Grāmatas vēstījums – nekad nepadoties – var palīdzēt kara šausmas pārdzīvot Ukrainas bērniem, domā tulkotāja: "Katrā šīs grāmatas epizodē ukraiņi var izjust un atpazīt sevi, jo pašlaik tieši tādas lietas notiek ar ukraiņiem – ik brīdi krievi var ļoti brutāli iejaukties tavā ikdienā un nozagt, piemēram, tavu tēti vai tavu bērnu.

Mēs taču zinām, ka ļoti daudz ukraiņu bērnu ir nozagti: krievi var iznīcināt vai mēģināt iznīcināt tavu identitāti, un visas šīs lietas šajā grāmatā ir. Mēs Ukrainā pašlaik dzīvojam "Mika grāmatā" – tā man raksta izdevniecība, kas izdos šo grāmatu."

Līnas Meļnikas pirmais tulkojums no latviešu valodas ukraiņu mēlē bija Jāņa Akuratera "Degoša sala", bet tulkojumu sarakstā ir arī Noras Ikstenas "Mātes piens", tomēr Līna nebūt nav filoloģe: viņa ir psihoterapeite ar maģistra grādu un ar tulkošanu savulaik aizrāvusies tālab, ka uzskatījusi – šī nodarbe palīdzēs labāk apgūt latviešu valodu.

Sarunā Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumu ciklā "Ukrainas pasakalja" Līna Meļnika stāsta par tulkošanas pieredzi, par varoņu balss atrašanu un par grāmatu izdošanu kara plosītajā Ukrainā.

Liega Piešiņa: Kāpēc tu savulaik sāki mācīties latviešu valodu – tas nebija ne vakar, ne aizvakar…

Līna Meļnika: Latviešu valodu sāku mācīties 2018. gadā un uzreiz sāku mācīties gramatiku. Pēc kāda laika sapratu – tobrīd nebiju Latvijā, bet gan Ukrainā – ka man pietrūkst runāšanas vai lasīšanas latviešu valodā.

Sāku tulkot un pat nedomāju, ka te kas sanāks: vienkārši nospriedu, ka tulkošana palīdzēs labāk un dziļāk iemācīties valodu.

Zini, Liega, visi mani jautā, kāpēc es sāku mācīties latviešu valodu, un es nekad nezinu, kā atbildēt uz šo jautājumu. (smejas)

Vai tas zināmā mērā ir tāpēc, ka arī tavs tētis ir tulkotājs? Viņš, piemēram, tulkojis Jāņa Akuratera "Kalpa zēna vasaru".

Jā, mans tētis ir rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs, bet manā gadījumā tas nebija saistīts ar tēta profesiju – noteikti nē. Esmu ieguvusi pilnīgi citu izglītību: man ir maģistra grāds psiholoģijā, un es gan strādāju, gan arī šobrīd turpinu strādāt par psihoterapeiti. Vienkārši universitātē angļu valodas stundās mums bija jātulko zinātniskie raksti, un pasniedzēja pamanīja, ka man tas ļoti labi sanāk: radīja manī to sajūtu un domu, ko es varu labi darīt. 

Un brīdī, kad sākās traģēdija Ukrainā, tev bija valsts, uz kuru braukt – kuras valodu tu zini... Vai tagad, dzīvojot Latvijā, tu domā latviski vai ukrainiski?

Tas ir ļoti interesants jautājums, jo man visu laiku galvā ir četras valodas, un tās visu laiku jāmaina: strādāju latviešu kolektīvā, taču man ir ukraiņu klienti, ar kuriem runāju ukrainiski, taču viņi dažreiz izmanto krievu vai latviešu valodu. Esmu pamanījusi, ka galvā netulkoju: ja runāju latviski, tad arī domāju latviski. Ja runāju angliski, domāju angliski. Tas ir daudz vieglāk.

Tā grūtā lieta – ja piemirstu kādu vārdu, nevaru to atcerēties nevienā valodā! (smejas)

Bet reizēm, piemēram, ja kādu vārdu atceros angliski, tad, runājot latviski, izmantoju tieši šo anglicismu – man tā pašlaik vieglāk.

Uz tava galda ir arī "Mika grāmata" – Laura Gundara veikums sadarbībā ar Okupācijas muzeju.

Par "Mika grāmatu" pirmo reizi uzzināju, kad man no Ukrainas uzrakstīja viena ļoti laba izdevniecība un piedāvāja šo grāmatu pārtulkot. Aizgāju uz Okupācijas muzeju, palūdzu šo grāmatiņu, izlasīju, un man šī grāmatiņa iekrita tik ļoti, ļoti dziļi sirdī, ka es atbildēju, ka ļoti gribu šo grāmatu pārtulkot.

Tas ir sāpīgs stāsts par mūsu vēsturi caur rotaļlietu.

Jā, arī par to, kā bērni un pusaudži pārdzīvo šo laiku un okupāciju. Esmu vairāk saistīta ar bērniem, jo Latvijā jau gandrīz divus gadus strādāju ar ukraiņu ģimenēm, ar bērniem, ar pusaudžiem, kuri atbrauca uz Latviju kara dēļ. Daudzi no viņiem piedzīvojuši okupāciju – viņiem ir šāda pieredze, un kā psihoterapeite redzu, kā tā viņus ir ietekmējusi, kā viņi tiek galā ar savām emocijām, un domāju, ka tas ir tik labi, ka šī grāmata būs izdota ukrainiski. Pašlaik Ukrainā joprojām ir bērni, kuri turpina dzīvot okupācijas apstākļos.

Vai grāmata var palīdzēt?

Noteikti. Tas galvenais pavediens "Mika grāmatā" ir – nepadoties. Nekad nepadoties! Un caur lācīti, rotaļlietu, bērniem ir vieglāk identificēties un visu pārdzīvot ar nelielu emocionālu distanci. To saku kā bērnu un pusaudžu psihoterapeite.

Vai tev tas arī palīdzēja šo grāmatu tulkot?

Es domāju – jā. Kas bija grūtākais šajā tulkojumā? Tas, ka šajā grāmatā raksta atšķirīga vecuma bērni: raksta sešgadīgi bērni, pusaudžu vecuma puisis. Katru ierakstu šajā grāmatā raksta cits cilvēks un citā laikā. Un man bija ļoti dziļi jāpadomā par konkrēto cilvēku un viņa raksturu – vajadzēja atrast vārdus, kā konkrētais cilvēks varētu runāt par savu pieredzi. Piemēram, kā rakstīt, lai būtu saprotams, ka rakstītājam ir tikai seši gadi? Sešgadnieki nevar izmantot sarežģītus vārdus. Dažreiz, piemēram, viņu teikumi sākas ar "jo..." Tas nav it kā stilistiski pareizi – sākt teikumu ar "jo", bet literārajai redaktorei uzrakstīju, ka ļoti gribu, lai būtu tā. Lai varētu redzēt, ka to domā un raksta bērns. Man bija milzīgs prieks, ka strādāju ar ļoti profesionālu komandu un ar literāro redaktori varējām to visu izrunāt. 

Grāmatai klajā jānāk kuru katru brīdi, vai ne?

Mēs ļoti to gaidījām jau decembrī, bet karš ir karš, un poligrāfijas fabrika atrodas Harkivā, kur visu laiku notiek bombardēšana. Tāpēc grāmata tiks izdota janvārī. Bija arī ļoti vienkāršs iemesls, kāpēc tā aizkavējas – tipogrāfijā nebija melnās krāsas. Un tā ir saistīta ar karu. (..) Izdevējs ļoti grib šo grāmatu izdot. Jo viņi izlasīja tās tulkojumu angļu valodā.

Ukraina pašlaik [bērniem skolās] māca neizmācīto vielu – daļa no ukraiņu cilvēkiem pirms iebrukuma domāja, ka Krievija ir normāla valsts, ka ar krieviem var būt darījumi, sadarbība. Bet tas nav tā.

Nevis tikai šis karš, bet arī mūsu vēsture rāda, ka Krievija ir bezgalīgi nesodīta ļaunuma valsts, kura savu ļaunumu atkārto, dara to atkal un atkal – nevis tikai ar Ukrainu, bet arī ar citām valstīm. "Mika grāmata" ir īsta melnā grāmata par notikumiem, kuri notika ar valsti, ar kuru Ukraina un ukraiņi var saprasties bez vārdiem – par okupācijas laiku Latvijā.

Katrā šīs grāmatas epizodē ukraiņi var izjust un atpazīt sevi, jo pašlaik tieši tādas lietas notiek ar ukraiņiem – ik brīdi krievi var ļoti brutāli iejaukties tavā ikdienā un nozagt, piemēram, tavu tēti vai tavu bērnu. Mēs taču zinām, ka ļoti daudz ukraiņu bērnu ir nozagti: krievi var iznīcināt vai mēģināt iznīcināt tavu identitāti, un visas šīs lietas šajā grāmatā ir. Mēs Ukrainā pašlaik dzīvojam "Mika grāmatā" – tā man raksta izdevniecība, kas izdos šo grāmatu.

"Mika grāmata" ir gan ļoti, ļoti emocionāla, gan arī vizuāli pievilcīga, un par to jāpateicas māksliniecei Elīnai Elerei. Paldies sakāms daudziem – gan Okupācijas muzejam, gan Laurim Gundaram, arī Latvijas Literatūras platformai un Kultūrkapitāla fondam. Kopīgais spēks ir radījis ko skaistu. Bet pēc tā, kā tu to stāsti, saprotu, ka neatkarīgi no situācijas, grāmatu izdošana Ukrainā notiek. Kādas ir grāmatas, kuras šobrīd ir pieprasītas un kuras izdod?

Gandrīz divus gadus dzīvoju ārpus Ukrainas, un, lai gan sekoju visam, kas tur notiek, tas ir mazliet citādāk. Pašlaik mazliet esmu ārpus konteksta – varbūt arī ārpus emocionālā konteksta. Taču es runāju ar izdevniecību, ar izdevēju, kura pašlaik ir projekta vadītāja arī "Mika grāmatai", un viņa saka, ka pašlaik ļoti daudzas izdevniecības tulko grāmatas un pašlaik ir ļoti svarīgi piesaistīties Eiropas literatūrai, Eiropas vērtībām un parādīt, ka arī ukraiņi ir Eiropas ģimenē, ka mēs esam Eiropas ģimenes daļa.

Jā, mums bija šausmīgi grūta vēsture. Arī Latvija bija okupēta, taču Latvija vienmēr bijusi Eiropas ģimenes daļa. Arī Ukraina, neskatoties uz holodomoru, okupācijas laiku un mūsdienu karu, vienmēr un joprojām ir Eiropas ģimenes daļa. Mums ir kopīgas vērtības.

Kad vienojāmies par interviju, tu telefoniski stāstīji par to, no kā man īsti šermuļi pār kauliem pārskrēja un nodomāju, ka Latvijā tik traki nebija: tu teici, ka ukrainiski uzrakstīto neizdeva. Grāmatas noteikti vajadzēja pārtulkot krieviski. Kāda īsti bija šī situācija?

Liega, paldies par šo jautājumu! Jo man ir ļoti sāpīgi, ka žurnālisti, tiekoties ar mani, visu laiku jautā par krievu kultūru, sak, kā tu domā – vai mēs varam turpināt lasīt krievu grāmatas? Un nav tik daudz žurnālistu, kuri man jautā par ukraiņu kultūru un ukraiņu literatūru.

Kāpēc mums bija periods, kad varējām mazāk dzirdēt par ukraiņu kultūru, ukraiņu rakstniekiem? Nezinu, vai Latvijā tas ir zināms, bet Ukrainā bija periods, kuru ukraiņu kultūrā sauc par "apšauto renesansi".

20. gadsimta divdesmitajos gados parādījās ļoti talantīgi un ļoti labi ukraiņu rakstnieki, kuri rakstīja ukrainiski, kuriem bija ukraiņu identitāte. Visi šie izcili talantīgie cilvēki bija rakstnieki, tulkotāji, kuri tulkoja, piemēram, no divdesmit valodām. Viņi visi tika nošauti, lai iznīcinātu ukraiņu kultūru, ukraiņu literatūru – visus mūsu talantīgos un radošos cilvēkus – un lai parādītu, ka Ukraina nav atšķirīga valsts un ka mēs, ukraiņi, esam daļa no Krievijas, esam daļa no krievu kultūras. 

Un pēc tam mums pasaka – nu, parādiet mums jūsu Nobela prēmijas laureātus! Bet viņi visi taču tika nogalināti – tie, kuri patiešām būtu varējuši kļūt Nobela prēmijas laureāti. Visi tika nogalināti… Pēc tam ļoti ilgu laiku rakstnieki varēja rakstīt ukrainiski, bet neviens šos darbus nedrukāja. Ja gribēji, lai tevi drukā un lai tevi pazīst kā rakstnieku, bija jāraksta krievu valodā.

Mēs nevaram atgriezties laikā, kad dzīvoja Hohoļs (Gogolis), Čaikovskis, kurš ļoti lielu laiku dzīvoja Ukrainā, vai Bulgakovs, lai pajautātu par viņu identitāti – vai tu esi ukraiņu vai krievu rakstnieks, un ko tu domā par visām šīm lietām? Mums nav šādas iespējas. Mums pašiem jāpieņem lēmums, vai domāt par konkrēto cilvēku kā par ukraiņu rakstnieku, kaut arī viņš rakstīja krievu valodā, vai tomēr kā par krievu rakstnieku.

Grūts lēmums, ja tu nevari pajautāt pašam cilvēkam. 

Vai tev ir kas tāds, ko ieteikt Latvijai no Ukrainas puses?

Ja kādam kaut ko ieteiktu, man būtu sajūta, ka esmu sevi nostādījusi augstāk, ka tu esi mazliet zemāk, un es nu tagad tev pateikšu, kā tev pareizi jādzīvo. Man tas nepatīk.

Mēs esam divas tautas, kurām ir ļoti labas attiecības, kuras tiešām var saprast viena otru. Mums bijusi kopīga vēsture, mēs daudz ko pārdzīvojām Padomju Savienībā, un pašlaik Ukrainā notiek šausmīgas lietas. Bet Latvija visu laiku mums ir blakus, Latvija ļoti, ļoti atbalsta mūs visos līmeņos. Tā ka mums ir ļoti daudz visa kā, ko varam iemācieties viens no otra. Nevis vienam otru pamācīt. 

Tātad labāk – lai notiek dialogs. 

Jā! Varam mācīties viens no otra, ka kopā varam izturēt un nekad nevajag padoties. Kā saka "Mika grāmata" – nekad nepadodies!