Vēsturiskajā Mencendorfa namā Rīgā viduslaiku pavardā sprakšķ pagales. Aleksandra Belkiusa grāmatas atklāšanas viesiem lasa fragmentus no tās. Maza auguma, mākslinieciski ģērbta kundze tovakar valkātos pērļu auskarus mantojusi no vecvecmāmiņas Elzas Aleksandrīnes Klemences fon Bukshēvdenas, kura 19. gadsimta beigās aizbrauca no Latvijas uz Vāciju. Rokassprādzes vietā Aleksandrai ir krāsu gammā pieskaņots latviešu stikla pērlīšu maucis – viņa jūsmo un aizraujas arī ar mūsu tradīcijām.
Krusta kari ir pagātnē, mēs runājam par viņas senčiem kā par vēstures daļu.
"Esmu 23. paaudze pēc bīskapa Alberta. No savas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas bērnībā, protams, daudz dzirdēju par Baltiju. Un tagad pati esmu pietiekoši veca, lai pa senču pēdām atgrieztos Latvijā," stāsta Aleksandra Belkiusa.
Aleksandra pirms 80 gadiem, Otrā pasaules kara laikā, piedzima Leipcigā. Ģimenes leģenda vēsta, ka pēc dažām stundām slimnīcu sabombardēja, bet mamma ar mazuli paspēja evakuēties. Sirsnīgas bērnības atmiņas saistās ar Rīgā uzaugušo vecvecmāmiņu Elzu Aleksandrīni Klemenci fon Bukshēvdenu, kura nomira, kad Aleksandrai bija 13.
Arī mamma Herta zināja neskaitāmus stāstus par Baltijas senčiem – Bukshēvdeniem, no tiem cēlies bīskaps Alberts, un Tīzenhauzeniem – kuri savā starpā vairākkārt radojās. Bīskapam Albertam bērnu nebija, bet viens no Tīzenhauzeniem apprecējās ar viņa māsu. Tā ir ciltsmāte Aleksandras Belkiusas līnijai.
Viņas vecvecmāmiņa Rīgu bija pametusi kā jauna meitene – jo mamma Sofija Juliāna Luīze fon Tīzenhauzena pēc vīra nāves izlēma pārcelies uz Drēzdeni.
Pēc Otrā pasaules kara Aleksandra ar mammu palika Austrumvācijā, taču sociālisma pieticībā rūpīgi glabāja liecības par ziedu laikiem Baltijā. Arī no Baltās muižas, kas atradās tagadējā Iļģuciema teritorijā, līdzpaņemtās greznās mēbeles. Aleksandra studēja mākslu, pēc Berlīnes mūra krišanas viņai piederēja galerija Potsdamā. Kad to pārdeva, viņa pievērsās dzimtas sakņu pētīšanai. Pirmoreiz ieradās Rīgā 2014., tad atkal – 2015. gadā, bet 2016. gadā izlēma pavadīt šeit 365 dienas, par kurām stāsta viņas grāmata.
"Iespējams, tas ir interesanti visiem – tas ir kā ceļvedis, kur stāstu par Latviju un bīskapa Alberta 1201. gadā nodibināto pilsētu. Par vietu, kur ģimene ir dzīvojusi 700 gadus," skaidro Aleksandra Belkiusa. "Bet, tā kā es interesējos par kultūru kopumā, protams, ir interesanti arī citiem pastāstīt, kādas ir mākslas iestādes šeit, kāda ir opera, koncerti un galerijas – cik interesanta zeme ir šī Latvija!"
Mencendorfa namu, kam dāvinājusi Baltās muižas spoguli, Aleksandra Belkiusa uzmeklēja jau 2015. gadā, uzzinot, ka šeit darbojas vācbaltiešu kultūras centrs "Domus Rigensis", stāsta nama direktore Ilona Audere: "Vispirms viņa atnāca uz muzeju kā ekskursante. Ieraudzīja mūsu ekspozīciju, viņai likās, ka tur ļoti piestāvētu viņas vecvecmāmiņas spogulis. Sākās idejas, ka par godu savai toreiz 75 gadu jubilejai viņa varētu atstāt kādu paliekošu lietu Latvijai. No 2018. gada viņa nāk regulāri apciemot gan spoguli, gan muzeju, gan mūs."
Ar kinokritiķi Anitu Uzulnieci, tuvu draudzeni, Aleksandra Belkiusa iepazinās jau pirmajā ciemošanās reizē kādā kultūras pasākumā.
"Viņai vienkārši tā interese ir tik dziļa – ne tikai par Latvijas kultūru, par vēsturi, par visām lietām. Viņa iedziļinās, uzsūc visu sevī ar lielu prieku," stāsta Uzulniece. "Viņa ar Gunu Zariņu iepazinās, ir redzējusi, kā viņa Ņurbuli un Mēdeju spēlē, "Uguni un nakti" ir redzējusi. Bijām Piebalgā brāļu Kaudzīšu muzejā, avārijā cietām, apmetām kūleni. Kopš tā laika viņai vairs nav mašīnas."
Gunta Ošeniece, Kultūras akadēmijas Starpkultūru komunikācijas un svešvalodu katedras lektore, kas kopš 2017. gada ar studentiem pēta vācbaltiešu likteņstāstus, apstiprina: lai gan izpratne par bīskapa Alberta lomu Latvijas vēsturē var atšķirties, tomēr viņa pēctecei Aleksandrai Belkiusai, aprakstot Latviju, ir ne tikai ļoti skaista un tēlaina vācu valoda, bet arī patiesa mīlestība pret šo zemi un pret latviešiem. Grāmata vērtīga kā skats no malas.
"Interese par latviešu tradīcijām, par Līgo svētkiem un citiem ir ļoti izteikta, tāds respekts, liela cieņa un arī sajūsma, viņa saka: latviešu Likteņupe un Gaismas pils. Lasot grāmatu, staro pozitīvisms," komentē Ošeniece. "Viņa arī lepojas, vācu valodā izskan "Es esmu latviete", man ir latviešu telefona numurs. Kad viņa dabūja pastāvīgas uzturēšanās atļauju, viņa bija ļoti lepna. Viņai absolūti nav pārākuma sajūtas, kas mēdz piemist baltvāciešiem."
Ir neliels skaits vācbaltiešu, kam Latvija ir otrā dzīvesvieta, bet Aleksandra Belkiusa, kas nesen nosvinēja 80. jubileju, šeit izlēmusi pārcelties uz palikšanu. Iespējams, izpratni par Latvijas likteni veidojusi kopīgā sociālisma pagātne, kad arī viņas ģimene Vācijas Demokrātiskajā Republikā izmisīgi centās saglabāt savas tradīcijas un kultūras inteliģenci.
