Aleksandra Manockova mūzika skanējusi režisora Kirila Serebreņņikova izrādē “Mirušās dvēseles” Latvijas Nacionālajā teātrī. Viņš bieži uzstājies arī Ukrainā, daudzus gadus sacer dziesmas ar ukraiņu tekstiem un drīzumā plāno koncertus Krievijā, gatavojoties izpildīt dziesmas ukraiņu valodā.
Krievijas uzbrukums Ukrainai, teksta tiešraide
Vairāk lasi, klikšķinot uz bildes:
Anete Lesīte: Kāda ir atmosfēra Krievijā radošo cilvēku vidū?
Aleksandrs Manockovs: Jebkurš cilvēks, neatkarīgi no profesijas, ja viņam tagad ir kāda izeja, piekļuve ausīm, vairāk nekā viņu tiešie paziņas virtuvē, man šķiet, viņš var izmantot šo iespēju, lai izplatītu patiesību. Jo nepatiesība izplatās ar tādu intensitāti, ka diemžēl, neskatoties uz acīmredzamo melu informāciju, tā nokļūst daudzu galvās. Krievijā propaganda pēdējos gados nesusi un nes spēcīgu kaitējumu, – ļoti daudzi cilvēki diemžēl tam netic.
Personīgi mana biogrāfija veidojusies bez kādas politiskas doktrīnas, bet mīlestības dēļ, jo māksliniekus bieži virza mīlestība. Es daudz rakstu mūziku dziesmām ukraiņu valodā un uzstājos Ukrainā un Krievijā, tāda ir daļa manas dzīves. Ne tikai profesionālā, jo mūziķiem profesionālā dzīve un personīgā ir viens un tas pats.
Tā nejauši izveidojies, kas es daudzu cilvēku izpratnē esmu tāds apvienojums, cilvēks pa vidu. Šī man ir negaidīta situācija, tāpēc es nebraucu prom no Krievijas, jo man ir cerība, ka, ja cilvēki atnāks un izdzirdēs dziedājumu ukraiņu valodā koncertā Krievijā (šobrīd tas vēl ir iespējams), tas viņus ietekmēs.
Galvenā jebkura kara propagandas histērija ir oponenta atcilvēciskošana. Diemžēl ukraiņu kultūrai Krievijas impērija atteikusi tiesības uz eksistēšanu un patstāvību daudzu gadu garumā.
Jau 19. gadsimtā cars varēja pateikt, ka nekādas ukraiņu valodas nav, pašreizējais mūsu cars saka, ka neeksistē ukraiņu tauta. Tā ir tā pati tradīcija. Tas tiek uzspiests ar valsts kultūru un propagandu.
Ko es kā mūziķis varu tam likt pretī? Tikai demonstrēšanu, ka tas tā nav. Ir ukraiņu kultūra, literatūra, valoda, šie cilvēki ir unikāli un satriecoši, un pelnījuši mīlestību, pielūgsmi, apbrīnu. Tā vietā šobrīd mūsu vārdā pie viņiem uz galvas lido raķetes, bumbas. Protams, mēs jūtamies briesmīgi, es personīgi jūtos šausmīgi, jo man Ukraina ir konkrēti cilvēki, ļoti daudz draugu, mūziķi, mani radinieki, jo Krievijā gandrīz katram ir radinieki Ukrainā. Es visu laiku sarakstos ar viņiem, viņi no turienes raksta, zvana. Mēs saprotam, ka viņi sēž bumbu patvertnēs. No viņiem pastāvīgi nāk vēsts – “kāpēc jūs neejat protestēt, kāpēc neko nedarāt, kāpēc nevarat mainīt savu varu, jo tieši tā ar mums to dara?” Es jūtos šausmīgi. Jo šobrīd bieži saka – vajag, lai miljons iziet ielās, divi miljoni, es nevaru atbildēt par miljonu, varu tikai par vienu miljono daļiņu. Un tā ir jūsu priekšā. Es izeju. Bet Krievijā ir tāda sistēma, – es izeju, un pēc 30 sekundēm jau esmu aizturēts.
Ja man ir noteikts cilvēku skaits soctīklos, kāds to redz, ka cilvēki protestē. Mani Ukrainas draugi redz. Bet milzīgs cilvēku skaits neredz tam jēgu, jo viņiem nav plašu sociālo tīklu, nav draugu Ukrainā, tāpēc domā, kamdēļ iet protestēt, mani uzreiz arestēs, būs nepatikšanas, atņems darbu utt. Kā izdarīt tā, lai šeit iziet miljons, un kas te notiks, ja izies miljons, mēs nesaprotam. Jo Baltkrievijā protestos nesen izgāja miljons, bet tas nepalīdzēja, jo noskaidrojās, – ja pret miljonu tautas stāv simtiem tūkstošu ar ieročiem, gatavi šaut un šauj, tad miljons neko nevar izdarīt.
Tāpēc es nezinu, es šobrīd palieku Krievijā, prom nebraucu, jo man paliek priekšstats, ka varbūt pamazām cilvēki sapratīs, kas notiek, ko tagad dara Krievija mūsu vārdā, pilsoņu vārdā. Manī saglabājas, varbūt tā ir ilūzija, ka mākslinieki, mūziķi, režisori, ka mēs varam ietekmēt sabiedrisko viedokli.
Tāpēc mēs paliekam šeit un cenšamies vēl kaut ko darīt.
Radošajā vidē, mūziķu, mākslinieku vidē, tas, ko redzu ap sevi, ne tikai saistībā ar Ukrainu, bet jau ļoti daudz gadus ir absolūta vienprātība, ka varu Krievijā ir savācis noziedzīgs grupējums, un to vajag mainīt, nekādu nevienprātību šajā līmenī nav. Problēma vienīgi tajā, ka mēs nevaram izdomāt, kā izdarīt tā, lai mūsu zināšanas un izpratni padarītu par vispārpieņemtu viedokli mūsu valstī.
Kā var apturēt karu šobrīd?
Ka jau teicu, ukraiņiem taisnība, ja šeit būs masu protesti tik lieli, ka to nevarētu pilnībā apspiest, jo pagaidām tiek galā, tad varbūt tas kaut kā ietekmētu Putinu. Jūs taču redzat, ka viņš jau vicinās ar atombumbu. Man ir tāda sajūta, ka mūsu varas iestādes jau atrodas tādā situācijā, kā bija pie Lukašenko. Mums šķita, ka cilvēki izgāja ielās, viss, Lukašenko nebūs vairs, bet nē, viņš ir savā vietā.
Es nezinu, kas jāizdara… Es saprotu, kas man jādara un to daru.
Šādā situācijā darbojas loģika kā karā, cilvēki ceļas no ierakumiem un skrien uzbrukumā.
Zaldāti var neredzēt uz abām pusēm citus, kas izskrien vai ne, viņam atliek paļauties uz uzticēšanos saviem kara biedriem. Tā arī mēs šeit cenšamies veidot kāda apvienības, memorandus, petīcijas, bet gala rezultātā, man šķiet, tā ir iekārtota pasaule, jebkuri lieli notikumi notiek tad, kad summējas individuālas gribas, individuālas darbības. Tā nav ļoti krieviska situācija, jo mums parasti viss ir kolektīvi. Toties, no otras puses, noskaņojums mainās ļoti ātri, mēdz būt, ka visi ir par kaut ko, bet rīt tas jau mainās… bieži bijušas šādas situācijas vēsturē, piemēram, 1917. gada iznākums, kad tikko bija impērija, visi dievināja caru, tad karš, un pēkšņi ielās sāk šaut cilvēkus, sākas pilsoņu karš. Un uz to visu cilvēkiem, kuriem vēl pirms diviem gadiem trūka izlēmības, ir apņēmība.
Arī Ukrainā atmosfēra pirms revolūcijas, dienu pirms tās valstī bija stagnācijas atmosfēra, nekustīga. Nevienam nelikās, ka varētu būt pārmaiņas; kad radās iespēja pārmaiņām, ukraiņi varonīgi to izmantoja. Un to Putins viņiem nevar piedot visus šos gadus, nevar piedod, ka viņi ceļ dzīvi ne tādu kā pie mums šeit. Viņš baidās no tā. Lai kaimiņos, – nedod, Dievs! – nebūtu brīvības. Tāpēc agresija Gruzijā, agresija Ukrainā, palīdzība Lukašenko Baltkrievijas okupācijā. Es ceru uz to, ka pamazām Krievijā cilvēku prāts mainīsies. Galu galā mēs dzīvojam informācijas laikmetā, un, neskatoties uz to, ka televizors rāda melus, ir “Youtube”, kur redzam, lūk, ir šie gūstekņi, lūk, zaudējumi, lūk, šie nelaimīgie cilvēki, kas slēpjas bumbu patvertnēs. Sprādzieni pilsētās un guļamrajonu kvartālos, es neticu, ka no tā var norobežoties, neticu, ka uz to var nereaģēt.
Nevaru iedomāties, ka vesela nācija, vesela tauta nonāks līdz tādam morālam pagrimumam, ka noignorēs notiekošo.
Kā saka, liels kuģis ilgi pagriežas, varbūt tas aizņem ilgāku laiku, nekā mums gribētos. Diemžēl Krievijā nav pilsoņu masu protestu kultūras, mums nav politiskās pārstāvniecības kultūras. Mums arī starp tūkstošiem tūkstošiem cilvēku nav neviena, kas pārstāvētu viņu intereses parlamentā. Kā būt?
Tiesas mums nav tiesas, policija nav policija, viss ir pārveidots, noticis masveida vēža audzējs. Kā labot situāciju, es nezinu. Nemelošu, es nezinu, es tikai redzu savu lauciņu no saviem ierakumiem. Esmu laimīgs cilvēks, jo man ir mana mīlestība pret Ukrainu, pret ukraiņiem, tai piemīt man saprotama, tuva forma. Es saprotu, ko darīt, man Dievs ir devis iespēju iziet uz skatuves un nodziedāt ukraiņu dziesmu un ieraudzīt cilvēkus zālēs piedziedam līdzi. Tas ir ļoti svarīgi. Patiesībā Krievijā ir ļoti daudz cilvēku, kuri mīl visu ukrainisko, kuriem tā ir patiesa, īsta mīlestība. Un šiem cilvēkiem Krievijā šobrīd galvā, sirdīs, saprotiet, notiek nāve un sprādziens. Mums nekrīt uz galvas bumbas, mūsu situācija ir miljards, bezgalības reižu labāka kā ukraiņiem, bet es zinu, ka daudzi cilvēki raud no rīta līdz vakaram un nezina, ko darīt, jo pēkšņi tu pamosties un uzzini, ka tavā vārdā notiek karš. Tas ir šausmīgi! Tā ir drausmīga sajūta! Šausmīgi, ka cilvēki nevar saprast, ko izdarīt. Tie, kas iziet uz ielas, iziet ne tik daudz ar cerību, ka protests uzreiz ko mainīs, mēs izejam, jo nav iespējams sēdēt mājās. Pagaidām rezultāta nav, tas nenoved pie tā, ka Kremlī skatās: “Mūsu vēlētāji domā ne tā, mainīsim savu politiku.” Bet iziet cilvēki ielās, tas nenonāk oficiālajās ziņās, bet iziet regulāri Sanktpēterburgā, Maskavā, es strādāju gan tur gan tur, redzu šos protestus. Pats piedalos un redzu, ka ļoti daudz jaunu cilvēku piedalās.
Esmu pasniedzējs un redzu studentu noskaņojumu. Putinam nav nākotnes šajā ziņā, jaunatne nav ar viņu, man tāda sajūta. Viņus viņš vairs neatgriezīs. Bēdas par to, ka šobrīd notiek šausmas; dod, Dievs, lai atomkarš nenotiek! Jo viņš [Putins] taču saka: “Mēs nonāksim paradīzē, bet viņi vienkārši nosprāgs.” Kā var sev iedomāties, ka šādus vārdus saka atomlielvalsts prezidents 21. gadsimtā? Tas taču ir neprāts! Kā pie viņa aizsūtīt sanitārus, kā viņu hospitalizēt? Kam ir iespēja hospitalizēt caru Hērodu, kas nogalina jaundzimušos? Ko var lietas labā darīt? Kāda var būt uzvedības taktika?
Vēl ir iespēja pārskaitīt naudu ukraiņiem. Diemžēl no Krievijas tas tagad ir tehniski neiespējami, no mums neiet pārskaitījumi. Mūsu galvenais uzdevums tagad ir izmainīt situāciju valsts iekšienē, visu ko varam, mēs izdarīsim.
KONTEKSTS:
Krievijas prezidents Vladimirs Putins 21. februārī atzina Doneckas un Luhanskas "tautas republiku" neatkarību no Ukrainas. Putins piedraudēja Ukrainai, pieprasot, lai Ukraina nekavējoties pārtrauc karadarbību pret separātistiem, "pretējā gadījumā visa atbildība par iespējamo asinsizliešanas turpināšanu pilnībā būs uz Ukrainā valdošā režīma sirdsapziņas".
Taču 24. februārī Putins paziņoja, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, un aicināja Ukrainas armiju "nolikt ieročus". Krievijas sāktais karš Ukrainā notiek jau vairāk nekā nedēļu, un tiek ziņots, ka Krievija arvien nežēlīgāk bombardē Ukrainas pilsētas.
Krievijas uzbrukums Ukrainai izraisījis vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas.
Nedēļā kopš iebrukuma sākuma Ukrainu pameta aptuveni viens miljons cilvēku, liecina ANO Bēgļu aģentūras dati. Kopumā, pēc ekspertu aplēsēm, krīze Ukrainā varētu atstāt bez pajumtes 12 miljonus cilvēku. Latvija gatavojas uzņemt 10 000 iespējamo Ukrainas bēgļu.
Kā palīdzēt?
Uzņēmumiem, kas vēlas palīdzēt, reģistrēties šeit – koordinatori ar jums sazināsies.
Iedzīvotājiem, kas vēlas palīdzēt, reģistrēties šeit – koordinatori ar jums sazināsies.
Uzņēmumiem, kas gatavi ziedot preces vai bez maksas uzņemt bēgļus, reģistrēties šeit.
Uzņēmumiem, kas gatavi nodarbināt bēgļus, reģistrēties šeit.
Iedzīvotājiem, kas gatavi bez maksas uzņemt bēgļus, reģistrēties šeit.
Ziedot Ukrainas Aizsardzības ministrijai var šeit.
Ziedot Ukrainas cilvēkiem var šeit.
