Viņas darba augļus var iepazīt grāmatā "Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā", kuras diviem pirmajiem sējumiem piektdien, 20. oktobrī, piepulcēsies trešais, veltīts darba tikumam.
Tā atvēršanas svētki notiks Berga bazārā, Muzeja un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Piedalīsies autore, kas stāstīs par trešās grāmatas tapšanu, bet dainu lasījumus latviešu un angļu valodā dzirdēsim Daigas Čerikovas priekšnesumā.
Ar Ievu Auziņu-Sentivanī satiekamies kafejnīcā Čaka ielā. Tā ir tuvu viņas mājām un esot bieža tikšanās vieta. Kopš 90. gadiem viņas dzīve norit starp divām valstīm – siltā laika periodā viņa dzīvo Latvijā, bet aukstajā – Amerikā, kur mīt arī viņas meitas ģimene. Viņa ir gluži kā gājputns – kā pati saka: "Vēl jau nav novembris. Vēl jau nav tumsa tik ilga bijusi, un saulīte gandrīz vai katru dienu parādās uz brīdi. Tā kā ir bijis brīnišķīgs laiks šogad."
Mūsu tikšanās iemesls ir dainu grāmatas angļu valodā 3. sējuma klajā nākšana. Tas veltīts darba tikumam. Ieva Auziņa-Sentivanī stāsta, ka viņa gana daudz šo tautasdziesmu zinājusi arī pirms to pārcelšanas un skaidrošanas angļu valodā, bet – jo viņa vairāk iedziļinājās, jo pārsteidzošāk šķitis, cik neaptverami milzīga šo lauku darbu gūzma mūsu senčiem bija, un vēl pārsteidzošāk – kur viņi smēla spēku, izturību un sīkstumu, lai šos darbus paveiktu.
Dainas sniedz atbildi par šiem spēka avotiem, saka Ieva Auziņa-Sentivanī: "Kas mani pārliecināja, cik ļoti, ļoti gudru mūsu senči bija jau pirms 1000 gadiem. Piemēram, ir tāda lieta kā neirolingvistiskā programmēšana. Tas nozīmē, ka savu organismu var pierunāt vai nu būt spēcīgam, vai būt vārgam ar to, ko mēs viņam pasakām. Mūsu senči jau to zināja mazākais pirms 1000 gadiem. To pierāda kaut vai šī daina:
Pelēkais akmentiņ,
Nāc ar mani spēlēties.
Es ar tevi saspēlēšu
Pūru rudzu rītiņā.
Šajā dainā tas milzīgais, smagais, riebīgais dzirnakmens ir padarīts par spēļu lietu. Tā ir tā sevis iedrošināšana, tā neirolingvistiskā domāšana. Nu, vai tas nav kaut kas? Un Amerikā to sāka mācīt sportistiem tikai pirms 30–40 gadiem. Cik ļoti mūsu senči bija visam priekšā!"
Ieva Auziņa-Sentivanī citē veselu virkni dainu, kas atklāj, cik gudri mūsu senči sevi iedrošināja, iedvesmoja un spēcināja. Dainas atdzejojot vai, kā viņa pati saka – pārnesot angļu valodā, jāņem vērā, ka tās bieži vien runā tādās metaforās un simbolos, kas ne vienmēr veiksmīgi atveidojami citā valodā. Tāpat visai sarežģīti ir pārcelt uz angļu valodu latviešu deminutīvus jeb pamazināmos vārdus: "Latviešiem ir bite un ir bitīte. Angļu valodā ir tikai bite. Ja es gribu pateikt "bitīte", tad man jāsaka ir – mīļā, jaukā bite. Bet, protams, jūs teiksiet – tas nav tas!
Un kā es vislabāk varu izskaidrot, ka tas nav tas un nevar būt tas, ir pielīdzināt valodas mūzikas instrumentiem. Teiksim, ja mūzikas darbs ir sacerēts vijolei un mēs vienmēr to dzirdam vijoles atskaņojumā un ja kāds to pārceļ flautai – nebūs tas pats, jo tas ir cits instruments. Tāpat mums jāskatās uz valodām, ka tās ir tikai instruments, kā izteikt kādu sajūtu, kādu domu, atziņu, lielo patiesību, un, ja to pārceļ citā valodā, tai ir cits tembrs."
Pārnesot dainas angļu valodā, Ieva Auziņa-Sentivanī cenšas saglabāt mūsu dainai raksturīgo ritmu, tās vēstījumu un īpašo tās gaisotni.
Grāmatas "Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā" 3. sējuma atvēršanas svētki notiks piektien, 20. oktobrī, Berga bazārā, muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Ieva Auziņa-Sentivanī šobrīd strādā pie 4. sējuma, kas būs veltīts dainām par dabu un mītiskajām dainām.
