Mantojuma dienas izskan uz sliedēm un stacijās

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Ar izziņu, nostaļģiju un sportiskām aktivitātēm noslēgušās 2021. gada Eiropas kultūras mantojuma dienas, kas šogad bija veltītas tēmai “Transports”. Teju simts objekti visā Latvijā aicināja uz dzelzceļa stacijām un slēgtajām līnijām, tiltiem un senajiem ceļiem, pilskalniem un kanāliem, cietokšņiem un lidlaukiem, kā arī citiem ar transportu saistītiem objektiem.

Eiropas Kultūras mantojuma dienas

Eiropas Kultūras mantojuma dienas aizsākās 1985. gadā pēc Eiropas Padomes iniciatīvas. To mērķis ir sekmēt izpratni par Eiropas kultūras bagātību un daudzveidību. 2021. gadā Eiropas Kultūras mantojuma dienas no 17. līdz 19. septembrim norisinājās visā Latvijā un bija veltītas transporta tēmai.

Pasākumu programma bija atkarīga no saimnieku un lokālo aktīvistu entuziasma un izdomas, kuru netrūka arī pandēmijas ierobežojumu apstākļos. Pasākumus apmeklēja visu vecumu cilvēki, kam prieku sagādāja gan vēstures faktu padziļināta apguve, gan teatralizēta iejušanās citā laikā, gan jo īpaši sportiskās aktivitātes svaigā gaisā – izziņas takas, pārgājieni, velo maršruti un izbraucieni ar vēsturiskajiem spēkratiem. Kopumā aktivitātes notika divās trešdaļās objektu, kas liecina – arī industriālajam mantojumam ir atbildīgi saimnieki un cienītāju loks.

Turpinot iepazīstināšanu ar objektiem, piedāvājam pirmo ieskatu īpašās staciju ēkās.

Kangaru stacija

Ar objektu Ropažu novada Kangaros iepazīstina NKMP speciāliste Liene Zemīte.

Vēriens, ar kādu Latvijas teritorijā attīstījās pasažieru un kravu dzelzceļa tīkls pēdējās Krievijas Impērijas desmitgadēs un uzreiz pēc Latvijas valsts nodibināšanas, šodien liekas neaptverams un dabā vairs tikai vietām nojaušams. Virkne dzelzceļa līniju ir likvidētas, sliedes demontētas un sliežu ceļi aizauguši, atstājot kādreizējās stacijas ēkas kā mēmas laikmeta liecības šķietamā nekurienē.

Rīgas–Ērgļu dzelzceļa līnija atklāta 1936. gadā kā pirmais posms dzelzceļa trasei, ko vēlāk bija plānots turpināt pāri visai Vidzemei ar gala staciju Kārsavā. 1937. gadā viena pēc otras jaunizbūvētā sliežu ceļa malā – Aconē, Kangaros, Augšciemā, Sidgundā – tika atklātas pamatīgas divstāvu mūra stacijas ēkas – būvapjomā līdzīgas, tomēr atšķirīgas dekoratīvo būvdetaļu elegantā lietojumā. Ēku autors ir tā laika Dzelzceļu virsvaldes arhitekts Voldemārs Ozoliņš (1899–1991), pēc kura projektiem savulaik uzbūvēta 21 dzelzceļa stacijas ēka.

Viegli iztēloties, kā Kangaru stacijas monumentālā mūra ēka, kas kādreizējās sliežu trases vietā šodien slejas nebeidzami gara aizauguša zemes ceļa malā, pēc vienmuļām lauku un mežu ainām piesaistīja vilciena pasažiera uzmanību. Ēkas koptēlā panākta harmonija, monolīto būvapjomu līdzsvarojot ar virkni dekoratīvu detaļu gan ģeometrizētā Art Deco stilistikā (smailais frontons ēkas galvenās fasādes centrā ar simetriskām dekoratīvām virsdzegas joslām, ko savulaik papildinājušas dekoratīvas lodes), gan elegantā neorenesanses plastikā (rustiem rotātā arkveida ieeja, aklā arkādes josla slaidā kāpņu telpas apjoma noslēgumā aizmugures fasādē).

Valkas vecā dzelzceļa stacija

Ar objektu Valkā, Poruka ielā 4, iepazīstina industriālā mantojuma eksperts Andris Biedriņš.

Valkas staciju, kas bija Pļaviņu–Gulbenes–Valkas šaursliežu dzelzceļa galastacija, nodeva lietošanā 1903. gadā. Tā bija būvēta pēc līdzīga projekta kā staciju ēkas Vecgulbenē un Alūksnē. Staciju Valkā uzbūvēja līdzās otras privātās sabiedrības Valkas–Pērnavas šaursliežu dzelzceļam, un tā atradās trīs verstu attālumā no šīs līnijas galapunkta pie Rīgas–Pleskavas platsliežu dzelzceļa Valkas (tagadējās Valgas) stacijas. Tādējādi izveidojās divas stacijas – Walk I  (tagadējā Valga) un jaunbūvētā šaursliežu stacija Walk II, kuras vienā pusē pienāca vilcieni no Pērnavas, bet otrā pusē no Gulbenes, nodrošinot abu šaursliežu dzelzceļu savienojumu ar Rīgas–Pleskavas platsliežu līniju.

Pēc neatkarīgu Baltijas valstu izveidošanās, nosakot valsts robežu starp Latviju un Igauniju, šaursliežu dzelzceļa posms un stacija Walk I nonāca kaimiņvalsts teritorijā. Tālab tika mainīta arī vilcienu kustības organizācija Valkas stacijā. Pie Valkas šaursliežu stacijas tika pievilkts arī platsliežu dzelzceļš, un šeit izveidota Rīgas–Valkas līnijas galastacija, kas vienlaikus bija arī Latvijas robežstacija. Tālab 1927. gadā Valkas stacijas pasažieru ēku pārbūvēja platsliežu dzelzceļa un valsts robežstacijas vajadzībām.

Pēc Otrā pasaules kara izpostīto dzelzceļa mezglu Valkā neatjaunoja, bet tā funkcijas pārcēla uz paplašināto Valgas dzelzceļa mezglu Igaunijas teritorijā.

Līdzās vecajai Valkas stacijai joprojām ir saglabājies platsliežu ceļš uz Valgas staciju, ko izmanto, lai vizinātos ar drezīnām.

Bijusī Airītes dzelzceļa stacija

Ar objektu Saldus novada Zirņu pagasta Zirņos iepazīstina NKMP vēstures eksperts Arnis Āboltiņš.

Pēc Latvijas valsts izveidošanās radās nepieciešamība nodrošināt neaizsalstošo eksporta ostu – Liepāju – ar dzelzceļa satiksmi. Pēc Pirmā pasaules kara bija saglabājusies Krievijas Impērijas laikā 19. gs. 60.–70. gados būvētā Liepājas–Romnu dzelzceļa līnija, pa kuru varēja nokļūt no Rīgas uz Liepāju, izmantojot dzelzceļa posmu, kas no Reņģes līdz Vaiņodei (caur Mažeiķiem) atradās Lietuvas teritorijā. Mēģinot atrisināt arī Latvijas dzelzceļa lokālās ekonomiskā un sociālā pieprasījuma vajadzības, Latvijas dzelzceļa valde izstrādāja projektu jaunas platsliežu dzelzceļa līnijas izbūvei.

1924. gada decembrī pieņemtais Likums par Liepājas–Jelgavas dzelzceļa būvi noteica dzelzceļa līnijas būvi uz Liepāju no Glūdas caur Dobeli, Saldu un Skrundu. 1925. gada augustā uzsākta dzelzceļa līnijas būve, kas nodota ekspluatācijā 1929. gada septembrī. Turpinot jaunuzbūvētās dzelzceļa līnijas infrastruktūras izbūvi, 1935. gadā uzcelta dzelzceļa stacijas “Airītes” mūra ēka (projekta autors, iespējams, inženieris un arhitekts A. Tramdahs) un stacijas apkalpošanai nepieciešamās saimniecības ēkas. Stacija slēgta 20. gs. 90. gadu sākumā; no 2001. gada stacijas ēka pamesta. 2013. gadā to īpašumā ieguva Stumburu ģimene, kas atjauno stacijas ēku un ir izveidojusi tajā ar Latvijas dzelzceļa vēsturi saistītu ekspozīciju.

Stacijas ēka pilnībā saglabājusi oriģinālo būvapjomu un vēsturisko plānojumu. Tajā saglabājušies būvgaldniecības izstrādājumi, apdares detaļas un interjera apdare. Kopā ar palīgēkām Airītes stacija ir Latvijas dzelzceļa vēstures attīstības liecība lauku ainavā.

Dubultu dzelzceļa stacija

Ar objektu Jūrmalā, Zigfrīda Meierovica prospektā 4, iepazīstina NKMP eksperts, mākslas vēsturnieks Rihards Pētersons.

Dzelzceļš no Rīgas līdz Dubultiem tika uzbūvēts 1877. gadā, kad uzcēla pirmo stacijas ēku. Divstāvu koka būve bija viena no lielākajām visā Rīga–Tukums dzelzceļa posmā. Staciju nojauca 20. gs. 70. gadu vidū, un tās vietā uzcēla šobrīd esošo ēku. Jūrmalas pilsēta, kas dibināta 1959. gadā, bija viens no Padomju Savienībā izslavētajiem kūrortiem, un Dubulti bija plānoti kā pilsētas sabiedriski politiskais centrs, tāpēc jaunās stacijas būvniecībai atļāvās izmantot individuālu, nevis tipveida projektu. 1977. gadā dzelzceļa ēku atklāja, un tajā pašā gadā otrpus ielai svētku demonstrāciju laukumā uzslēja ap 9 m augsto Ļeņina pieminekli. Tā ir viena no lielākajām un arhitektūras ziņā oriģinālākajām padomju laika dzelzceļa stacijām Latvijā. Projekta autors ir Ļeņingradas Dzelzceļa institūta arhitekts Igors Javeins (1903–1980). Stacijas stikla un betona arhitektūrā dominē augsta, no tālienes ieraugāma un vizuāli iespaidīga, betonā lieta plastiska konstrukcija, raisot asociācijas ar jūras vilni. Tā domāta kā pasažieru nojume. Konstrukcija ir savienota ar stiklotu taisnstūrveida apjomu, izgaismojot pirmā stāva biļešu kases, plašu uzgaidāmo telpu un restorānu otrajā stāvā, no kura paveras skaists skats uz iespaidīgo Lielupes Dubultu–Majoru loku, upei pienākot pie Rīgas jūras līča pludmales nepilnu 350 m attālumā.

Jauno tehnoloģiju iespaidā staciju plašās telpas Jūrmalā un citviet Latvijā vairs nav nepieciešamas. Tiek meklētas jaunas izmantošanas iespējas, un 2015. gadā daļā ēkas tika iekārtota Mākslas stacija “Dubulti”, kuras vadītāja ir mākslas zinātniece Inga Šteimane. Izstāžu zāles ir abos stāvos, un tās ir brīvi pieejamas. 2014. gadā Latvijas pārstāvniecība Venēcijas arhitektūras biennālē projektā “Unwritten” (Neuzrakstītais) iepazīstināja publiku ar padomju modernisma arhitektūras labākajiem paraugiem, un Dubultu dzelzceļa stacija bija to vidū.

Ērgļu stacija

Ar objektu Madonas novada Ērgļos, Stacijas ielā 1, iepazīstina NKMP vadītāja vietniece Kristīne Ābele.

Sākotnēji 1935. gadā tika izbūvēta dzelzceļa līnija līdz Suntažiem, kas 1937. gadā pagarināta līdz Ērgļiem. Ieceri līniju pagarināt līdz Madonai un tālāk līdz Kārsavai izjauca Otrais pasaules karš. Ērgļi kļuva par dzelzceļa līnijas galastaciju ar plašu komercdarbību.

Ērgļu stacija ir atklāta 1937. gada 10. decembrī. Sākotnēji stacijai bija izbūvēta pagaidu ēka, kā arī dzīvojamā māja un saimniecības ēkas strādniekiem. Kara laikā stacijas ēku nopostīja, un esošā tipveida mūra ēka ir uzbūvēta 1951. gadā.

20. gs. 90. gados dzelzceļa līnija bija tehniski novecojusi, tāpēc drošības apsvērumu dēļ dažos posmos vilciena braukšanas ātrums tika ierobežots līdz 25 km stundā. Dzelzceļa līnijas atjaunošanai trūka resursu, jo pa to netika pārvadātas tranzīta kravas. 2007. gada 19. jūlijā sacensībā starp vilcienu un riteņbraucējiem ātrākais riteņbraucējs apsteidza vilcienu par 45 minūtēm un 22 sekundēm. No 2007. gada 6. oktobra pasažieru vilcienu satiksme līnijā Rīga–Ērgļi tika pilnībā pārtraukta, savukārt 2009. gadā tika pieņemts lēmums dzelzceļa līniju demontēt. Demontāžu uzsāka tā paša gada rudenī, vispirms noņemot otro sliežu ceļu un pēc tam, pamazām atkāpjoties Rīgas virzienā, noņemot sliedes arī no galvenā ceļa.

Šobrīd stacijā saimnieko Māris Olte, izveidojot to par radošu aktīvā tūrisma centru “Ērgļu stacija”. Veikta gan stacijas ēkas, gan saimniecības ēkas atjaunošana. Stacija kļūst par tūrisma un arī gardēžu iecienītu pieturvietu. Arvien tiek paplašināts tūrisma piedāvājums visa gada garumā – ziemā iespējams slēpot, savukārt vasarā doties izbraukumos ar īpašām caurspīdīgām laivām. Šī gada pavasarī pie stacijas izvietotas septiņas labiekārtotas atpūtas mājas-apartamenti, kas iekļaujas luksuss glempinga viesnīcu tīklā “Ragnar glamp”.

Dzelzavas stacija un Degu pieturas punkts

Ar objektu Madonas novada Dzelzavas pagastā iepazīstina NKMP speciāliste Anna Anita Cīrule.

Dzelzavas stacijas un Degu pieturas punkta izveide saistāma ar dzelzceļa līnijas Pļaviņas–Valka izbūvi. 19. gs. nogalē tika apstiprināta dzelzceļa atzara Pļaviņas (agrāk Stukmaņi)–Valka būvniecība. Pļaviņu stacija bija izveidota jau līdz ar Rīga–Daugavpils līnijas pabeigšanu 1861. gadā, bet, lai ar dzelzceļu savienotu arī Vidzemes austrumu apdzīvotās vietas un nodrošinātu kravu pārvadājumus, 1899. gadā Vidzemes pievedceļu sabiedrība uzsāka šaursliežu dzelzceļa izbūvi 210 km garumā, kas tika atklāta 1903. gadā. Pirmā pasaules kara laikā militāru vajadzību dēļ līnija tika sadalīta divās daļās, Pļaviņu–Gulbenes posmu pārveidojot par platsliežu, bet Gulbenes–Valkas posmam turpinot kalpot kā šaursliežu dzelzceļam. 20. gs. 70. gados tika slēgti posmi no Apes līdz valsts robežai kā arī līdz Alūksnei, tādējādi izveidojās mūsdienās esošās līnijas: platsliežu (Rīga)–Pļaviņas–Gulbene un šaursliežu Gulbene–Alūksne.

Dzelzavas stacija tika izveidota virzienā no Pļaviņām starp Cesvaines un Jaungulbenes stacijām līdz ar dzelzceļa izbūvi 20. gs. sākumā kā vienstāvīga koka ēka, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Degu pieturas punkts pasažieru, bagāžas un sīksūtījumu preču satiksmei tika atklāts 1931. gadā 7,3 km attālumā no Dzelzavas stacijas un 6,7 km attālumā no nākamās pieturas Jaungulbenē. Pieturas punkts tika izmantots 70 gadus, līdz 2001. gadā tas tika slēgts. Arī Dzelzavas stacija šobrīd vairs netiek izmantota, par tuvāko dzelzceļa staciju maršrutā Rīga–Gulbene kalpojot Cesvainei. Tomēr Dzelzavas vēsturē stacija un pieturas punkts paliek kā nozīmīgs attīstību veicinošs faktors un vietas identitātes zīme.

Pārogres stacija

Ar objektu Ogrē, Viestura Alejā 1A, iepazīstina NKMP Rīgas reģionālās nodaļas vadītāja Ināra Bula.

Pēc politiskajām kolīzijām 20. gs. sākumā Latvijā, stabilizējot sociālekonomisko situāciju, uzmanība tika vērsta uz transporta ceļu, tostarp dzelzceļa līniju, atjaunošanu un izveidi. Lai gan šobrīd daudzi no tiem vairs nepilda sākotnējo funkciju un ir demontēti, liecības par pagājušā laikmeta varenību ir saglabājušās. Tāda ir Rīga–Daugavpils dzelzceļa līnija, kuras veidošanas ieceres datējamas ar 1847. gadu. 1853. gadā tika nodibināta Rīgas–Dinaburgas Dzelzceļa sabiedrība, bet 1858. gada 8. maijā Vidzemes ģenerālgubernators kņazs Suvorovs uzsāka būvdarbus.

Viens no Rīga–Daugavpils posma šķietami necilākajiem, bet izturīgākajiem pieturas punktiem bija Pārogres stacija. Tās ēku uzbūvēja no ziedotiem būvmateriāliem, Pārogres Labierīcības biedrībai organizējot talku. To atklāja 1931. gadā. Perona būvniecību finansēja Dzelzceļu virsvalde.

Stacijas ēkas arhitekts ir Voldemārs Ozoliņš (1899–1991), kurš no 1925. līdz 1945. gadam strādājis un projektējis Dzelzceļu virsvaldes uzdevumā 21 dzelzceļa stacijas ēku, tostarp Vaivaros, Jaundubultos (sākotnējo koka ēku), Kaletos, Brakšķos, Plocē, Augšciemā, Lilastē, u.c. Vienkāršais un stacijas ēkas funkcijai piemērotais apjoms ir viens no pirmajiem koka staciju ēku prototipiem Ozoliņa profesionālajā darbībā.  Mūsdienās Pārogres stacija ir viena no nedaudzajām 20. gs. 30. gados veidotajām stacijas ēkām, kas saglabājusi tās sākotnējo arhitektonisko veidolu un aizvien pilda sākotnējo funkciju. Pašvaldība rūpējas par to, lai regulāri tiktu veikti ēkas uzturēšanas darbi, nodrošinot tās saglabāšanu.

Skrīveru stacija

Ar objektu Aizkraukles novada Skrīveros iepazīstina novada tūrisma speciāliste  Daina Vancāne-Viļuma

1861. gada 12. septembrī tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga–Dinaburga, izveidojot arī staciju Skrīveros, tolaik Remershofā. Lai nodrošinātu pasažieru un preču plūsmu, tika izbūvēta stacijas ēka, pasažieru nojume, divi peroni, dzīvojamā ēka, preču šķūnis, lokomotīvju šķūnis (depo), ūdenstornis, kas aprīkots ar tvaika pumpi, plašs sliežu ceļu tīkls. Pie stacijas atradās spīķeri, lai uzglabātu preces, kuras vēlāk varēja vest ar ormaņiem uz Jaunjelgavu. Būvniecības darbi bija sarežģīti, jo dzelzceļu ierīkoja  mežainā vietā, kur pāri upītēm bija jāierīko caurtekas. Dzelzceļa pārbrauktuvi, pie kuras atradās sarga mājiņa, un strādniekus romānā “Zaļā zeme” aprakstījis skrīvernieks Andrejs Upītis. Ūdeni dzelzceļa vajadzībām padeva no Daugavas ar jaudīgu sūkņu palīdzību. Ap rosīgo staciju pamazām sāka veidoties arī apdzīvota vieta. Pirmā pasaules kara laikā stacija gāja bojā, bet otro Skrīveru staciju, kuras arhitekts bija J. Neija, pabeidza 1923. gadā. Jaunā stacija bija gaiša un moderna divstāvu ēka, pie kuras tika uzstādīta tēlnieces Aleksandras Briedes veidota strūklaka. Arī otro staciju iznīcināja karš. 1951. gadā atklāja Skrīveru staciju, kura aplūkojama šobrīd.

Mūsdienās veikts Skrīveru dzelzceļa stacijas remonts, kā rezultātā tā ir kļuvusi patīkamāka un gaišāka. Sliežu ceļu un peronu renovācija ir veicinājusi  pasažieru ērtāku pārvietošanos un vilcienu sagaidīšanu. Aiz stacijas ir labiekārtots stāvlaukums, kur novietot automašīnas, lai tālāk ikdienas gaitās uz Ogri, Salaspili vai Rīgu ar vilcienu varētu doties gan Skrīveru, gan apkārtnes iedzīvotāji.

Ķeipenes kinostacija

Ar objektu Ogres novada Ķeipenē iepazīstina NKMP Rīgas reģionālās nodaļas vadītāja Ināra Bula.

Latvijas industriālā mantojuma attīstība starpkaru periodā (1918–1940), ņemot vērā Pirmā pasaules kara laikā nodarītos zaudējumus (darbaspēka resursa zaudējumi, izpostīti dzelzceļi, rūpniecības un tirdzniecības flotes evakuācija Krievijā), noritēja diezgan strauji. Divdesmit gadu laikā Latvija kļuva par lauksaimniecības preču eksporta un tranzīta valsti Eiropas preču tirdzniecības tīklā. Tas veicināja arī jaunu dzelzceļa līniju izbūvi.

Viens no jaunatklātajiem dzelzceļa posmiem komercdarbībai 1937. gada 24. novembrī bija Rīgas–Ērgļu līnija no Suntažiem līdz Ērgļiem. 1937. gada 10. decembrī šajā dzelzceļa posmā atklāja pieturvietu “Ķeipene” 27,8 km attālumā līdz Ērgļiem. Otrais pasaules karš sliežu ceļam un staciju ēkām nodarīja postījumus. Vilcienu satiksmi posmā Rīga–Ķeipene atjaunoja vien 1951. gadā.

Stacijas ēka tāda, kādu šodien to var redzēt, celta 20. gs. 50. gados padomju neoklasicisma stilā. Viena stāva tipveida stacijas ēkas apjoms apvieno funkcionalitāti un arhitektoniski vienkāršu, tomēr pārdomātu veidolu, kas harmoniski iekļaujas stilistiski līdzīgā šī dzelzceļa līnijas posma staciju kopējā ansamblī.

2019. gadā Ķeipenes dzelzceļa stacija un tās apkārtne atdzima kinorežisora un kinofestivāla “Arsenāls” dibinātāja Augusta Sukuta (1947–2017) sirreālistisku kinovīziju koncepta ietvaros. Stacijas ēkai, kuru ieskauj vides instalācijas un kino pasaules objekti, piešķīra svarīgu funkciju – Sergeja Eizenšteina komunikāciju centrs. Zem kinokadru tuneļa saglabātas arī vēsturiskās sliedes no kādreizējās dzelzceļa līnijas Rīga–Ērgļi.

Eiropas kultūras mantojuma dienas: Transports

Vairāk

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti