Linda Gabarajeva ir dzejniece, publicējusies žurnālos "Strāva", "Žoklis", "Domuzīme" un interneta žurnālos "Punctum" un "Satori". No angļu valodas atdzejojusi H. D., Edgaru Lī Māstersu un Kristīnu Roseti. Raksta arī publicistiku un īsprozu.
Lindas Gabarajevas debijas dzejas krājumu "Apļi", kas nominēts Dzejas dienu balvai, izdevis apgāds "Neputns". Krājuma redaktors ir Artis Ostups. Ilustrācijas veidojis Aigars Opincāns, bet dizainu Anta Pence.
Ingvilda Strautmane: Kāda būtu jūsu īsā vizītkarte, ko jūs pati par sevi varētu pateikt?
Linda Gabarajeva: Šobrīd beidzot man ir diezgan skaidrs, ko es varētu pateikt. Es domāju, ka primāri es šobrīd sevi redzu un izjūtu kā dzejnieci, un tās pārējās lietas kaut kā lielā mērā kārtojas ap rakstīšanu. Ir cita veida rakstu darbi, esejas vai reizēm recenzijas un īsie stāsti, bet tā mana mīļākā sirds lieta, tas, uz ko es visvairāk koncentrējos, ir dzeja.
Jūsu dzejas krājuma nosaukums ir "Apļi", bet burtu forma uz šīs grāmatas vāka drīzāk liek domāt par ko kantainu. Paradokss ir ielikts jau grāmatas noformējumā?
Noformējums īstenībā ir vesela cita pasaule man pašai un tāds liels piedzīvojums. Tur ir milzīgs Antas Pences darbs, un dizains tiešām ir pilnīgi viņas lieta. Man bija svarīgi gan Antai, gan ilustratoram Aigaram Opincānam dot tādu ļoti lielu radošo brīvību, jo ļoti uzticējos viņu darbam. Man pašai bija pārsteigums ieraudzīt to visu kopumu. Man nebija sajūtas, ka viņi ir aizgājuši ļoti tālu no tekstiem, tieši otrādi, bija sajūta, ka viņi ir ļoti dziļi gājuši tekstā, bet iznesuši no tā kaut ko tādu, ko es pati nebūtu varējusi izdomāt.
Viņi saņēma tekstus, un tad tapa grāmatas vizualitāte – tāda, kāda tā ir tagad?
Jā.
Es pilnīgi nejauši atšķīru dzejoli "Kandava", jūs esat no Kandavas?
Jā, tā ir.
Vietas jums šeit ir svarīgas diezgan daudz, tas ir tāds atspēriens – Salu tilts, Bērnu slimnīca vai Kandava? Kā notiek dzejoļu tapšana jums, caur vienu rindiņu vai citādi?
Parasti tā ir pirmā rinda, tā vienkārši kaut kā noformulējas man prātā. Tas nekad nav tā mērķtiecīgi. Droši vien, ka ir svarīgi, ka neesmu stresā un tajā brīdī neko īpaši nedaru, bet tas, kurā brīdī tā rinda noformulējas man prātā, it kā nav atkarīgs no manis. Kad tā rinda ir, tad vai nu tajā pašā brīdī vai vēlāk, reizēm pat vairākus mēnešus vēlāk, ir bijis pat kādus gadus vēlāk, tad pārējais teksts arī rodas. To jau es apzinātāk būvēju, raugoties no pirmās rindas.
Bet jūs esat fiksējusi to pirmo rindu?
Jā, to es pierakstu, jo tiešām ir tā sajūta, ka tie vārdi īsti nenāk no manis. Tā ir ļoti forša sajūta. Tā ir dāvanas sajūta – o, kādi interesanti vārdi man tagad ienāca prātā. To es vienmēr pierakstu.
Jums ir vairāki cikli, piemēram, "Apļa" cikls un "Irupes" cikls. Irupe nav tāda reāla upe un nav arī salikums no vārdiem ir un upe. Kas tas ir, izstāstiet?
Tas īstenībā ir viens no visilgāk tapušajiem dzejoļiem, ja mēs raugāmies uz dzejoļa sākuma punktu tajā brīdī, kad rodas impulss. Tas impulss radās, kad man bija 18, kas ir pirms 13 gadiem, un es lasīju un nejauši uzgāju leģendu par tādu goranī tautas mītisku tēlu, jaunu meiteni, kuru sauc Irupe un kura iemīlējās mēnesī. Šīs leģendas atrisinājumā viņa tika pārvērsta par lielo ūdensrozes lapu. Ir senās fotogrāfijas, kur vairāki cilvēki, vesela ģimene var nostāties uz tās lapas un stāvēt. Tā leģenda man ļoti ilgi bija prātā, un es ļoti daudz ko centos ar to iesākt. Es centos zīmēt, bet visos tos gadus tā leģenda kaut kur galvā man bija. Tad bija viens brīdis, kad es ļoti sāku pievērst uzmanību tieši dzejoļa ritmam un skanējumam. Tas bija punkts, kurā es varēju par to uzrakstīt, jo acīmredzot biju atradusi līdzekļus, ar kuriem es to varēju pateikt. Pirmais teksts radās vienā brīdī, bet tas, ka tas varētu būt cikls, pie tā es arī nonācu tikai pēc daudziem mēnešiem.
Bet zīmēšana, tā nav tikai tāda brīvā laika nodarbe jums?
Īstenībā man bija diezgan nopietns nodoms kļūt nevis par dzejnieci, bet par ilustratori. Taču kaut kā pēdējo gadu laikā sapratu, ka tā zīmēšana man vairāk ir sirdī un ka man ir grūti uz to raudzīties tā profesionāli.
Ar tekstu es varu strādāt ļoti aukstasinīgi, man ārkārtīgi viegli ir pieņemt labojumus, man viegli ir pašai rediģēt.
Ar zīmējumiem ir vairāk tāda mīļa sajūta, ka tie ir mani mazie draudziņi. Gribas, lai tie paliek man vai draugiem. Zīmēšana tagad ir lieta man.
Jūs piefiksējāt to pagrieziena punktu, kad jums kļuva skaidrs, ka dzeja varēt būt tā jūsu nopietnā nodarbe? Kāds varbūt no malas kaut ko pateica, novērtēja, vai tas nāca no sevis?
Es domāju, ka atzinībai noteikti bija loma, jo tas, kas kaut ko padara profesionālu, vismaz manā izpratnē, ir sajūta, ka tas vēl kādam citam arī ir nozīmīgs, ka tam ir vieta nevis tikai manā dzīvē, bet arī citu cilvēku dzīvē. Droši vien tas, ka man neatteica publikācijas, ka mani aicināja piedalīties pasākumos, tas, ka es jutos pieņemta un iekļauta dzejas kopienā, noteikti radīja tādu lielāku pārliecību.
Tā iekšējā sajūta vienkārši ir tā, ka man dzeja kā tāda ir ļoti svarīga. Nevis tikai rakstīt, bet arī lasīt. No visām mākslām dzeja man ir vistuvākā un visvairāk nozīmē.
Tas droši vien bija tas punkts, tā bija tā doma. Mākslas akadēmijā, kurā es joprojām studēju, vienā brīdī sapratu, ka viss tas, ko man stāsta par vizuālo mākslu, es to absolūti saprotu, bet es to saprotu par tekstu. Es spēju to visu klausīties un novērtēt, bet man tas ir par tekstu. Tad es arī sapratu, ka īstenībā es primāri lasu, ne skatos vizuāli.
Aplis un apļi, kādēļ tie ir tik svarīgi? Galu galā, vai ir iespējams noteikt, kur sākas aplis?
Tā doma par apli kā par vienojošo elementu visam krājumam man radās droši vien no divām domām. Viena bija par to, ka vizuāli apļi man parādās ārkārtīgi daudzos tēlos, kas ir kaut kas, ko es ievēroju tikai tad, kad manuskripts bija gatavs. Kad es pati lasīju ar tādu diezgan lielu distanci, ievēroju, ka tas aplis tur ārkārtīgi daudzās formās parādās. Iespējams, tas ir likumsakarīgi, jo man ir diezgan daudz dabas tēlu, un dabā diezgan daudz ir apļu. Otra doma droši vien man bija par laika cikliskumu.
Dzejas krājuma tapšanas laikā manī kopā ar savu dēlu pēkšņi pamodās ļoti liela interese par dinozauriem, par fosilijām un ģeoloģiju. Tad es sāku lasīt par ģeoloģisko laiku, par dziļo laiku un to, ka arī ģeoloģiskie procesi ir ļoti cikliski.
Arī mītiskais laiks un vēsturiskais laiks. Tā doma par laika formām man bija ļoti svarīga. Droši vien joprojām ir.
Sakiet, kas ir jūsu pirmie dzejas lasītāji vai klausītāji? Kas ir tie, kuriem ir iespēja pirmajiem jūsu dzeju izlasīt?
Šī krājuma laikā tas bija man ļoti tuvs draugs, dzejnieks Roberts Vilsons, kurš tiešām ārkārtīgi daudz ir gan iedrošinājis, gan devis ļoti konkrētus komentārus. Man šķiet, ka mūsu sadarbība ir palīdzējusi man daudz apzinātāk, ne tik intuitīvi, raudzīties uz pašu rediģēšanas procesu. Bet es rakstu arī bērniem. Bērnu dzejoļus vienmēr pirmais dzird mans dēls, kurš ir droši vien arī mans lielākais fans. Viņam ir četri, tūlīt paliks pieci gadi, un viņš daudzus dzejoļus zina arī no galvas. Tad man ir liels prieks, ka mēs braucam ar riteni un viņš man aiz muguras kaut ko skaita.
Jūsu dzejas grāmata ir nominēta divām Dzejas dienu balvām. Kāda jums ir sajūta būt starp pārējiem dzejniekiem?
Man ir tāda diezgan laba sajūta. Es nepazīstu pilnīgi visus, un nav tā, ka es ar daudziem tuvu draudzētos, bet man ir tāda sajūta, ka mani pieņem, un man tas ir svarīgi, jo es tiešām ļoti novērtēju to, kas notiek mūsdienu Latvijas dzejā – gan manas paaudzes dzejnieku darbu, gan tās paaudzes, kas ir pirms mums. Man ir tāda laba, ļoti mājīga sajūta.
