Kultūrdeva

Korim «Kamēr…» 30 gadu jubileja

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Reģionālās koncertzāles uz pastāvēšanas sliekšņa

Reģionālās koncertzāles uz pastāvēšanas sliekšņa: Šī krīze mūs ir saliedējusi

Pandēmija aktualizējusi jautājumu par pašvaldību iespējām uzturēt reģionālās koncertzāles krīzes situācijā. Latgales vēstniecības “Gors” direktore Diāna Zirniņa un Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” vadītājs Timurs Tomsons LTV raidījumā "Kultūrdeva" iezīmē Latvijas lielo koncertzāļu nākotnes scenārijus, uzsverot, ka reģionālo koncertzāļu atrašanās pašvaldību, nevis valsts paspārnē bagātina Latvijas kultūrainu, un atzīstot – krīzes laiks reģionālās koncertzāles ir saliedējis.

Henrieta Verhoustinska: Kas ir bijusi jūsu galvenā emocija šajos mēnešos, kad koncertzālēs nedrīkstēja notikt nekas ar skatītājiem?

Diāna Zirniņa: Savāda emocija. Ir sajūta, ka “Gors” – mēs esam tā kā pirms septiņiem gadiem – pirms sava darba. Un pirmo reizi esam piekusuši. Ir pirmo reizi bijusi nedēļa, kad darbā nav neviena, izņemot apsargu. Sajūta nav patīkama, bet tai pašā laikā paralēli tam, kas notiek koncertzālē, ir arī personiskās sajūtas un pārdomas. Un tās arī liek kaut ko izvērtēt dzīvē un saprast, ka mums vairāk jārunā par vērtībām. Tas skrējiens, kāds mums visiem kopā ir bijis, ir apstājies. Šis ir mirklis, kad runāt par vērtībām. Jo ilgāks ir šis laiks, jo sāpīgāka ir tā saruna dažkārt.

Henrieta Verhoustinska: Timur, tava sajūta pēc šī laika?

Timurs Tomsons: Mums interesanti beidzās viss šis pasākums, jo 12. martā pie mums viesojās Latvijas prezidents, kurš bija nācis uz koncertzāli, uz koncertu vakarā. Mēs jau zinājām, ka rītā nekas nenotiks, bet šis bija tāds ļoti simbolisks laiks, kad mēs ar viņu vēl diezgan ilgi vakariņās pārrunājām par kultūru Liepājā un izpildītājmākslas vēsturi Liepājā. Bet, protams, 13. martā es pamodos šoka stāvoklī, un tas nav teikts pārspīlējot. Mums ikdienā uzturas ap 400 cilvēku mājā. Mēs esam tāda milzīga māja ļoti daudzām organizācijām, un tu ienāc mājā, un tur stāv tiešām tukšums. Man personīgi šis bija tāds laiks kā kultūrmīlim, kurš dzīvo no tā, ka viņš staigā uz koncertiem un teātriem, braukā pa Eiropu un iet uz pirmizrādēm vai uz kādiem koncertiem, – šis, protams, arī tika viss atcelts. Bet vissmagākais ir tas, ka es ilgstoši nevarēju satikt savu ģimeni, un tas ir bijis viens no ļoti smagiem pārdzīvojumiem man.

Henrieta Verhoustinska: “Gors” meklē iespēju koncertiem ārpus telpām, “Lielais dzintars” ir izsludinājis tiešsaistes koncertu no koncertzāles jumta. Vai šādi pasākumi spēj aizstāt tradicionālos koncertus?

Diāna Zirniņa: Nē, nu “Gors” meklē iespējas ne tikai ārpus savas mājas, bet mēs jau otro nedēļu esam atklājuši arī mazo koncertu sēriju. Un tas virsmērķis mums ir nepazaudēt saikni ar mūsu klausītāju.

Šie divarpus tukšuma mēneši, netiekoties koncertos klātienē, ir patiesībā ļoti jaušami parādījuši, kā tas ietekmē interesi.

Interese ir, bet ir dažādi iemesli, kāpēc cilvēki mūs negāž no kājām nost. Nav tā, ka biļešu kase ir piepildīta ar cilvēkiem un ir rinda. Mēs redzam, kādas tendences šis klusuma periods var viest. Ir absolūti nepieļaujami likt šīm mājām aizslēgt durvis un teikt – mēs atslēgsim vaļā tad, kad būs labāk! Jo tad, kad būs labāk, mēs varam atslēgt durvis, bet ļoti daudziem cilvēkiem šīs taciņas vairs nebūs iestaigātas un būs aizmirstas. Cilvēki acīmredzot sēdēs digitālajā vidē. Manuprāt, tas nav tas, kas atbilst mūsu interesēm, jo neviens, nekas nevar aizstāt īstu un dzīvu koncertu, ne velti mēs runājam par primāri akustiskajām koncertzālēm. Pirms septiņiem gadiem mēs par kaut ko tādu Latvijā nevarējām runāt.

Henrieta Verhoustinska: Timur, vai šobrīd reģionālās koncertzāles seko kaut kādiem pasaules trendiem? Tu pieminēji savu pieredzi ārvalstīs.

Timurs Tomsons: Protams, es domāju, ka mēs neesam izkrituši no vispārējas aprites, kā kultūra vispār strādā un ko mūziķi šobrīd dara. Mēs visi – arī Diāna un es – ielēcām tiešraižu sērijā, ko šobrīd raidām un komunicējam ar saviem klausītājiem. Tā notiek visur šobrīd. Man gribas pateikt, ka koncertzāle Liepājā gaidīja simts gadus, lai viņu uzceltu. Pirmā Liepājas filharmoniskā biedrība parādījās 1881. gadā un tika slēgta tikai Otrajā pasaules karā, 1941. gadā. Saprotiet, kādi laiki ir bijuši! Tajā laikā ir iestājies klusums. Vai šobrīd – nav jau Otrais pasaules karš ārā, bet vai tas lēmums apstādināt koncertdzīvi... Mēs ļoti negribam piedzīvot šo situāciju vēlreiz. Līdz ar to man liekas – komunikācija un turpināt rādīt kultūras un mūzikas vērtības ir ārkārtīgi svarīgi šajā emocionāli smagajā posmā. Un tā tas arī būs – vasarā būs arī pirmatskaņojumi, būs arī dažādi jauniestudējumi, būs arī dažādi disku ieraksti, mēs turpināsim savu darbu maksimāli, kamēr mēs to varam izdarīt.

Raidījuma "Kultūrdeva" sižets "Latvijas reģionālo koncertzāļu ABC":

Henrieta Verhoustinska: Es saprotu, piemēram, ka Cēsu pašvaldība – un jūs visi esat pašvaldību koncertzāļu vadītāji – nav varbūt tik bagāta, lai spētu pilnībā uzturēt savu koncertzāli. Kā jūs šobrīd vispār iztiekat?

Timurs Tomsons: Šie ir smagie laiki mums, un es domāju, ka nevajag to slēpt nemaz, ka mēs pirmajās dienās uzreiz esam samazinājuši visus savus izdevumus, mēs esam nogriezuši apkuri marta mēnesī.

Mēs esam aizslēguši durvis ciet un diemžēl arī šķīrāmies no dažiem saviem darbiniekiem – ne tikai dažiem, bet īstenībā diezgan daudziem –, lai varētu vispār kaut kādā veidā izturēt.

Mēs zinām, ka šobrīd jau lietojam naudu no tālākiem mēnešiem.

Henrieta Verhoustinska: Naudu, kas ir paredzēta satura veidošanai?

Timurs Tomsons: Ne tikai satura veidošanai, bet arī mūsu algu dotācija, ko pašvaldība mums iedod, mēs to naudu, kas paredzēta nākamiem mēnešiem, jau lietojam šobrīd, jo, protams, no aptuveni 45 procentiem, kuri mums jānopelna, ir šobrīd apaļa nulle. Līdz ar to mēs lietojam naudu, kas paredzēta nākamajiem mēnešiem.

Henrieta Verhoustinska: Cik ilgam laikam jums pietiks?

Timurs Tomsons: Līdz oktobrim, septembrim mēs tiksim galā. Pēc tam ir liels jautājums. Tāpēc mēs pagaidām gaidām atbildi no Kultūras ministrijas. Izskanēja 32 miljoni. Mums nav ne jausmas, vai mēs tur esam iekšā. Un tas neko nenozīmē vēl, ka mēs šo naudu dabūsim. Un Liepājas pašvaldība, protams, ir īpašā situācijā, tur nav tikai Liepājas koncertzāle, bet arī Liepājas teātris, kas ir vienīgais pašvaldības teātris visā valstī, kuram arī nepienākas absolūti nekas.

Henrieta Verhoustinska: Diāna, es zinu, ka tavā koncertzālē arī nācās pieņemt drastisku lēmumu, proti, atlaist ceturto daļu darbinieku.

Diāna Zirniņa: Ar pasākumu rīkošanu saistītie ir atlaisti aptuveni puse darbinieku šobrīd. Mēs varam runāt par to, līdz kādam laikam mēs spēsim izdzīvot. Bet ir absolūti nenormāla situācija, ka brīdī, kad mēs esam spiesti aizvērt savas durvis, situācija ir tāda, kāda viņa ir. Skatoties atpakaļ vēsturē, 2006. gadā Ministru kabinets lēma par nacionālas un reģionālas nozīmes koncertzāļu tīkla izveidi. Un tajā brīdī ļoti lielu vēlmi piedalīties un izveidot šīs reģionālās koncertzāles pauda katra konkrētā pašvaldība, ieguldot arī ļoti lielu naudas summu šo objektu izveidē. Katrā pilsētā tas notiek savādāk. Kāds saņem dotāciju, kāds saņem funkciju sniegšanas rēķinu. Bet pilsētas katru gadu jau arī uztur šīs koncertzāles, un vienā mirklī šī rocība nav iespējama.

Mums šobrīd ir zināmā mērā pat pazemojoša situācija – jau kopš marta runāt un lūgties, lai saprot šo situāciju, nepārmetot pašvaldībām.

Henrieta Verhoustinska: Jūs esat rakstījuši arī divas vēstules valdībai.

Diāna Zirniņa: Patiesībā jau ne divas. Mums jāpierāda, ka nacionālas un reģionālas nozīmes koncertzāļu tīklu šajā krīzes situācijā vienas pašvaldības nespēs vienkārši pacelt un panest. Ja mēs gribam, lai šīs ēkas saglabātos – bet ēkas nav tikai būves, ēkas ir arī cilvēki, kas tajās strādā.

Henrieta Verhoustinska: Notikumi, kas tajās notiek. 

Diāna Zirniņa: Notikumi, kas tajās notiek. Skatoties uz šo, mums ir jāatlaiž cilvēki, mēs nevaram garantēt – pieņemsim, 1. oktobrī mēs varam sākt strādāt –, cik daudz būs šo cilvēku, kas strādās, kas sagaidīs māksliniekus.

Henrieta Verhoustinska: Kas atnāks atpakaļ no bezdarbnieka statusa.

Diāna Zirniņa: Jau pirmā nežēlīgā rīcība un netaisnīgā rīcība bija martā, kad mēs, ieslēdzot televizorus, skatāmies uz šiem paziņojumiem, ka dīkstāves pabalsti darbiniekiem pienākas, un mēs jau noteikti saprotam, ka mēs daļu kolektīva varēsim saglabāt uz šī rēķina. Tas nepiepildījās. Tikai un vienīgi statuss – “pašvaldības kapitālsabiedrība” – to liedz. Kur tas mīts, ka pašvaldības kapitālsabiedrībā viss tiek finansēts no kādas zelta mākoņmaliņas, radies, uz to jāmeklē atbildes citiem, protams. Un šobrīd, skatoties uz piešķirtajiem 32 miljoniem, saprotot, ka Kultūras ministrijai nav tik viegli izcīnīt līdzekļus kultūras nozarei, uzsveru – nozarei –, mēs nevaram šodien sēdēt un teikt – mēs zinām, ka ar mums viss būs kārtībā. [..] Mēs šobrīd esam priecīgi par 32 miljoniem, bet tai pašā laikā neticīgi, kas būs tālāk.

Henrieta Verhoustinska: Jūsu lielākās mācības, kas jums var noderēt arī kaut kādās citās krīzēs?

Timurs Tomsons: Es laikam esmu savu profesionālo darbību sācis pēc pirmās krīzes laika un esmu pieradis dzīvot uz ļoti minimālas izdzīvošanas robežas, kas ir ļoti laba skola pēc būtības, bet galvenais ir nepazaudēt savas cilvēciskās rakstura īpašības, nepazaudēt savu seju, neskatoties, cik grūti mums iet, cik grūti mums ir, bet palikt cilvēkam arī pret saviem darbiniekiem, pret saviem kolēģiem. Un to es arī mēģinu darīt.

Diāna Zirniņa: Šis mirklis, kādu mēs šobrīd piedzīvojam, nav nekas jauns. 2013. gadā, sākot pirmās reģionālās koncertzāles stāstu, mēs arī zināmā mērā bijām tādā situācijā, ka “mums vajag, mēs sākam”. Valsts atbalsta mehānismi nebija vēl iedibināti, un 2013. gads bija tieši kaut kas līdzīgs, kā veidojas šobrīd. Līdz ar to tā zināmā pieredze un izaicinājumi tomēr ir un paliek.

Tas, ko es šobrīd ceru, ka būs laba mācība un pieredze – nenokārt rokas, darīt, nesūdzēties un cīnīties.

Cīnīties, cenšoties nevienu neaizvainot, bet tai pašā laikā saprotot un cerot, ka arī citi sapratīs šo veidu, kāpēc mēs runājam, un neapvainosies, ka mēs pasakām kādu bargāku vārdu, jo mēs arī šajā visā esam ieguldījuši ne tikai savu darbu, bet arī savu sirdi, tāpat kā mūsu kolektīvs, un negribas to visu vienā brīdī pazaudēt.

Nedēļas nogalēs Ventspils pagalmos notika koncerti ar nosaukumu “Atver logu”. Ventspils koncertzāles “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Miks Magone norādījis, ka viņu stratēģija pandēmijas laikā ir saglabāt mūziku kā “dzīvu” priekšnesumu, nepārvēršot to virtuālā pasākumā. Tiešsaistes šo situāciju neatrisina.

Henrieta Verhoustinska: Timur, ko tu varētu atbildēt Mikam Magonem uz viņa skepsi par tiešsaistes pasākumiem?

Timurs Tomsons: Es nebūtu tik skeptisks pret tiešsaistes pasākumiem, tāpēc ka Eiropā un pasaulē mēs patērējam tiešsaistes projektus vai koncertus. Tā varētu būt Berlīnes digitālā koncertzāle vai Metropoles operas izrādes, ko es pats pirmajā nedēļā noskatījos visas, kas tika parādītas. Es domāju, ka lēnām tādā nākotnes vizionārajā skatījumā mēs nevarēsim bez tā iztikt un kaut kādā veidā mums vajadzēs kombinēt šo situāciju. Tas, ka mēs paši neesam tam gatavi vai kopā ar mūsu publiku tikai taustāmies šajā virzienā – tas ir šis brīdis, ko mēs piedzīvojam. Mūs visā šajā situācijā iemeta diezgan nedabiskā veidā. Un šobrīd mēs taustāmies un eksperimentējam – kā tad ir? Un zvanām, tikko kāds ir notranslējis kaut ko – nu, kā tad tev gāja? Kāda tev ir pieredze?

Man liekas, pēc mūsu Osokina koncerta, ko noskatījās diezgan daudz cilvēku kopumā, man piezvanīja visas Latvijas koncertorganizācijas, kādas ir iespējamas, un jautāja, kā mēs to izdarījām un kā mums iet. Tas bija tāds liels eksperiments. Bet Miks pateica labu frāzi, ka mēs baigi nezinām, ko darīt uz priekšu. Un šobrīd tā ir lielā jautājuma zīme, ko, godīgi sakot, es nevaru atbildēt. Mana vadītāja loma ir domāt stratēģiski. Un man ir strupceļš priekšā.

Es ceru, ka es no tā strupceļa kaut kāda veidā pamodīšos vienā rītā un pateikšu, ka jādara šādi. Un šī ir tā lieta, uz ko es nevaru atbildēt. Man nav pagaidām atbildes.

Henrieta Verhoustinska: Vienlaikus ar ziņu par 32 miljoniem, kas papildus ieplūdīs kultūras nozarē, ir atkal aktualizēts jautājums par koncertzāles būvniecību Rīgā. Kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionāla apvienība) ir citējis bijušo finanšu ministru Andri Vilku, kurš ir raidījumā “Tieša runa” teicis: “Mums jādara daudzas lietas, kuras līdz šim esam iekļāvuši savos plānos, tai skaitā Nacionālajā attīstības plānā, jābūvē valstiskas būves, kuras tiek ilgi gaidītas.” Ministrs ir piebildis, ka ir pienācis laiks spert plašu soli šajā virzienā. Kā jūs raugāties uz to, ka atkal tiek aktualizēts jautājums par šīs ļoti dārgās būves celtniecību tieši šobrīd, kad jau esošajām reģionālajām koncertzālēm nav skaidrs, kas notiks pēc septembra? 

Diāna Zirniņa: Jautājums no vienas puses emocionāli ir grūts, bet no otras puses ir skaidrs. Ja ar šādu attieksmi mēs skatītos uz reģionālajām koncertzālēm tajā laikā, kad tās tapa, tad, iespējams, reģionālās koncertzāles varētu arī netapt, jo “Gors” ir tipisks piemērs tam, kā reģionālā koncertzāle ir izveidota tieši krīzes laikā. Šis ir krīzes laika būvniecības objekts. Cits jautājums, kādā situācijā šobrīd mēs esam nokļuvuši. Un, jā, var būvēt nacionālo koncertzāli tikai ar skaidru sapratni, kā tā darbosies arī situācijā, kad būs krīze.

Šī nav ne pirmā, ne pēdējā krīze, ko mēs piedzīvojam. Krīzes vēl būs. Šiem izaicinājumiem vienkārši jābūt gataviem.

Henrieta Verhoustinska: Timur, vai tas nav mulsinoši, ka brīdī, kad ir četras tukšas koncertzāles, kas nezina, kā izdzīvot, mēs runājam par šo lielo?

Timurs Tomsons: Es gribētu tam stāvēt pāri – šīm sajūtām. Es profesionālajā mūzikā strādāju diezgan ilgi, un koncertzāle Rīgā ir vajadzīga, tā ir nepieciešama. Es novēlu Rīgai saņemties un to uzbūvēt. Vienalga, kādā laikā, vienalga, kāds ir brīdis šajā visā situācijā. Bet mēs redzam, kādā veidā mainījusies Liepāja, uzbūvējot “Lielo dzintaru”, kādu ekonomisku pienesumu tā ir devusi vietējiem biznesiem, viesnīcām, restorāniem, mazai uzņēmējdarbībai.

Es domāju Rīgai ir pienācis laiks savākties un uzbūvēt. Ja tā ir iespēja, lūdzu, izdariet to šobrīd!

Henrieta Verhoustinska: Timur, pirms tu sāki strādāt “Lielajā dzintarā”, tu strādāji valsts koncertorganizācijā, vadīji “Sinfonietta Rīga”. Vai šobrīd nav bijusi tāda sajūta, ka būtu bijis vienkāršāk, ja reģionālās koncertzāles būtu nevis pašvaldību kapitālsabiedrības, bet valsts kapitālsabiedrības?

Timurs Tomsons: Šis ir ļoti labs jautājums, jo līdzīgs modelis ir Igaunijā, kur “Eesti Kontsert” pārvalda vairākas koncertzāles ar vienu modeli. Mēs uzskatām, ka tā ir mūsu bagātība, ka mūs ir pārņēmušas pašvaldības. Tas arī bija sākumā Eiropas projekta uzstādījums, ka tās nevarēja būt valsts kapitālsabiedrības. Vajadzēja obligāti būt pašvaldības – tikai tā varēja dabūt līdzfinansējumu.

Bet šobrīd, ja mēs paskatāmies, mēs katrs veidojam savu profilu, mēs katrs veidojam savu programmu, mēs katrs cīnāmies būt atšķirīgi, veidot savu identitāti.

Man liekas, tas tikai bagātina Latvijas kultūrtelpu, nevis homogenizē, varbūt, no valstiskā viedokļa. Tāpēc esmu priecīgs, ka mēs esam atšķirīgi, bet, cik mēs esam kopā, rāda tikai to, ka mēs sazvanāmies katru otro dienu – kā tad tev iet, Diāna?

Diāna Zirniņa: Jā, šī krīze mūs ir saliedējusi. Bet par to būt vai nebūt valsts kapitālsabiedrībām – arī šobrīd valsts kapitālsabiedrībām nav viennozīmīga, vienkārša situācija. Tas, par ko būtu jārunā, noteikti par ilgtermiņa politiku, arī valsts kultūrpolitiku reģionos, kā valsts, izmantojot šīs koncertzāles, risina savus mērķus. Šobrīd jau tas notiek ar Valsts kultūrkapitāla starpniecību, jo nav jau tā, ka koncertzāles uztur tikai pašvaldība un tikai pašu ieņēmumi, ir arī Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļi. Vienmēr būs diskutabls jautājums par šo līdzekļu apjomu un ilgtermiņa plānošanu, jo mums šie konkursi – diemžēl pēdējā brīdi mēs saprotam, kas būs nākošajā gadā. Ja mēs šo spētu atrisināt, tad, protams, ilgtermiņā mēs skatītos ar drošāku skatu un arī uz drosmīgākiem projektiem.

Henrieta Verhoustinska: Sarunas noslēgumā man ļoti gribas, lai jūs katrs pastāstāt īsi par vienu skaistu tuvāko notikumu jūsu koncertzālē.

Diāna Zirniņa: Man liekas, ka mēs varētu sākt stāstīt par mūsu vienu kopīgu notikumu. Mēs gribētu ticēt, ka viņš būs, protams. Tas ir Elīnas Garančas koncerts gan Liepājā, gan Rēzeknē. Vēl mums ļoti sildīs sirdi, (mēs skatāmies reāli uz rudeni, saprotot, ka vasara ir tāds pārejas periods) – starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls “ORGANismi”, Iveta Apkalna. Mēs gaidām ciemos arī Maestro Raimondu Paulu.

Timurs Tomsons: Labs nobeigums. Par Elīnu Garanču, [koncerts] mums ir pirmajās oktobra nedēļās, viņš ir izpārdots. Elīna, mēs tevi gaidām ļoti mūsu koncertzālē! Bet es nevaru apsolīt, vai šis koncerts notiks vai ne. Cerēsim, redzēsim. Bet tuvākajā laikā, 14. jūnijā, ir tiešraides koncerts: Rīgas saksofonu kvartets ar diviem jauniem pirmatskaņojumiem – Edgara Mākena un Uģa Prauliņa skaņdarbi. Tiešsaistē, ar divdesmit vai varbūt vēl vairāk cilvēkiem [klātienē], mēs to zināsim pēc 9. jūnija. Mēs vienkārši turpināsim savu koncertsēriju “Personīgi” nedaudz citādā veidā, bet svarīgi ir turpināt radīt jaunus darbus, komponistus atskaņot un turpināt visu šo procesu. 14. jūnijā varat pieslēgties mums!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti