Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Tā kā paša Roberta kaislība bijusi dabaszinātne, puķu un koku nosaukumi bija jāmācās latīņu valodā: Zentas spilgtā fantāzija drīksnu, putekšnīcu un auglenīcu bioloģiskās teorijas pārvērta kaislīgā mīlas stāstā ar krāšņām kāzu dzīrēm.
Liela loma Zentas izglītošanā bija mājskolotājām. Mauriņu meitas arī mājās tika skolotas stingri, pēc ģimnāzijas kursa. Vecāki vēlējās, lai Zenta noliktu ģimnāzijas beigšanas eksāmenus, tādējādi vēloties stiprināt viņas pašapziņu un pasargāt no diletantisma. Viņas vecāki gan bija pārliecināti, ka Zentai iztiku pelnīt pašai nekad nenāksies. Mājskolotājas mainījās: kādai bijis neciešams raksturs vai vecīgi uzskati, un tikai retā izpelnījusies ģimenes locekļu cieņu un draudzību. Katru dienu mājskolotājas vadībā notika kārtīgas mācību stundas no ģeometrijas līdz krievu literatūrai. Kāda no mājskolotājām mācījusi arī Latvijas vēsturi, dainas un stāstījusi par latviešu ilgām pēc brīvības.
Pamazām pienāk brīdis, kad ne tēva stāsti, ne no mājskolotājām saņemtās zināšanas dumpīgo Zentu vairs nespēj apmierināt: viņā pamodušās alkas, kaut kas iekšējā pasaulē gruzd un vilina. Un viņas karstākā vēlēšanās ir apmeklēt skolu tāpat kā pārējām māsām. Pēc māsu stāstiem, viņa uzbur sev tīkamas ainas par draudzenēm un jautrību, skolotājiem (par dažiem jūsmo, bet dažus neieredz), par skolas liecībām un formas tērpiem... Garo prieka virkni noslēdz skolas beigšanas eksāmeni, kas atvērs durvis uz universitāti!
Māte savas meitas vēlmi mācīties ģimnāzijā sauc par aušību, bet tēvs nosaka savu sakāmo, ka cilvēka griba ir viņa debesis, un brauc uz Liepāju, lai aprunātos ar sieviešu ģimnāzijas direktori. Atgriežoties tēvs ir noskumis, jo skolas direktrise uzskatot, ka slimai meitenei jāpaliek mājās pie vecākiem. Zentai tas ir kā pātagas cirtiens, bet viņas māte Melānija triumfē: "Vai es neteicu, ka tas nebūs iespējams?"
Tuvojas Pirmais pasaules karš un tēvam jāizmeklē rekrūšu veselības stāvoklis. Jauniesaucamo mātes, sievas un līgavas gan ar vārdiem, gan dāvanām cenšas pārliecināt ārstu Mauriņu, ka jaunais puisis ir slims un dienestam neder. Mauriņu saimniecības vadītāja dusmojas par atraidītajām pīlēm, treknajām zosīm un citiem labumiem, ko kompromisus nepieņemošais dakteris atraida. Vai caram viens zaldātiņš vairāk vai mazāk, to taču nemana!
Divi karsti mīlēti dēli ir arī sieviešu ģimnāzijas direktorei un vecākajam jādodas zaldātos. Direktrises lepnais zirgu pajūgs kādu dienu piestāj pie Grobiņas doktorāta un pati dāma, tērpusies vāverīšu kažokā, ierodas slimnieku pieņemamajā istabā. Viņas un daktera sarunas ieilgst.
Direktrise domā – apskatē varētu gadīties, ka dēla plaušu galotnīte ir tuberkulozes skarta, un, kā viņš mīlot savu meitu, tā viņa – savu dēlu… Pēc šī apciemojuma Zenta veiksmīgi nokārto iestājeksāmenus un sāk mācīties sieviešu ģimnāzijas priekšpēdējā klasē…
Klasē ir daudz meiteņu, un beidzot viņai ir tumši brūns formas tērps ar mazu apkaklīti, melns priekšauts un maza sudraba nozīmīte pie cepures. Viņai ir sešpadsmit gadu un klasē viņa ir visjaunākā. Skola ir elitāra, tajā mācās pārtikušu vecāku meitas, gaiteņos livrejās tērpti sulaiņi nodrošina kārtību un palīdz Zentai tikt no vienas klases citā. Mācības notiek krievu valodā. Meitenes romantiski iemīlējušās Tolstoja un Turgeņeva varonēs. Čehovs saista ar savu impresionistiski smalko uztveri. Zenta dzīvo pansijā pie kāda aptiekas īpašnieka sievas. Aptiekas sētnieks katru dienu meiteni aizved uz skolu un pēcpusdienās pēc stundām viņu sagaida.
Tēvs sagādājis privātskolotāju matemātikā un, pateicoties smadzeņu treniņiem, šajā zinātnes nozarē Zenta iegūst tādu virtuozitāti, ka nopietni apsver domu studēt matemātiku, sausajā skaitļu pasaulē cerot paglābties no dvēseles ciešanām un sirdssāpēm. Šo savu dzīves periodu Zenta Mauriņa nosauc par laimīgāko periodu savā dzīvē.
Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Zenta Grobiņas doktorātā atver mazu skolu. Viņas audzēkņi galvenokārt ir Grobiņas latviešu un ebreju bērni, bet "mazā dzīve" jauno skolotāju neapmierina. Lai gan viņa lepojas, ka pati spēj nopelnīt naudu, skolēnu iemaksas ir tik mazas, ka 1920. gada septembrī vēstulē viņa lūdz palīdzību Jānim Akurateram. "Aizbraukt uz Rīgu, studēt ir mans lielākais sapnis, bet apstākļi ir tādi, ka vecāki maz ko var man palīdzēt, bet galvenais – viņi baidās mani tik tālu aizsūtīt. Varbūt Jūs variet palīdzēt mazu vietiņu dabūt? Kad Jūs kā autoritāte man rakstītu, ka tur Rīgā nemaz nebūs tik grūti iztikt. Mani vecāki jums ticēs."
Vislabāk viņa būtu studējusi medicīnu vai kļuvusi par dārznieci, pateicoties jūsmīgi mistiskajai saistībai ar puķēm. Dzeja viņas acīs ir kā svētnīca: ka no rakstniecības var eksistēt – tas viņai pat prātā neienāk.
Pēc Pirmā pasaules kara un nodibinoties Latvijas valstij, agrāk pārtikusī daktera ģimene zaudējusi savu materiālo pārticību, bet tēvs – veselību. Ārstam Mauriņam atklājas sirds mazspēja un no plašās privātprakse jāatsakās. Zaudēti arī noguldījumi uz Zentas vārda kā krievu, tā franču bankās. Māte žēlojas par nabadzību un plašā dzīvesveida zaudēšanu. Viņas argumenti dzelžaini – vecākās veselās māsas arī nebija studējušas un Zentai vajagot samierināties. Cīņa par studijām ir sūra. Lai pierādītu vecākiem, ka pati var tikt galā ar skarbo ikdienu, Zenta pārceļas uz Liepāju, dzīvo viena pati trūcīgā mēbelētā istabā un pasniedz privātstundas atpalikušajiem skolēniem.
Tā kā mācības ģimnāzijā notikušas krievu valodā, lai iestātos universitātē, viņa ir spiesta ņemt privātstundas latviešu pareizrakstībā un gramatikā un nokārtot pārbaudījumus latviešu valodā. Zentas cīņa ar vecākiem par universitāti ilgst trīs gadus...
Beidzot, 1921. gadā, 24 gadus vecā Zenta Mauriņa, kā viņa par sevi raksta – lāgā neprotot atšķirt sapni no īstenības, radot sev tīkamas un mānīgas nākotnes ainas, bez jauna ziemas mēteļa un cepures sēž vilcienā, kurš viņu no Liepājas ved uz Rīgu: par spīti slimībām, par spīti karam, un prom no vecāku apsargātās dzīves.
