Viņa iecienītāko autoru sarakstā ir Ginters Grass, Francs Kafka, Hermanis Hese, Airisa Mērdoka, Džordžs Orvels un dauzi citi. Latvijas Televīzijas raidījumā "Kultūrdeva" Brice stāsta, kādi ir tulkotāja darba uzdevumi un mūžam aktuālie radošie jautājumi un pie kādiem tulkojumiem viņa strādā šobrīd.
Henrieta Verhoustinska: Latvijas Radio raidījumā "Monopols" jūs atklājāt, ka ļoti agri sākāt tulkot: jums bija 12 gadu, kad aptvērāt, ka vēlaties kļūt par tulkotāju, un 16 – kad jūs jau sākāt to strādāt kā darbu, tulkojot no vācu valodas.
Silvija Brice: Mani sajūsmināja vācu valoda 4. klasē kā iespēja nodarboties ar to, ko tagad bērni sauktu droši vien par lego – tev priekšā ir musturs un tu no saviem lego, proti, savas valodas klucīšiem, uzbūvē adekvātu bildi. Tā bija neticami aizraujoša iespēja. Manas zināšanas diezgan strauji auga, pateicoties manai vācu valodas skolotājai, un tajos 16 gados tiešām žurnālā "Liesma" tika publicēts viens stāstiņš (nosūtīti bija divi) no kāda bērnu/jauniešu almanaha. Tā lieta aizgāja. Tas bija valdzinoši, tā bija "saldā indes garša", citējot klasiķus. Es tiešām nenožēloju nevienu mirkli un uzskatu to par milzīgu veiksmi un arī par manas skolotājas nopelnu, ka tādā vecumā, kad tu vispār neko nesaproti, nesajēdz un neaptver, tev tomēr rodas doma, kas tevi ir pavadījusi visu dzīvi.
Gan angļu, gan vācu, gan arī krievu valodā mēs nereti saskaramies ar tādiem citātiem vai vārdiem, kurus ir grūti adekvāti pārcelt latviešu valodā. Cik tulkotājs šajā brīdī drīkst būt radošs un varbūt negaidīts savos risinājumos?
Tas ir viens no mūžīgajiem tulkošanas jautājumiem un klupšanas akmeņiem, es pat teiktu.
Tulkotāja pienākums ir ļoti iedziļināties autora melodijā, gandrīz vai iemiesoties šajā autorā, cik tas ir iespējams, lai saprastu, kādā veidā kompensēt to, ko tu nevari pārtulkot tieši.
Ja tu kādu uzsvaru – loģisko uzsvaru vai intonatīvo uzsvaru – zaudē vienā frāzē, es vienmēr esmu uzskatījusi, ka to drīkst kompensēt ar attiecīgu uzsvaru nākamajā frāzē, proti, lai intonācija ir tikpat intensīva vai ironiska, vai dramatiska, kā nu to domājis autors. Tu dari tā, kā, tavuprāt, būtu darījis autors, un izmanto citu līdzekli, lai iznestu tieši šo intonāciju.
Es atceros, ka jaunībā ārkārtīgi jūsmoju par Ģirta Bļodnieka tulkojumu Tomasa Manna "Jāzepam un viņa brāļiem". Pēc tam es izlasīju ļoti kritisku recenziju par šo tulkojumu, ka Bļodnieks esot izgudrojis jaunvārdus pretstatā samērā lietišķajai Tomasa Manna valodai. Es jutos pilnīgi personiski apvainota, jo man ļoti patika šis tulkojums.
Tulkojums bija ļoti radošs. Es atceros vārdu "skrielis", ko viņš bija lietojis. Tas nav ne vēstnesis, ne kurjers, pasarg' Dievs, ne pastnieks. "Skrielis" – man tas likās ģeniāli. Iedomājieties, ir pagājis milzīgi daudz gadu kopš šīs recenzijas, kas bija klaji aizvainojoša un kas būtībā lika domāt par jautājumu, cik radošs drīkst būt tulkotājs. Te mēs atkal atduramies pie tā paša – ja mēs dzirdam autora balsi par spīti tam, ka tulkotājs ir kaut ko izdomājis (kas nebūt ne vienmēr ir slikti; pārsvarā latviešu tulkotājos darbi, cik es redzu, ir labi), tad viss ir kārtībā, tu lasi Tomasu Mannu! Ko vēl tev vajag?
Vai pastāv tāda tulkotāju brālība? Vai jūs mēdzat vērsties pēc palīdzības vai atbalsts pie saviem kolēģiem?
Ir tā, ka Rakstnieku savienībā pastāv gluži oficiāla tulkotāju sekcija, kura regulāri tiekas un apspriež, kā es redzu pēc programmām, ko piesūta, arī man ļoti aktuālas lietas. Tas, protams, ir brīnišķīgi. Es esmu par slinku, lai atbrauktu uz Rīgu. Es nespēju, piedodiet! Ja rodas problēmas, nereti sociālajos tīklos, īpaši mīļotajā feisbukā, ir iespēja uzdot jautājumu, un ne tikai kolēģiem –
ļoti interesanti ir lūgt kādu padomu publiski, jo tad tu izlasi visbrīnišķīgākos viedokļus un reizēm saņem arī gluži negaidītus padomus.
Vēl var pārbaudīt, kurš vārds lasītājiem patīk labāk, [vaicāt], kā jūs to apzīmētu. Parasti sākas diskusija.
Vai jūs labāk izvēlaties lasīt grāmatu oriģinālā vai arī, ja ir pieejams tulkojums latviešu valodā, tad tīri profesionālu iemeslu dēļ izvēlaties lasīt latviski?
Es noteikti lasu oriģinālā, ja es varu. Ir tulkotāji, no kuriem es varu bezgalīgi mācīties un kurus uzskatu par sava amata meistariem. Dažreiz lasu arī tulkojumu no angļu vai no vācu valodas, lai redzētu, kā tulkotājs ir ar to ticis galā, un atkal nopriecājos par to, ko viņš ir panācis. Ar vislielāko prieku lasu to, ko no itāļu, katalāņu un spāņu valodas ir pārtulkojusi Dace Meiere, jo tā ir augsta raudze. Turklāt mēs šeit nerunājam tikai par kāda samērā stilistiski neitrāla vai pat valodiski neitrāla teksta tulkojumu, bet – kā Kristīnai Sabaļauskaitei – tā ir fantastiska stilizācija ar veco valodu, un Dacei, manuprāt, tulkojums ir izdevies ģeniāli. Tulkotāji pēdējos gados dara brīnumus ar aizmirstiem latviešu valodas slāņiem, kurus ikdienas runātājs vai mēs savās sarunās, pat ne žurnālists, neceļ gaismā, jo tas nav vajadzīgs. Savukārt tulkotājs, kurš ir autora ēna, ir spiests labā nozīmē, atrast precīzu tulkojumu visiem valodas slāņiem, kādi vien nāk mums priekšā. Tas ir milzīgs darbs, bet, pateicoties šim milzīgajam darbam un ja tas tiek veikts nevainojami, latviešu valodā ir atdzīvojušies tādi slāņi, tādi vārdi, tādi sinonīmi!
Kas, piemēram, ir patīkamākais pārsteigums pēdējā laikā?
Patīkamākais pārsteigums man ir un paliek Daces tulkotā Sabaļauskaite [Daces Meieres tulkotās lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites romāna "Pētera Imperatore" daļas], bet es pēkšņi ieraudzīju brīnumaini kuplu latviešu valodu abos Andra Akmentiņa romānos – vispirms "Skolotājos", pēc tam romānā "Meklējot Ezeriņu". Es šķīru atpakaļ un lasīju vēlreiz valodas dēļ. Un vēl arī viņa dzejoļu krājums "Laimīgas beigas", kur ir brīnišķīgas spēles ar valodu. Par spīti tam, ka latviešu valoda tiek uzskatīta par kokainu un tajā rotaļas nevar notikt, tās notiek.
Runājot par valodu, nupat simtpiecdesmitgadi svinēja viens no latviešu modernās valodas stūrakmeņiem Jānis Endzelīns. Vai tulkojot jūs joprojām ķeraties pie Endzelīna vai Kārļa Mīlenbaha vārdnīcām?
Pie Endzelīna latviešu valodas teorijas neesmu ķērusies nekad, jo es neesmu studējusi latviešu filoloģiju. Es esmu studējusi vācu filoloģiju. Bet visu cieņu! Mīlenbahu gan es šķirstu uz nebēdu un nereti aizlasos stundām ilgi tālāk, nekā bijis mans nolūks sākumā, meklējot kādu sinonīmu vai kāda vārda skaidrojumu. Sinonīmus tur ir pagrūti atrast, Mīlenbaha vārdnīca nav iecerēta kā sinonīmu vārdnīca. Sinonīmus [tajā] tu meklē intuitīvi un tad uzduries tik brīnišķīgām lietām! Tā ir varena lasāmviela. Es apbrīnoju Mīlenbaha darbu un, protams, arī Endzelīna, bet tas, kā jau teicu, man nav tik labi pazīstams.
Viena lieta ir studēt latviešu valodu, baltistiku, ar kaislību tam veltīt visu savu dzīvi – tas ir ļoti cienījami, brīnišķīgs pamats uzbūvēts, uz kura augt un mācīties citiem –, bet
viens parasts latvietis, arī tas, kurš studējis ģermānistiku, iemācās latviešu valodu, tikai lasot, – lasot labā latviešu valodā labu oriģinālliteratūru un talantīgus tulkojumus.
Valodnieka Andreja Veisberga grāmatā "Tulkojumi latviešu valodā. 16.–20. gadsimta ainava" es ar lielu interesi izlasīju tieši padomju laikam veltītās sadaļas. Viņš atklāja, ka padomju laikā, īpaši pirmajās desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara, bija tāda rusifikācijas tendence, ka ārzemju autoru darbus tulkoja nevis no oriģinālvalodām, bet no krievu valodas (kaut tulkotāji tām citām valodām bija). Jūs sākāt strādāt vēl padomju laikā. Vai saskārāties ar to, par ko raksta Andrejs Veisbergs – ar uzdevumu kaut ko pārrakstīt, kaut ko izņemt, kaut ko notušēt, vai arī to darīja redaktori?
Pirmkārt, es sāku strādāt kā redaktore. Izdevniecībā "Liesma" nostrādāju 20 gadus. Sākot darbu izdevniecībā "Liesma" – tas jau bija kāds 1983. vai 1984. gads –, es tā kārtīgi uz savas ādas neizjutu ne to glavļitu, ne to cenzūru, ne to tulkošanu tieši no krievu valodas, bet, tā kā es biju redaktore, es redzēju gan. Piemēram, man priekšā uz galda bija oriģināls, nesauksim vārdā ne autoru, ne tulkotāju, un es viņam saku: "Kāpēc jūsu tulkojumā ir tādi gabali pazuduši?" Neizskatījās, ka tas bija no krievu valodas tulkots, bet bija skaidrs, ka krievu grāmata ir turēta blakus un tie fragmenti, kas bija izmesti ārā Maskavā izdotajā krievu tulkojumā, ar vieglu roku tika izmesti ārā arī mūsu izdodamajā grāmatā. Nedz es cīnījos pretī, nedz es sašutu. Es laikam teicu redakcijas vadītājai. Kā jūs domājat, ko gan viņa man atbildēja? Viss palika ar izmestajiem gabaliem. Jo kas nu tur bija tik kaitīgs iekšā es toreiz, savā jaunībā, nesapratu. Es tagad varbūt varētu izanalizēt, kas tur bija tik "ļauns". No visiem autoriem, kas man gadījās rediģējami, pirmkārt, es ārkārtīgi mācījos, jo es biju tikko no universitātes. Toreiz starp tulkotāju un redaktoru notika saruna, kad darbs bija izrediģēts, un katram bija savi argumenti, no kuriem tu mācījies gan kā tulkotājs, gan kā redaktors. Es nemanīju tādus tiešus pārcēlumus [no krievu valodas], bet, kā jau teicu, tas bija 80. gadu vidus. Literatūra, ko es rediģēju, nebija tāda ellīgi ideoloģiski tēmēta, tie bija romāni. Cits jautājums, kas mani vienmēr ir interesējis, – kā okupācijas laikā Latvijas tulkotāji tika galā ar, piemēram, Amerikas reālijām, ar vienkāršām sadzīves lietām, piemēram, ko nozīmē šis nosaukums, kas tie ir par cepumiem – tie ir cieti vai mīksti iekšā, vai varbūt vispār tā ir kūciņa? Es atceros, ka savai draudzenei Amerikā jautāju, kas ir "Texaco". Tā ir degvielas uzpildes stacija. Ja [tekstā] nebija paskaidrojums, es nezināju, kas ir šis "Texaco". Vārdnīcās es nevarēju atrast slenga izteicienus, kas amerikāņu literatūrā nāca iekšā. Man toreiz bija ap 25, bet kā tika galā kundzes, kurām tolaik bija aptuveni 60 gadu? Viņas tika galā tā, ka ņēma krievu tulkojumu un atrada visu vajadzīgo tur, jo variantu nebija. Krievu tulkotājiem bija pieejams dievs vien zina kas, bet viņiem, acīmredzot, bija vieglāk iegūt šādu reāliju skaidrojumus, informāciju vispār.
Silvij, es jūsu feisbuka profilā bieži vien lasu kodīgas un dzēlīgas piezīmes par mūsdienu valodas lietojumu. Latviešu valodā iesprūk anglicismi, ir saīsinājumi, kurus bērni lieto īsziņās (saīsināti vārdi, izlaižot patskaņus, piemēram). Kā tas ietekmē valodu?
Man liekas, ka katrai valodai tās attīstības vai dzīves laikā ir šie masalu posmi, kad kaut kāda liga piemetas, vienreiz izsitas tāda veida pumpas, otrreiz cita veida izsitumi, un žargons mainās un plūst. Protams, ja bērns no bērnības skatās angļu valodā multenes un pēc tam filmas – brīnišķīgi, viņš angļu valodu zina, bet te vispār vajadzētu garāku pētījumu, kāpēc bērni izsakās angliski un kas ir tas, kā viņiem pietrūkst latviešu sintaksē vai latviešu vārdu nozīmēs. Tas ir interesanti, to kāds varētu papētīt.
Un tomēr es domāju, ka katrs žargons un ietekme pāries, ja vien paliks latviešu valodas mugurkauls.
Ja cilvēki pratīs labi runāt latviski, tad lai viņi dauzās un niekojas, kā viņiem patīk, un lieto, kādu žargonu viņi grib. Jo viņiem ir fundaments, pamats, asinsrite. [..]
Runājot par slimību – zināmā mērā tulkošana kā slimība atklājas jūsu grāmatā "Baigās piezīmes". Es šo grāmatu paņēmu no bibliotēkas, un nevar nepamanīt, cik tā ir nolasīta.
Jauki!
Kāpēc jums bija svarīgi izteikties kā autorei?
Par tādu diktu autori es sevi nebūt neuzskatu un par rakstnieci – ne tik. Lieta ir tāda, ka galva ir ierīkota tā un tik ilgus gadus šī galva nodarbojas ar tekstiem, ka teksti slīd tai cauri kā tāda lente ekrāna apakšmalā, un tie ne vienmēr ir sveši teksti, tie ļoti daudzi ir mani. Tad, kad es saradu ar feisbuku, diezgan pārgalvīgi un nefiltrējot es sāku tur šo to rakstīt. Saullēkti ir atsevišķa tēma. Katru reizi, kad es eju uz saullēktu, tā glezna ietērpjas vārdos pati no sevis. Es neslīpēju un nemeklēju, es atbraucu mājās un pusmiegā pierakstu. Kāpēc tapa grāmatiņa? Ieraksti bija diezgan regulāri, un tas, kas manā galvā slīd cauri kā tā vārdu bante, tā tur arī ietērpās. Tur, protams, ir arī emociju izvirdumi, gan sajūsma, gan dusmas, gan viss kas tāds. Nāca priekšlikums no apgāda "Zvaigzne ABC". Sākumā es lauzos un teicu, ka man ir kauns, bet tad domāju – nu labi, tāpat visi ir lielāko daļu jau izlasījuši feisbukā. Mēs ar redaktori to drusku noapaļojām, es drusku padzīvojos Ventspils Rakstnieku mājā, un tad iznāca tāds kompakts bloknotiņš.
Ko jūs šobrīd tulkojat? Man līdzi paņēmusies viena no jūsu mūža autora Gintera Grasa grāmatām "Skārda bungas".
Es daudz mācījos no viņa. Nerunājot par to, ka man bija patīkami būt pazīstamai ar tik kolorītu cilvēku – viņš bija ļoti pretrunīgs, ļoti ass un ironisks...
Tāpat kā jūs. (abas smejas)
[..] Viņam ļoti patika runāt ar tulkotājiem. Es neesmu satikusi citu tādu autoru, kurš tik labprāt dalītos, tiesa gan, ar pašizvēlētu klubiņu. Tikšanās reizēs mēs analizējām viņa tekstu. Vai tad tas nav patīkami? Jā, "Skārda bungas" ir viens no maniem mūža darbiem. Es biju stipri jaunāka un rokas man bija stipri vieglākas, bet es neesmu sašaurinājusi autora talanta robežas. Varu pateikt, ko es šobrīd esmu iztulkojusi. Nupat gatavs un atrodas korektūrā, manuprāt, brīnišķīgs romāns – amerikāņu autores Donnas Tartas romāns "Ciglītis". Kādi seši gadi pagājuši (mūslaikos tas jau ir vecs [romāns]) kopš iznāca šī ar Pulicera balvu apbalvotā grāmata. Apjomīga – 700+ lapaspuses, bet stāsts ir tik aizraujošs! Kas ir vēl labāk: stāsts nav vis tāds, ka piedzima, pieauga, aizgāja, notika tas un tas, labdien un sveiki – nē, valoda ir burvīga, brīžiem teikumi un īsas ainas pēkšņi ir galīgs impresionisms. Tie izaicinājumi vienmēr ir tik saldi, kad tos atrisini. Otra grāmata, kas tūlīt taps, ir latviešu lasītājiem jau pazīstamās lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis romāns – tur atkal par aizmirstu vēsturi [..]. Tagad, Dievs dos, es ķeršos pie milzīga, apjomīga romāna, kura autore ir gruzīniete Nino Haratišvili. Viņa ir dzimusi Gruzijā, bet kopā ar ģimeni juku laikos – 90. gadu sākumā – ir izceļojusi sākumā uz Vāciju. Viņa strādāja kādā Hamburgas teātrī, ir uzrakstījusi dažas lugas, dažus romānus, un šis, kas saucas "Astotā dzīve", jau ir pārtulkots ļoti daudzās valodās un tiešam aptver milzīgu laikposmu no carisma laikiem līdz pat mūsdienām, protams, ar lielām, dziļām un skanīgām atsaucēm uz Gruziju.
Es jūs pilnīgi apskaužu par iespēju peldēties tik dažādos materiālos un valodās.
Es sevi arī. (smejas)
Paldies jums, Silvij, par sarunu! Lai jums viss izdodas!
