Sadaļas Sadaļas

Novārtā pamestais aviācijas mantojums – nozares parāds sabiedrībai

Eiropas kultūras mantojuma dienu tēma “Transports” kārtējo reizi apliecināja, ka visnenovērtētākais industriālais un vēsturiskais mantojums ir aviācijas nozarē – Latvijā nav nevienas atmiņas institūcijas, kas par to rūpētos.

Eiropas Kultūras mantojuma dienas

Eiropas Kultūras mantojuma dienas aizsākās 1985. gadā pēc Eiropas Padomes iniciatīvas. To mērķis ir sekmēt izpratni par Eiropas kultūras bagātību un daudzveidību. 2021. gadā Eiropas Kultūras mantojuma dienas no 17. līdz 19. septembrim norisinājās visā Latvijā un bija veltītas transporta tēmai.

Lai arī latvieši ir bijuši izcili konstruktori un lidotāji, lai arī starpkaru periodā aviācija bija padarīta par izaugsmes simbolu, lai arī vēsturiski Spilves Aviācijas svētki bija tikpat tautu vienojoša un identitāti veidojoša tradīcija kā Dziesmu svētki, lai arī latvieši ir devuši lielu ieguldījumu arī citu valstu aviācijas izaugsmē (jo īpaši Krievijas impērijā un PSRS), lai arī Rīga dažādos periodos bijusi ievērojams un starptautisks aviācijas izglītības un tehniskās domas centrs, joprojām esam retā valsts pasaulē, kam nav nedz Aviācijas muzeja, nedz kaut viena nozares dotēta aviācijas mantojuma speciālista, nedz specializēta krājuma. Vieta, kas vēsturiski ir bijusi Latvijas aviācijas šūpulis un izcili piemērota pasaules līmeņa muzeja tapšanai – Spilves lidosta – nedarbojas sabiedrības labā, bet Viktora Talpas iespaidīgā aukstā kara laika tehnikas privātkolekcija nespēj atrisināt nedz novietnes, nedz attīstības problēmas.

Tikmēr citi aviācijas mantojuma objekti Latvijā pastāv un attīstās atkarībā no lokālā patriotisma un atsevišķu līderu entuziasma pakāpes – bez vienotas koncepcijas. Šī ir nozare, kuras muzeji pasaulē ir ļoti populāri un apmeklēti, tie raisa interesi plašā sabiedrības daļā, izglīto un izklaidē vienlaikus. Tie veido valsts tēlu un piesaista jaunatni, apliecina progresa ideju un virza uz augšupeju. Diemžēl Latvijā tas ir neizmantots potenciāls – baltais plankums muzeju kartē, tūrisma maršrutos un vēsturiskajā atmiņā. Ar nozīmīgākajiem aviācijas mantojuma objektiem Latvijā iepazīstina Elvita Ruka, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) Attīstības nodaļas speciāliste.

Spilves lidlauks

Rīga, Daugavgrīvas iela 140

Spilves lidlauks uzskatāms par Latvijas aviācijas šūpuli. Tā ir "sakrāla" vieta šīs nozares vēsturē, kas darbojas kopš Pirmā pasaules kara un pieredzējusi varu maiņas un militāras avantūras. Kopš 1920. gada Spilves lidlauks kļuva par Latvijas aviācijas centru. Tā ir Latvijas militārās aviācijas mājvieta, kas 1919. gadā sākās ar trim lidmašīnām no Sarkanās armijas. Spilves lidlauks bija arī vērienīgās Aizsargu aviācijas bāze, “Latvijas Aerokluba” panākumu kalve ar tā izcilajiem sporta sasniegumiem, kā arī topošo pilotu, mehāniķu un konstruktoru apmācību vieta. Kopš 1921. gada te tika uzsākta Latvijas satiksmes aviācija, kas Rīgu savienoja ar vairākām Eiropas pilsētām. Līdz pat Otrā pasaules kara sākumam Spilve bija starptautiski atzīts tranzīta lidlauks, bet

par unikālu, tautā ļoti mīlētu un nāciju vienojošu tradīciju kopš 1920. gada kļuva “Spilves aviācijas svētki”. Ar iedvesmu un masveidīgumu nācijas mentalitātei tie bija tikpat svarīgi kā Dziesmu svētki.

Valstisko nozīmi apliecināja prezidenta un armijas augstāko militārpersonu klātbūtne.

Otrā pasaules kara laikā lidlauks bija stratēģiski svarīgs objekts – gan cietis, gan atjaunots, izmantojot karagūstekņu darbu. Padomju aviācija saņēma perfektu lidlauku ar diviem skrejceļiem, no kuriem viens ir bijis 1650 metru garš. PSRS periodā lidlauks tika aktīvi izmantots vissavienības un starptautiskajā aviosatiksmē. Līdz 1975. gadam Spilve bija Rīgas centrālā lidosta. Paralēli lidlauks tika izmantots sporta aviācijā un kā bāze pilotu apmācībai.

Neatkarības laikā nesaņēmis atbilstošu valsts iestāžu uzmanību, tā stāvoklis ievērojami pasliktinājies. 2014. gadā sertificēts vizuālajiem lidojumiem diennakts gaišajā laikā. Gaida atjaunošanu un vēsturiskās nozīmes novērtējumu. 

Spilves lidosta

Rīga, Daugavgrīvas iela 140

Spilves lidosta ir gaisa templis padomju neoklasicisma stilā – unikāla arhitektūras un mākslas pērle Latvijas aviācijas šūpuļa teritorijā. Lidlauka un tuvējās apkārtnes dominante ar vēsturisko slāņojumu sarežģīto slodzi – Spilves lidosta gaida saprotošu saimnieku un atdzimšanu. Pirmā lidostas ēka šeit uzcelta 1937. gadā un gājusi bojā kara sākumā. Novērtējot vietas stratēģisko nozīmi un teritoriālā plānojuma unikalitāti (lidlauks atrodas pilsētā), pēc kara strauji tika uzsākta lidostas būve. Tā pabeigta 1954. gadā un līdz 1975. gadam bija vienīgā Rīgā.

Pateicoties lidlauka vēsturiskajai izcelsmei un padomju laika augstākās raudzes arhitektūrai, Spilve kļuva par iemīļotu vietu gan ceļotājiem, gan māksliniekiem un citiem romantiķiem, kas te guva spēku un iedvesmu.

Ēka celta pēc arhitekta S. Vorobjova tipveida projekta un iemieso monumentālu klasicisma bāzi. Padomju laika sākumā tajā tika sublimēti sakrālās arhitektūras principi. Ēka veidota kā templis, kur reliģisko funkciju aizstāj cita pielūgsme – jauna dzīve, laimīga nākotne, lidojums, arī draudzīgā PSRS tautu saime. Bez nodevām politikai iztikt nebija iespējams, bet, pateicoties pēckara uzplaukuma gaisotnei un Latvijas mākslinieku amata prasmei, ēkas interjers tika izveidots ne tikai iespaidīgs, bet arī humāns. Proporciju skaidrība, plānojuma loģika, monumentālie mērogi, dekoratīvās apdares un sienu gleznojumu kvalitāte – tas viss bija tīkams ēkas radīšanas laikā un arī tagad, kad tā atspoguļo attiecīgā  laikmeta būvmākslas tendences un ir ļoti rets tik labi saglabājies šādas arhitektūras paraugs. Īpaši mākslinieciski augstvērtīga ir centrālā halle, bet arī viss būvapjoms ir nenovērtēts sava laika dārgums – templis, kas ignorēts un sabiedrības labumam neizmantots, vilina nākamās paaudzes. 

Vaiņodes lidlauks

Dienvidkurzemes novads, Vaiņodes pagasts

Vaiņodes lidlauks veidojies Pirmajā pasaules karā, kad Vācijas armijas vajadzībām 1916. gadā te tika uzbūvēts kara lidlauks un divi 240 metrus gari angāri – "Walther" un "Walhalla". Tās bija iespaidīgas būves, pie kā veda bruģēts lielceļš un sliedes. Lidlauks bija savienots ar dzelzceļa līniju Liepāja–Ronni. Kaut arī dirižabļi strauji zaudēja militāro nozīmi, lidlauks bija stratēģiski svarīgs. Tur sāka bāzēties arī iznīcinātāju lidmašīnas.

Pēc kara angārus nojauca, un to konstrukcijas 1924. gadā izmantoja Rīgas Centrāltirgus paviljonu būvei.

Brīvvalsts laikā šeit aktīvi darbojās “Latvijas Aeroklubs”. Īpaši attīstījās buru lidošana; gaisā pacēlās “Dūja”, “Zelta vārpa” un “Pārsla” – Latvijā radīti planieri. Pēc bāzu līguma nosacījumiem 1939. gada beigās to pārņēma PSRS karaspēka kontingents, bet pēc pilnīgas Latvijas okupācijas te bāzējās padomju 31. ātrais bumbvedēju pulks. Vācu okupācijas laikā Vaiņodē saimniekoja "Luftwaffe" 4. trieciena eskadriļa, bet ilgstošākie teritorijas lietotāji līdz pat 1992. gadam bija PSRS militārie spēki.

Vaiņode bija viens no lielākajiem un stratēģiski spēcīgākajiem Aukstā kara lidlaukiem pie PSRS ziemeļrietumu robežas – ar diviem 2500 metrus gariem betona skrejceļiem un 16 angāriem ar motorizētām tērauda durvīm. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas teritorija un militārā saimniecība tika atstāta perfektā kārtībā, saglabājot gan vācu laika, gan jo īpaši padomju ēras autentisko substanci – militāro lidlauku ar tehniskajām, saimniecības un dzīvojamām mājām. Nepārdomātas politikas rezultātā 1995.–1997. gadā Vaiņodes lidlauku daļēji nojauca, kas nozīmēja gan sankcionētu viena lidlauka demontāžu, gan visaptverošu vandālismu. Šobrīd potenciālais industriālais piemineklis ir liecība pārejas laika nesaimnieciskumam un postīšanas kultam, bet ar cerību uz atdzimšanu.

Hidroplānu piestātnes un angāru vieta Liepājas Karostā

Liepāja, Karosta

Aviācijas nozares attīstības sākumā liela nozīme bija lidlaivām jeb hidroplāniem. Latviešu lidotājiem bija ievērojama pieredze Krievijas Impērijas armijas jūras daļās, tāpēc jau 1919. gadā tika izdota pavēle par ūdens aviācijas grupas izveidi arī Latvijā. Praktiskā darbība strauji sākās 1922. gadā, kad jūras aviācijas vienība tika izveidota Liepājā, kuras ostā bija visa nepieciešamā infrastruktūra – te kopš gadsimta sākuma darbojās gaisa kuģniecības nodaļa. Hidroplāni te tika izmantoti jau Pirmajā pasaules karā, kad Karostā bija izbūvēta speciāla slīpā piestātne lidlaivu pacelšanai krastā. Te atradās arī divi plaši dzelzsbetona angāri, kuri tika barbariski izdemolēti 20. gadsimta 90. gados.

Līdz ar to publiskajā telpā šobrīd nekas neliecina par milzīgu vēsturisko kultūrslāni – jūras aviāciju, kuras ziedu laiki bija Latvijas brīvvalstī.

Te tika iepirkti un būvēti lidaparāti, bāzējās jūras aviācijas kontingents, kopš 1923. gada regulāri notika grandiozi aviācijas svētki, ciemojās un godu izrādīja valsts augstākās amatpersonas. Pirmā valsts hidroplāna nodošana armijai notika 1924. gadā, kad to uz kara kuģa “Virsaitis” svinīgi saņēma valsts prezidents Jānis Čakste. Ievērojami papildinot tehnisko bāzi, 1926. gadā Jūras aviācijas divizions tika sadalīts divās eskadriļās – Izlūku (jūras) un Iznīcinātāju (sauszemes). Šis process veidoja infrastruktūru, kuras zīmīgākie objekti bija hidroplānu ostas, darbnīcas, angāri. Liepājas Karostas darbnīcās (L.K.O.D.) tika būvētas lidmašīnas. Divizions veica jūras un krasta novērošanu, bāku un ostu fotografēšanu no gaisa, ledus apstākļu noskaidrošanu, kā arī aizsardzības funkciju. Jūras aviācija bija ļoti nozīmīga un jaudīga Jūras spēku un aviācijas sastāvdaļa, bet Liepāja – tās citadele, kuras mantojums mūsdienās ir nepelnīti noniecināts.

Grīvas lidlauks Daugavpilī

Augšdaugavas novads, Kalkūnes pagasts

Aviācijas aizsākumi Daugavpilī meklējami 20. gadsimta sākumā, kad pilsētas apkaimē atradās trīs militārie lidlauki – Līksnas, Grīvas un Lielais Daugavpils. Grīvas lidlauku Daugavas kreisajā krastā Pirmā pasaules kara laikā izveidoja vācu armija, un tam bija ievērojama loma militārajā darbībā. Tas joprojām darbojas Daugavpils novada Kalkūnes pagastā – 4 km no Daugavpils centra pie bijušās Randenes pusmuižas. Lidlaukam ir viens 830 metrus garš un 90 metrus plats zāles seguma skrejceļš.

Tagadējā lidlauka teritorija lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās vajadzībām izmantota bez pārtraukuma jau vairāk nekā 100 gadus.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Daugavpils bija Latgales aviācijas centrs. Te, Daugavpils cietoksnī, bāzējās armijas daļas, notika Aviācijas svētki, tika uzbūvētas lidmašīnas “Kaija” un “Vanags”, kas veica nervus kutinošus aviācijas paraugdemonstrējumus visos nozīmīgajos pasākumos, tostarp unikālā Vienības nama stūrakmens likšanā 1936. gada 15. maijā. Otrā pasaules kara laikā te bāzējās vācu "Luftwaffe", bet pēc 1944. gada – Sarkanā armija. Pēc kara lidlauks piederēja DOSAAF (Brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība, krievu: Всесоюзное добровольное общество содействия армии, авиации и флоту) avioklubam, kura laikā tika sasniegti ievērojami sportiskie rezultāti PSRS mērogā. Īpaši panākumi tika gūti izpletņlēkšanā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas lidlauks bija Nacionālo bruņoto spēku pārvaldībā, bet 2011. gadā nodots Daugavpils novada pašvaldībai.

Šodien lidlauku regulāri izmanto paraplanieristi un izpletņlēcēji, tiek rīkoti aviācijas svētki, tas ir nozīmīgs reģiona mēroga publisko aktivitāšu organizēšanas centrs, kur katru gadu no aprīļa līdz oktobrim brīvdienās un svētku dienās notiek lēcieni ar izpletņiem no lidmašīnas AN-2 (augstums ~ 3000 m) un treniņu lidojumi ar lidmašīnu JAK-18T. Sporta klubs piedāvā arī uz Daugavpils vēsturisko šarmu palūkoties no augšas – lidojumā virs senās pilsētas.  

Krustpils lidlauks

Jēkabpils novads, Krustpils pagasts

Krustpils lidlauka nozīmīgums Latvijas aviācijas vēsturē ierakstīts ar izcilā un varas griežos godprātīgā lidotāja, lidmašīnu konstruktora, gaisa balonu pilota Kārļa Skaubīša (1889–1929) vārdu. Lidlauks darbojas jau vairāk nekā 100 gadus. Pirmā pasaules kara laikā to uzbūvēja Krievijas militārie spēki, vēlāk piederība mainījās līdzi kara un politiskajai situācijai. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā lidlauks tika paplašināts, tajā atradās divi lidmašīnu angāri un lidotāju dzīvojamās ēkas. Lidlauks tolaik funkcionēja kā Latvijas Aviācijas pulka kara aviācijas aerodroms – 1927. gadā uz Krustpili tika pārcelta tālās izlūkošanas eskadriļa. 1935. gadā lidlauka teritorijā tika uzcelts jauns dzelzsbetona angārs un divstāvu kazarmas.

Ievērojamākais tautas aviācijas uzplaukums saistās ar "Latvijas Aerokluba" darbību. Kopš reģionālās nodaļas dibināšanas 1935. gadā notika mērķtiecīga jaunatnes iesaistīšana aviācijā, organizējot bezmaksas lidmodeļu sporta un buru lidošanas nodarbības. Skolās un mazpulku organizācijās klubs dibināja aviācijas pulciņus, notika lidmodeļu sacīkstes un piedalīšanās aviācijas svētkos. Vēlāk bija iespēja kļūt par sporta lidotāju, mācoties lidot ar aerokluba motoru lidmašīnām. 

Katru gadu tika organizēti vērienīgi lidotāju sarīkojumi ar Latvijas Nacionālās operas māksliniekiem un grandiozi aviācijas svētki – populāri un plaši apmeklēti. Programmā bija grupas un individuālie lidojumi, gaisa kaujas, bumbvedēju uzbrukumu imitācija, lēcieni ar izpletņiem u. c. Noslēgumā – lidotāju un apmeklētāju kopīga balle.

1937. gadā te tika uzbūvēts jauns lidaparāts, kam pulkvedis J. Balodis deva nosaukumu “Krustpilietis”.

PSRS laikā – militārais lidlauks; šobrīd 250 hektāru teritorijā top industriālais parks.

Gaisa balons “Vinnijs”

Ar objektu iepazīstina Baiba Mūrniece, bijusī NKMP Attīstības daļas vadītāja

Pirmo karstā gaisa balonu 1783. gadā Parīzē debesīs pacēla brāļi Mongolfjē (Montgolfier). 1785. gadā Blankenfeldes muižas bijušo dzimtļaužu dēls, izgudrotājs Ernests Johans Bīnemanis, Jelgavā gaisā palaida paša konstruētus, cilvēka nepilotētus gaisa balonus.

No liellopu zarnas apvalka izgatavotais nelielais balons bijis veltījums Kurzemes hercogam Pēterim un viņa sievai Dorotejai.

1804. gadā Rīgā beļģu gaisa kuģotājs Etjēns Gaspārs Robērs (Étienne-Gaspard Robert) līdz Pēterbaznīcas torņa smailei palaida izmēģinājuma balonu ar tajā esošu dzīvu gaili, kurš pēc tam ar speciālu izpletni nogādāts uz zemes. Robērs vēlāk lidoja uz Ropažu pusi, atpakaļ Rīgā nokļūdams ar vietējo zemnieku aizdotu zirgu. 1899. gadā ar pašbūvētu balonu virs Rīgas lidojuši Ernests un Margarita Vītoli; lidotājs Kārlis Skaubītis karjeru sāka, 1911. gadā Jēkabpils apkārtnē veicot lidojumus ar gaisa balonu. Latviešu izcelsmes gaisa balonu pilots, Kurzemes guberņā dzimušais Kristaps Zīle 1935. gadā Krievijā ar balonu pacēlās 16 000 metru augstumā stratosfērā.

Tomēr par pirmo īsto Latvijas gaisa balonu lidotāju var uzskatīt Gunāru Dukšti, kurš mūsdienu Latvijas gaisa kuģošanas vēsturi sāka 1992. gada 4. aprīlī, no Doma laukuma Vecrīgā lidojumam paceļot gaisa balonu “Vinnijs”. 

Balons ar reģistrācijas Nr. YL-001 izgatavots 1991. gadā Krievijā. Tā apvalks izgatavots no ļoti viegla karstumizturīga neilona; balona grozs ir rokām darināts no rotangpalmas klūgām. Grozā uz grīdas atrodas ar lidošanai nepieciešamo propāna gāzi pildīti četri cilindri. Balons paceļas, 3–6 metrus augstām liesmām sasildot tā apvalkā esošo gaisu. Līdz ar pilotu balona grozā var būt vēl trīs pasažieri.

“Vinniju” šobrīd apsaimnieko sporta klubs “99 gaisa baloni”. Tā pilote ir Latvijā pirmā sieviete pilote – Kristīne Vēvere.

Eiropas kultūras mantojuma dienas: Transports

Vairāk

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt