Grāmatu ļoti bagātīgi papildina ilustrācijas, fotogrāfijas un citi vizuālie materiāli.
Autors Viljams Vainijs grāmatas priekšvārdā uzsver, ka šis darbs ir mēģinājums parādīt dvīņu vēsturi kā dinamisku, savdabīgu un kopīgu stāstu.
Grāmatas priekšvārdu viņš uzticējis rakstīt savam dvīņu brālim Džordžam, kurš piedzima 12 minūtes vēlāk par Vilu. Tā kā gandrīz visiem dvīņiem, it īpaši vienolas dvīņiem, kas ir fiziski ļoti līdzīgi, raksturīga sāncensība, tad Džordžs vispirms raksta, ka ir ļoti apmierināts par šo iespēju iesākt grāmatu, jo tādējādi tieši viņam ir iespēja teikt pirmo vārdu.
No viņa uzzinām viņam un viņa dvīņu brālim visbiežāk uzdoto jautājumu, un tas ir – "Kā gan ir būt dvīnim?". Viņa slinkā atbilde uz to ir – "Es nezinu, jo nezinu, kā ir nebūt dvīnim." Taču ir arī garāka un komplicētāka atbilde.
Kā tad ir būt dvīnim? – šis arī ir viens no jautājumiem, ko šķetina grāmata, bet jautājumu ir kopumā ļoti daudz, un uz daudziem joprojām nav atbildes, jo dvīņu noslēpums nav tik viegli atšķetināms arī pat ar mūsu pašām jaunākajām tehnoloģijām.
Grāmata arī noslēdzas ar pašiem jaunākajiem atklājumiem par dvīņiem, bet iesākas ar senvēsturi, ar ielūkošanos senajos mītos un leģendās. Kā izrādās, kopš vēsture tiek pierakstīta, tajā parādās arī stāsti par dvīņiem. Daudzos radīšanas stāstos dvīņi ir dievības, dzīvības un pasaules veidotāji.
Piemēram, grieķu tradīcijā galvenais dievs ir Zevs, kurš attēlots kā auglīgs varonīgu dvīņu radītājs. Zevam piedzimst daudz un dažādu dvīņu, un šie dvīņi nosaka, kam piederēs vara un kādām būtnēm būs dievišķs statuss cilvēku pasaulē.
Bet laika gaitā attieksme pret dvīņiem, viņu izcelsmi, viņu vizualitāti ir bijusi ļoti dažāda un ļoti arī mainījusies un transformējusies. Tā bijusi no pielūgsmes līdz vardarbībai un visu ko citu, ko vien var iedomāties starp šīm galējībām.
Dvīņu zinātniskā pētniecība aizsākās 19. gadsimta sākumā un pamazām izvērtās par plašu nozari. Par šīs izpētes pamatlicēju tiek uzskatīts angļu zinātnieks Frensiss Galtons.
20. gadsimta sākumā, cilvēka ģenētikas pētījumu agrīnajā periodā, tika uzskatīts, ka pastāv divi dvīņu veidi – tādi, kas dzimuši no viena apaugļota embrija – vienolas dvīņi, un tādi, kas dzimuši no diviem vai vairāk embrijiem – divolu dvīņi. Vienolas dvīņus uzskatīja par ģenētiski vienādiem, valdīja pieņēmums, ka viņu gēni ir simtprocentīgi identiski. Šai saistībā dvīņi kļuva par mērauklu, lai pētītu, cik lielā mērā cilvēka uzvedību, raksturu nosaka iedzimtība un cik lielā mērā audzināšana un apstākļi.
Piemēram, dažādos eksperimentos tika salīdzināti vienolas dvīņi, kas uzauguši atšķirīgās ģimenēs. Atklājās gadījumi, kas pierādīja, ka iedzimtībai patiešām var būt ļoti liela nozīme, piemēram, bija tādi dvīņi, kas bija nošķirti pēc dzemdībām, auga katrs savos pilnīgi atšķirīgos apstākļos, bet, kad jau brieduma gados abus saveda kopā, izrādījās, ka viņi sader kā divi puzles gabaliņi, ka viņu dzīves bijušas neticami līdzīgas, viņi pat smēķējuši tās pašas markas cigaretes un dzēruši tās pašas šķirnes alu. Abiem piemitis paradums košļāt nagus un bijušas arī vienādas hronisko slimību diagnozes. Taču šādas sakritības, protams, nav bijušas visiem nošķirtajiem dvīņiem.
Mūsdienās jau sen vairs nepastāv šī dvīņa dalīšana divās vienkāršās grupās, jo mūsdienu epiģenētikas zinātne dod iespēju daudz detalizētākiem, dziļākiem un precīzākiem pētījumiem, kas paver arvien jaunu skatījumu uz dvīņiem. Pēdējos gados rodas arī jaunas dvīņu kategorijas, kas iepriekš nebūtu bijušas iedomājamas.
Taču jāatzīst, ka joprojām daudzi noslēpumi, kas saistās ar dvīņiem, paliek neatrisināti, jo ne visam var rast zinātnisku skaidrojumu. Piemēram, pētnieki un ārsti nespēj izskaidrot dvīņu simpatētiskās sāpes un to, kādēļ daži dvīņi spēj tās sajust. Kāpēc kādam vīrietim noreiba galva mirklī, kad viņa dvīņu brālis darbā krita un guva savainojumus? Kāpēc kāda itāļu sieviete sajuta asas vēdera sāpes, kad dvīņu māsai, kas atradās tūkstošiem kilometru attālumā, Filadelfijā, Amerikā, sākās priekšlaicīgas dzemdības? Šādu stāstu par dvīņu ciešo saikni ir daudz, un tie jau iesniedzas tā sauktajā paranormālajā laukā, vismaz pagaidām.
Jauns pavērsiens saistībā ar dvīņu pasauli iezīmējās 20. gadsimta 80. gados, kad dažās turīgākajās valstīs izdevās radīt dvīņus ar nolūku, jo kļuva iespējams ar hormonālas terapijas palīdzību izraisīt vairāku olšūnu apaugļošanu. Kopš šī laika dvīņu skaits ik gadu ir arvien palielinājies. Dažkārt pat tiek runāts par dvīņu epidēmiju, vairāku bērnu dzemdību sprādzienu. Bet šie dvīņi bieži vien ir atšķirīgi no dvīņiem klasiskajā izpratnē, jo radīti ar mākslīgās apaugļošanās palīdzību un, piemēram, var piedzimt vecākiem, kuri ne bioloģiski, ne juridiski nav viņu radinieki, vai arī citos gadījumos – tie ir dvīņi, kam nav savstarpēju ģenētisku saišu, jo tikušas izmantotas dažādu donoru olšūnas un sperma. Šis jaunais pavērsiens atkal rada jaunus jautājumus un grūti paredzamus nākotnes scenārijus.
