuratera un Raiņa darbošanos kultūras ministra lomā laikā, kad Kultūras ministrijas vēl nebija, bet tās funkciju pildīja Mākslas departaments. Akuratera muzeja galvenā speciāliste Maira Valtere sniegs ieskatu “Jāņa Akuratera darbība Izglītības ministrijas Mākslas departamentā”, bet Raiņa un Aspazijas vasarnīcas muzeja vadītāja, pētniece Astrīda Cīrule – “Rainis – izglītības ministrs”. Savukārt literatūrzinātnieka Arņa Koroševska pieteiktais temats gana intriģējošs – “Atklāts draugs un slepens ienaidnieks: ieskats Raiņa un Andreja Upīša attiecībās”.

Arnis Koroševskis ir ne tikai literatūrzinātnieks, bet arī Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists, muzejā strādā jau astoto gadu, un viņa pētniecības lokā ir Andrejs Upīts.

Upīša radikalizācija

Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” Arnis Koroševskis pastāstīja, ka ap 1917. gadu Andrejs Upīts kļuvis izteikti radikāls gan savos estētiskajos, gan politiskajos uzskatos, un tajā brīdī viņš centies realizēt ideju par Strādnieku teātri. 1917. gadā vēl to neizdevās īstenot, taču 1919. gada sākumā viņš īslaicīgi kļuva par Rīgas pilsētas izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītāju, kas mūsdienu izpratnē faktiski ir kultūras ministra amats, un bija arī Strādnieku teātra mākslinieciskais vadītājs. Upīts vēlējies radīt teātri, kurā aktieri ar savu dzīves pieredzi “iestrādā” strādnieku masu idejas. Mainoties varai Rīgā, 19. gada maijā Strādnieku teātris beidza pastāvēt. Turpretī vēlāk radās Latvijas Nacionālais teātris.

Vai var teikt, ka Upīts šajā amatā tomēr kaut ko paveica? Arnis Koroševskis uzsver: “Jā, tās ir vairākas simboliska rakstura uzrunas, kuras tika teiktas gan operā, gan šajā teātrī. Pieaicināts režisors Aleksis Mierlauks, pieaicināti vairāki tā brīža ievērojami mākslinieki kā scenogrāfi teātrim, arī aktieru sastāvs ir diezgan talantīgs. Principā jau šīs idejas vēlāk tiek turpinātas citā Strādnieku teātrī, ar kuru arī Rainis vēlāk ir daļēji saistīts 20. gados.”

Apcietinājums un palīdzība no Raiņa

1919. gads Andrejam Upītim ir ļoti interesants, jo viņš bija spiests evakuēties ārpus valsts un īslaicīgi bija gan Rēzeknes pusē, gan Krievijā. Maskavā centās panākt to, ka viņam ir tiesības atgriezties Latvijā. “Tad ir šī te interesantā epizode, ka 20. gada aprīlī, kad, šķērsojot robežu, viņš tika aizturēts kopā ar vairākiem citiem domubiedriem, tai skaitā mākslinieku Indriķi Zeberiņu un Eduardu Smiļģi. Smiļģis ar Zeberiņu tika atbrīvoti, bet Upīts tika paturēts apcietinājumā, jo viņš tika apsūdzēts par saistību ar boļševistisko varu 19. gada kontekstā.

Situācija bija nopietna, jo sākumā viņu mēģināja izdot kara tiesai, kas nozīmētu nāves soda iespējamību.

Upīts, atrazdamies apcietinājumā, rakstīja Rainim vēstules ar lūgumu palīdzēt. Padomju laikā ir radies mīts, ka tieši Raiņa līdzdalība un iesaistīšanās šajā procesā ir palīdzējusi Andrejam Upītim izkļūt no apcietinājuma. Taču, noskaidrojot vēsturiskās precizitātes, izrādās, ka galvenokārt citu kultūras darbinieku liecības ir tās, kas ļāva Upītim izkļūt no apcietinājuma. “Tas ir Teodors Reiters, Vilhelms Purvītis, kurš ļoti atzinīgi vērtē Upīša rīcību 19. gadā pirms evakuēšanās, jo izrādās, ka Upīts ar saviem rīkojumiem ir ļāvis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (tobrīd Rīgas Pilsētas mākslas muzeja) krājumam palikt uz vietas, jo pastāvēja iespēja, ka tas varētu tikt izlaupīts vai vispār iznīcināts daļēji,” par interesantu epizodi no Upīša dzīves stāstīja Arnis Koroševskis.

Grāmatu sērijā “Es esmu..”, kurā 12 rakstnieki un 12 literatūrzinātnieki rada darbus par klasiķiem, Arnis Koroševskis raksta monogrāfiju par Andreju Upīti, kas iznāks 2021. gada nogalē. Savukārt pieteiktā referāta temats ar intriģējošo nosaukumu “Atklāts draugs un slepens ienaidnieks: ieskats Raiņa un Andreja Upīša attiecībās” būs arī viena no galvenajām nodaļām grāmatā.

Slepenie ienaidnieki

Par šo nodaļu Arnis Koroševisks atzina, ka tā varētu būt viena no interesantākajām topošajā monogrāfijā. “Frāze “Atklāts draugs un slepens ienaidnieks” nav manis izdomāta. Šādu frāzi lieto Rainis vēstulē grāmatizdevējam Ansim Gulbim 1910. gadā,” atklāja literatūrzinātnieks. “Situācijas konteksts ir tāds, ka Upīts ļoti kritiski izteicies par Raiņa [veiktajiem] Gētes tulkojumiem tobrīd, kas tiek izdoti tā saucamajā “Universālās bibliotēkas sērijā”, un Rainis to ļoti sāpīgi uztver. Referāta kontekstā jāsaka, ka esmu ļoti pamatīgi pētījis Raiņa dienasgrāmatas un korespondenci un mēģināšu maksimāli ieskicēt tos būtiskākos punktus, kuros arī vēsturiskajās situācijās Rainis vispār piemin Upīti un kādā kontekstā.”

Raiņa un Upīša attiecības uzlabojās, izveidojās savdabīga draudzība, aptuveni 1911. vai 1912. gadā, jo Upīts kritikā ļoti atzinīgi novērtēja Raiņa darbus “Ave Sol” un “Uguns un nakts”. Rainis arī savos rakstos izteica atzinību Upītim. Vēlāk ik pa laikam šīs attiecības kļuva sarežģītas un atkal uzlabojās.

Tas bijis atkarīgs gan no laikmeta politiskā konteksta, gan no subjektīviem iemesliem, piemēram, Upīts vairākās polemikās literatūras kritikas nozarē vērsās pret Aspaziju.

Vienā no populārākajām polemikām Aspazija kritiski vērtēja Andreja Upīša rakstu par Jani Jansonu jeb Jani Jansonu-Braunu. Rakstā Upīts atzinīgi vērtēja Jansona literatūrā kritisku rakstu devumu Latvijas kultūras kontekstā. Arnis Koroševskis stāstīja: “Aspazija ir citās domās, un no mūsdienu viedokļa drīzāk ir jāpiekrīt Aspazijas pozīcijai, jo Jansons-Brauns ļoti vulgarizētā un ideoloģiskā veidā lūkojās uz mākslu un literatūru. Šeit veidojas polemika, kas uzreiz atspoguļojas Raiņa piezīmēs. Rainis ļoti sāpīgi uztver Upīša skarbos vārdus, kas ir veltīti Aspazijai. Kad Upīts radikalizējas 17. gadā, viņam ir vairāki dusmīgi raksti, kuros viņš vēršas pret Raini. Viņš uzskata, ka Rainis nav piepildījis savus strādnieciskos ideālus, ka viņš ir novirzījies no šīs līnijas, kļuvis par buržuāzisku autoru. Šī situācija drīzāk parāda Andreja Upīša ārkārtīgi ierobežoto skatījumu gan ideoloģijas, gan literatūras kontekstā. Otrreiz viņš vēršas 19. gada nogalē, kad jau publicēta Raiņa poēma “Daugava”, arī ārkārtīgi kritizēdams šo darbu.”

Savdabīga draudzība

To, ka pusgadu vēlāk, nonākot cietumā, Upītim nācās vērsties pie Raiņa pēc palīdzības, Koroševskis sauc par laikmeta ironiju.

“Rainis piedod Upītim, tur ir divas ārkārtīgi interesantas vēstules, kuras arī iekļaušu šajā referātā,” atklāja literatūrzinātnieks.

Vēlāk, 20. gados, Upīts centās būt pielaidīgāks un atbalstīja Raini dažādās situācijās. Piemēram, 1924. gadā latviešu rakstniece Emīlija Prūsa vērsās pret Raini, apvainojot viņu plaģiātismā lugas “Mušu ķēniņš” kontekstā. Un Upīts ļoti asi rakstā vērsās tieši pret Emīliju Prūsu, mēģinot atbalstīt Raini.

Kad Rainis 1929. gada septembrī devās mūžībā, Upīts bija vairāku nekrologu autors.

“Un arī to ir interesanti pētīt, cik Upīts atzinīgi izsakās par rakstnieku tieši šajos rakstos,” atzīmēja Koroševskis.

Par Upīša privātajām sarunām ir zināms maz. 1927. gada kino žurnālā, kas iegūts no kinofotofonodokumentu arhīva, Upīts redzams pirmspadomju laikā, kur Upīti sveic gan Dailes, gan Nacionālo teātra kolektīvi viņa 50. jubilejā. Ir mirklis, kad uz skatuves kāpj arī Rainis spiest Upītim roku. Video var redzēt, ka Upīts ir nodūris skatienu, kad Rainis viņam spiež roku. “Es domāju, ka tur arī ir pārdomas par visu to, ko es tikko stāstīju,” norādīja literatūrzinātnieks.

Par citām privātām tikšanās reizēm ir minēts Raiņa “Dienas hronikās,” – ir pieminētas reizes, kad Rainis satika Upīti, taču konkrētas sarunas nav pieejamas.

Zinātniskajos lasījumos piedalīsies arī vēsturnieki Gints Zelmenis, Krišjānis Brakovskis un mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, sniedzot ieskatu Latvijas Kultūras politikā 1918.–1930. gados, Baltijas konferencē un Raiņa lomā tajā, savukārt Raiņa pētniece Gundega Grīnuma referēs par tematu “Roberts Ivanovs: Satversmes sapulces sekretārs un netapušais Raiņa Ekermanis”.

Arnis Koroševskis atklāja, ka viņš kopā ar Mairu Valteri un Astrīdu Cīruli veido arī izstādi, kas būs veltīta Rainim, Akurateram un Upītim kā kultūrpolitikas veidotājiem. To varēs aplūkot Raiņa un Aspazijas vasarnīcā jau novembrī.

Zinātniskie lasījumi, kas veltīti kultūrpolitikas notikumiem pirms simt gadiem, notiks 15. oktobrī Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā. Konferences rīkotāji interesentus aicinājuši pieteikties iepriekš, jo maksimālais vietu skaits ir 30.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti