Sadaļas Sadaļas

Ūdens radīts mantojums – ostas, pārceltuves, laivu kapsētas un bākas

Transports izsenis ir saistīts ar ūdeni. Pateicoties tam, radušās gan ostas un pārceltuves, gan laivu kapsētas un bākas. Arī šī mantojuma piemēri būs iepazīstami Eiropas kultūras mantojuma dienu pasākumos 17.–19.septembrī.

Iespējams, senākā Latvijas osta – Grobiņa

Ar objektu Dienvidkurzemes novada Grobiņā iepazīstina NKMP arheologs Jānis Asaris.

Lai gan Grobiņas apkārtnē iegūtas vairākas liecības par iespējamu apdzīvotību jau akmens laikmetā, nozīmīga attīstība šajā vietā Ālandes upes krastos saistāma ar dzelzs laikmetu. To, pirmkārt, apliecina Grobiņas Priediena līdzenajā kapulaukā konstatētie ar 5.–8. gs. datējamie kuršu skeletkapi.

Eiropas Kultūras mantojuma dienas

Eiropas Kultūras mantojuma dienas aizsākās 1985. gadā pēc Eiropas Padomes iniciatīvas. To mērķis ir sekmēt izpratni par Eiropas kultūras bagātību un daudzveidību. No 17. līdz 19. septembrim Eiropas Kultūras mantojuma dienas norisināsies visā Latvijā un būs veltītas transporta tēmai.

Nozīmīgs posms Grobiņas attīstībā sākās 7. gs., kad šeit ieradās lielas ziemeļnieku ļaužu grupas. Neapšaubāmi, ka tas varēja notikt, izmantojot Ālandes upi kā ūdensceļu, pie kura, domājams, netālu no pilskalna, atradās arī pagaidām precīzāk neidentificēta ostas vieta. Pēc hipotētiskiem aprēķiniem šajā vietā no 7.–9. gs. varēja vienlaikus uzturēties 300–500 skandināvu indivīdi.

To, ka skandināviem Kurzemes piekraste un upes, kas ved iekšzemē, bija labi zināmas, apliecina gan vēlākie rakstītie avoti, gan arheoloģiskie atradumi. Kurzemes lielākās upes Ventas vārds (Uitau) minēts arī t. s. Šonhemas (Gotlande) rūnakmenī.

Kurzemes piekrastes ģeoloģiskā struktūra stipri atšķīrās, piemēram, no Gotlandes, kuras klinšainā un izrobotā piekraste sniedza iespēju veidot dabīgi aizsargātas ostu vietas tieši jūras krastā. Kurzemes līdzenā un smilšainā piekraste šādu iespēju liedza, tādēļ, domājams, ka agrākās ostu vietas veidojās lielāko jūrā ietekošo upju krastos dziļāk iekšzemē. Diemžēl līdz šim šādas vietas Kurzemes teritorijā arheoloģiski nav pētītas un balstās uz pieņēmumiem un teorētiskām studijām.

Tomēr arī līdzšinējā informācija ļauj izteikt apgalvojumu, ka Kurzemes iespējamās ostas sākotnēji attīstījās nevis jūras krastā vai upju grīvās, bet gan iekšzemē – vairākus kilometrus no jūras.

Šis apstāklis kuršu un arī ieceļojušo ziemeļnieku ostu vietas atšķir no pētītajām ostu vietām Gotlandē. Tās līdzinās seno centru ostu vietām Baltijas jūras dienvidu piekrastē (Volina, Kolobržega u. c.) vai Skandināvijas pussalas dienvidu daļā.  

Rīgas senās ostas vieta Alberta laukumā

Ar objektu Rīgā, Alberta laukumā, iepazīstina NKMP arheoloģe Egita Lūsēna.

Rīgas pilsēta 13. gs. sākumā izveidojās pussalā starp Daugavu un tajā ietekošo Rīgas (Rīdziņas) upi, 10 km attālumā no jūras. Upei ietekot Daugavā,

tagadējā Alberta laukuma rajonā izveidojās paplašinājums – Rīgas ezers. Tas bija ērts un dziļš, no vējiem aizsargāts līcis – izdevīga dabīga osta, kurā varēja pietauvoties kuģi un laivas.

12. gs. otrajā pusē, Baltijas jūrā parādoties lielākiem kuģiem ar dziļāku iegrimi, Daugavas krāces pie Doles salas kļuva par šķērsli kuģošanai uz augšu pa upi. Līdz ar to Rīga kļuva par drošu ostu un tirgus vietu Daugavas lejtecē.

Jau 12. gs. blakus ostai atradās viens no senajiem lībiešu ciemiem.

Arheoloģisko izrakumu laikā te atsegti ielu koka klāsti, koka dzīvojamo māju un saimniecības ēku paliekas, liecības par metāla, kaula, koka un dzintara apstrādi, zvejniecību, dravniecību un lopkopību. Starp atradumiem daudz importa priekšmetu no Senās Krievzemes un Rietumeiropas. Pakāpeniski izbūvējot upes krastu stiprinājumus tālāk no sākotnējā upes krasta, tika izveidotas kuģu piestātnes. Upes krastā bija izbūvētas laivu piestātnes ar nelielām kāpnītēm, kas vedušas līdz ūdens virsmai. Īpaši nozīmīgi atradumi ir 1938.–1939. gadā arheoloģiskajos izrakumos atrastie divu kuģu vraki.

14. gs., parādoties lielākiem kuģiem, senā osta pakāpeniski sāka zaudēt sākotnējo nozīmi. Nespēdami iebraukt Rīgas upes grīvā, kuģi piestāja Daugavā. Senā osta saglabāja saimniecisko nozīmi līdz 17. gs. kā Daugavas laivu piestātne.

Mazirbes laivu kapsēta

Ar objektu Talsu novada Kolkas pagastā iepazīstina NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne.

Mazirbe vēstures avotos pirmo reizi minēta 1387. gadā. Tas ir viens no senākajiem lībiešu ciemiem Kurzemes piekrastē. Iedzīvotāju nodarbošanās šeit jau kopš senatnes ir cieši saistīta ar jūru – zvejniecību un jūras transportu. 

20. gs. 20.–30. gados Mazirbe izveidojās par nozīmīgu saimnieciskās, sabiedriskās un kultūras dzīves centru. Šeit darbojās tvaika dzirnavas, kokzāģētava, zivju sālītava un žāvētava, ķieģeļu ceplis un zvejnieku kooperatīvs “Zivs”. 1923. gadā izveidota lībiešu sabiedriskā organizācija “Līvu savienība”. 1938.–1939. gadā ar igauņu, somu un ungāru atbalstu uzcelts Lībiešu tautas nams.

Padomju okupācijas laikā Mazirbe atradās īpaši noteiktajā bijušās PSRS rietumu robežas režīma zonā, kas ietvēra Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrasti. Lībiešu ciemos izvietoja robežsargu posteņus un karaspēka daļas. Kolektivizācijas rezultātā piekrastes zveja un zivju pārstrāde tika koncentrēta lielajos centros – Kolkā, Rojā un Ventspilī. Zvejniecība piekrastes mazajos ciemos tika ierobežota.

Daudzām laivām vairs nebija pielietojuma – tās ciemu iedzīvotāji atstāja piejūras kāpās. Mazirbes laivu kapsēta ir vienīgā piekrastē, kur vēl var aplūkot pamestās laivas.

Tā veidojusies 20. gs. 50.–60. gados; pēdējās koka laivas šeit pievienotas 1976. gadā. Līdz Otrajam pasaules karam Mazirbē bijušas 48 laivas. Laivu kapsētā vēl aplūkojami astoņi to vraki, kas ir savdabīga liecība par padomju okupācijas laika traģiskajām sekām lībiešu ciemos.

Ventspils Dokupes doks

Ar objektu Ventspilī pie Doku (Packules) kapiem iepazīstina NKMP arheoloģijas eksperts Juris Urtāns

Baltijas jūrā par vienu no noteicošajiem faktoriem 17. gs. vidū kļuva Kurzemes hercogiste. Hercoga Jēkaba merkantilā ievirze noteica uz vietējiem izejmateriāliem balstītas ražošanas attīstīšanu un savu ražojumu pārdošanu un tirdzniecību. Galvenā tāljūras osta, kuģu būves, remonta, ziemošanas un noliktavu vieta bija Ventspils.

Ventspils kuģu būvētava atradusies Ventas kreisajā krastā; citi uzskata, ka būvētava atradusies pretējā krastā pie Dokupes netālu no ietekas Ventā. Šeit līdzās Dokupei atrodas mākslīgs veidojums – rakts dīķis (40 x 15 m) un 3 m augsta zemes mēle, kas norobežo dīķi no upes. Šīs vietas nozīmi skaidro Ventas pietekas Dokupes un līdzās esošās kapsētas nosaukums – Doku kapi; tātad – kuģu remonta vieta. 17. gs. kartē norādīts, ka te ir ostas vieta 20 kuģiem. Citos rakstītos avotos rodamas ziņas, ka Dokupe izmantota arī kuģu ziemošanai.

Arheoloģiskie pētījumi (J. Urtāns, 2000) atklāja, ka zemes mēle ir mākslīgi uzbērta. Dīķa dibenā konstatēja kādu konstrukciju lielākus baļķus un aptēstas kārtiņas. Pļavā starp mēli un upi vairākās kārtās atsedza ar kuģu remontu saistītas liecības.

Ventspilī 17. gs. bija vairāki doki, kuros kuģi, izmantojot zirgu un cilvēku vilcējspēku, tika izvilkti sausumā pa slīpi liktām koka konstrukcijām, tomēr šādas konstrukcijas nav atstājušas liecības reljefā. Dokupes dokam ir bijusi citāda veida konstrukcija: tam ir bijusi izeja uz Dokupi, kas varēja tikt nosprostota. Tāda veida konstrukcija ir vienīgā Latvijā; arī citur kaimiņvalstīs viduslaiku un agro jauno laiku doki ir zināmi ļoti nelielā skaitā.

Mežmateriālu pludināšanas būves Viesītes mežos

Ar objektu Jēkabpils novada Kalnu un Viesītes pagastos iepazīstina NKMP arheoloģijas eksperts Juris Urtāns.

Mežmateriālu pludināšanai mežos uz Dienvidiem no Viesītes ir veidota blīva grāvju sistēma. Maģistrālais kanāls ir vairāk nekā 14 km garais Biržupes grāvis, kas beidzas Podvāzes upītē. Tā pie Biržiem ietek Ziemeļsusējā, kas savukārt ir Daugavas pieteka. Vietām pie ietekas Biržupes grāvī meža grāvju galos ir saglabājušies dzelzsbetona aizsprosti ar gropēm koka aizvaru ievietošanai.

Uz Biržupes grāvja izveidoti divi lieli slēgumi ūdens uzkrāšanai. Pirmais slēgums atrodas pie Misupes mājām Kalna pagastā. Ūdeni uzkrāja augšpus trīs metrus augstam betona aizsprostam, kurā vēl palikušas rievas koka aizvaru ievietošanai un dzelzs mehānismu paliekas to pacelšanai. Lejpus aizsprostam ir betona rene. Vairāk nekā 100 metrus uz augšu no šī aizsprosta ir no lieliem šķeltiem akmeņiem mūrēts otrs aizsprosts. Arī tajā ir rievas aizvara ievietošanai. Grāvis starp aizsprostiem ir platāks, iespējams, lai nodrošinātu lielāku ūdens apjoma uzkrāšanu.

Otrs tāda paša veida slēgums atrodas ap 4 km uz augšu Viesītes pagastā. Tas veidots līdzīgi un ir saglabājies nedaudz labāk. Te var redzēt, ka renes dibens, izmantojot dzelzs švellerus, ir bijis betonēts. No šķeltiem akmeņiem būvētie dambji vairāk atbilstu 19. gs. būvniecības paņēmieniem, bet dzelzsbetona konstrukcijas – 20. gs. pirmajai pusei.

Mazās upītes un kanālus aktīvi izmantoja koku pludināšanai 19. gs.–20.gs. pirmajā pusē; pludināšana beidzās 20. gs. 60. gados. Ticami, ka Viesītes meži jau kopš 17. gs. apgādāja ar kokmateriāliem Biržu manufaktūras pie Ziemeļsusējas.

Hercoga Jēkaba kanāls Asarē

Ar objektu Jēkabpils novada Asares pagastā iepazīstina NKMP arheoloģijas eksperts Juris Urtāns.

Hercoga Jēkaba iecere 17. gs. vidū paredzēja dublēt Daugavas ūdensceļu, savienojot Daugavu ar Lielupi un, apejot Rīgu un izvairoties no nodevu maksāšanas, novadot preces uz Kurzemi. Ap 400 km garajam ūdensceļam vajadzētu sākties pie Dunavas, kur Daugavā ietek Eglona. Tālāk Eglonu ar kanālu pāri ūdensšķirtnei bija plānots savienot ar Dienvidsusējas pieteku Vilkupi. Tad tirdzniecības ceļš vestu pa Mēmeli un Lielupi līdz Slokai un Vecslocenes upītei, pa kuru nonāktu Kaņiera ezerā. Lai savienotu Kaņieri ar Rīgas jūras līci, būtu jāizbūvē kanāls ar slūžām. Pēc Kaņiera kanāla izbraukšanas laivas nonāktu jūrā un varētu doties uz tuvākām hercogistes jūras ostām, kur preces tiktu pārkrautas lielajos tirdzniecības kuģos.

1667. gadā tika uzsākti Eglonas–Vilkupes kanāla rakšanas darbi. Augustā un septembrī 400 vīri rakuši četras nedēļas, un izraktā grāvja platums bija vairāk nekā 3 metri.

Rakšanas darbus 1668. gada ziemā turpināja 200 vīri, un grāvis pie Dienvidsusējas upes tolaik jau bija 3 asis plats un 2 pēdas dziļš. Kanāls, norokot apmēram pēdu biezu velēnas kārtu, bija iezīmēts visā tā garumā. Pie pašas Eglonas grāvī bija atstāta tikai kvadrātpēdu liela ūdenstece, bet ūdens kanāla notekā uz Dienvidsusēju bija tikai pēdu dziļš.

Daugavas un Lielupes baseinu savienošanas darbi nevedās, jo nebija ņemta vērā augstumu starpība un ūdens pietiekamība, tāpēc hercogs Jēkabs 1668. gada vasarā atteicās no šo darbu turpināšanas. Mūsdienās starp Eglonu un Vilkupi raktā kanāla paliekas saglabājušās apmēram 500 metru garumā.

Pļaviņu pārceltuve

Ar objektu Aizkraukles novada Pļaviņās iepretim Daugavas ielai 49 iepazīstina biedrības “Laime saimē” pārstāve A. Šinkurjaka.

Daugava Latvijas kultūras vēsturē ir svarīga. Gadsimtu gaitā tā kalpojusi gan kā jaunu ideju un preču ceļš, gan kā robeža, kas sadalīja Latvijas teritoriju vairākās daļās. Lai pārvarētu robežu, Daugavā darbojās daudzas pārceltuves. Pļaviņu pārceltuve, kas atradās iepretī tagadējam Pļaviņu Kultūras namam, bija viena no lielākajām un labi pazīstamām pārceltuvēm plašā apkārtnē. Nav precīzu ziņu par pārceltuves darbības sākumu, bet droši zināms, ka tā beigusi darboties līdz ar Pļaviņu hodroelektrostacijas (HES) izbūvi 20. gs. 60. gados.

Pārceltuves nozīmību veicināja tās stratēģiskā atrašanās vieta. Pļaviņas izveidojušās vairāku ceļu krustpunktā, kā arī vairāku robežu sadures punktā. Pie Pļaviņām Daugavā ietek viena no tās lielākajām pietekām – Aiviekste, ienesot Daugavā plostus un liellaivas no plašiem Vidzemes un Latgales apgabaliem. Tāpat arī

Pļaviņas vēsturiski atradušās uz triju valstu robežas. Daugava un Aiviekste veidoja robežu starp Zviedriju (Zviedru Vidzemi), Poliju (Poļu Vidzemi jeb Inflantiju) un Kurzemes un Zemgales hercogisti.

Sākot ar 19. gs., visa Latvijas teritorija atradās Krievijas Impērijas kontrolē, tomēr pie Pļaviņām joprojām atradās svarīgs iekšējo robežu krustpunkts, krustojoties Vidzemes, Vitebskas un Kurzemes guberņām. Katras guberņas nedaudz atšķirīgais sociālais un ekonomiskais attīstības līmenis veicināja iekšējo migrāciju un vajadzību ērti šķērsot Daugavu.

Lai gan mūsdienās abi Daugavas krasti atrodas neatkarīgas Latvijas Republikas teritorijā, Daugava un Aiviekste joprojām kalpo kā robeža, kas atdala Latvijas kultūrvēsturiskos novadus: Vidzemi no Latgales un Vidzemi no Augšzemes (Sēlijas).

Pārceltuve Līvāni–Dignāja

Ar objektu Līvānos Zemgales ielā iepazīstina industriālā mantojuma eksperts Andris Biedriņš.

Pārceltuves pār Daugavu – Līvāni–Dignāja Līvānu pilsētā un Stūrišķi–Dunava Jersikas pagastā – tika atjaunotas 20. gs. 90. gados un ir vienīgās no iepriekšējo gadsimtu pārceltuvēm pār Daugavu. Pārceltuve Līvānos atrodas Zemgales ielā un starpkaru periodā bija pazīstama kā Zinkeviča pārceltuve, kura līdz ar Līvānu Vandena pārceltuvi iezīmēta 1925. gada pilsētas kartē. 

Starpkaru periodā pārceltuves bija Šoseju un zemesceļu departamenta pārziņā, bet apsaimniekošanu nodrošināja privātie uzņēmēji, kuriem departaments pārceltuves izdeva vairāksolīšanā par fiksētu gada maksu. Līvānu pārceltuves nomnieks bija Zinkevičs. Pēc Zemgales ielas rekonstrukcijas 20. gs. 30. gadu beigās Zinkeviča apsaimniekotā pārceltuve Līvānos kļuva par nozīmīgāko un finansiāli ienesīgāko.

Iepriekšējos gadsimtos pārceltuvju prāmjus būvēja kā baļķu plostus vai kā savstarpēji savienotas laivas ar dēļu platformu uz tām. Pārcēlājs prāmi pārvietoja ar upei pāri nostieptas troses palīdzību, kura slīdēja pa skrituļiem. Līdzīgā veidā darbojas arī mūsdienu Līvānu un Dunavas pārceltuves prāmis. Abi prāmji izgatavoti 20. gs. 90. gadu sākumā no pārvietojamā armijas tilta dzelzs pontoniem.

Abas pārceltuves savieno Daugavas krastus un nodrošina taisnāko ceļu no Latgales uz Zemgali, jo tuvākais tilts pār Daugavu atrodas Jēkabpilī.

Tādējādi prāmis arī mūsdienās ir nozīmīgs transportlīdzeklis abu upes krastu iedzīvotājiem.

Pārceltuves kā raksturīgas transporta vēstures liecības Latvijā saglabājušās tikai trīs – divas pār Daugavu un viena pār Gauju Līgatnē.

Mērsraga bāka

Ar objektu Talsu novada Mērsragā, Bākas ielā 60, iepazīstina NKMP Attīstības daļas vadītāja Baiba Mūrniece.

Mērsraga bāka atrodas 1 km no Mērsraga ciemata zemes ragā, Rīgas līča dienvidrietumu daļā. Tā brīdina par akmeņainajiem sēkļiem Mērsraga tuvumā, kuri apdraud kuģošanas drošību.

Bākas torni, optisko sistēmu un gaismas laternu izgatavoja Parīzē, bet Mērsragā nogādāja no Havras caur Tallinu.

Bākas uguns – petrolejas lampa, iedegta 1875. gadā. To ievietoja rotējošā gaismas aparātā ar starmetēju lēcām. Gaisma bija saskatāma 12 jūras jūdžu attālumā. Mērsraga bāka bija no sekcijām sastāvoša vertikāla cilindriska metāla caurule ar iekšpusē ierīkotām vītņu kāpnēm. Torņa augstums līdz augšējai galerijai sasniedza 12 metrus.

Pirmā pasaules kara laikā stipri cietušās bākas rekonstrukciju pabeidza 1922. gadā. Tās rezultātā betonēts bākas torņa cilindriskais korpuss un izveidoti dzelzsbetona balsti. No ārpuses tornis nostiprināts ar astoņām dzelzs ribām un horizontāliem savienojumiem starp tiem. Bākas ārsienas ir apliktas ar kniedētām metāla loksnēm, starpstāvos iebūvēti metāla pārsegumi. Šāds bākas ārējais veidols saglabājies līdz mūsdienām.

20. gs. 20.–30. gados Mērsraga bākas gaisma bija saskatāma 14 jūras jūdžu attālumā. Uguns avots – acetilēna kvēlgaismas rotējošs gaismas aparāts – atradās 21,3 metru augstumā. 1953. gadā acetilēngāzes gaismas avotu nomainīja ar elektriskā apgaismojuma kvēlspuldzi.

Pēc neatkarības atjaunošanas Mērsraga bākā veikts remonts, uzstādītas saules baterijas, kā arī ierīkots mūsdienīgs, bet īpaši vēsturiskajām bākām piemērots LED gaismas aprīkojums. Tas ļāvis saglabāt vēsturisko optiku, tradicionālo izskatu un gaismas raksturu.

2005. gadā Mērsraga bāka iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Tās īpašnieks ir VSIA “Latvijas Jūras administrācija”; bāku apsaimnieko Rīgas brīvostas pārvalde.

Materiāls sagatavots pēc Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes un Latvijas Jūras administrācijas 2012. gadā īstenotā pētījuma “Vēsturiskās bākas Latvijā” materiāliem.

Eiropas kultūras mantojuma dienas: Transports

Vairāk

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt