Performances festivāla «Starptelpa» dienasgrāmata: cilvēks pats nesaprot, ko ar sevi izdarījis

Uz pirmā Rīgas Performances festivāla sesto dienu atskatās festivāla dalībniece Ketija Riteniece, video autors - Artūrs Aizikovičs.

Būdama tuvāk pazīstama ar performances mākslu tikai neilgu laiku, tomēr esmu diezgan droša, ka saraksts “TOP 5 lietas, kas padara tavu performanci neatvairāmu” ietver skatītāju līdzdalību. Zinu, tas ir kas vairāk nekā izsaukt uz skatuvi meiteni no pirmās rindas, bet, domājot par līdzdalību festivāla otrajā dienā, tai sāka parādīties arvien jauni padziļinājumi.

Mana vistiešākā līdzdalība kā skatītājai realizējās Polijas mākslinieces Tiskas Sambroskas (Tyśka Samborska) performancē “My pleasure”*. Tajā piedalās tikai viens skatītājs, aiz slēgtām durvīm pavadot stundu mākslinieces sabiedrībā ar mērķi “pētīt performētāja un publikas attiecības, intimitātes un kontroles tēmas”. Perfekts skatpunkts, no kura vērot publikas līdzdalības jautājumu, tikai… nekas sevišķs jau nenotika.

Pirms notikuma māksliniece atsūtīja instrukciju. Neviens neskatīsies, nevienam neko nestāstīšu, darīsim, ko vien vēlies, bet iesākumam, lūk, daži mani ierosinājumi:

mēs varam kopā iet vannā, kopā meditēt, dejot kailas, es varu tevi uzklausīt, masēt vai nogriezt tev nagus.

Iespējams, tas ievērojamas publiskās pirts pieredzes dēļ, bet neviens no šiem piedāvājumiem nesniedzās pārāk tālu aiz manas komforta zonas robežām (tikai nagu griešana kutētu). Varbūt esmu šai performancei nederīgs līdzdarbojošais skatītājs? Kas ir tā lieta, ko es vienmēr esmu gribējusi izdarīt kopā ar kādu, bet nekad nesadūšojos jautāt? Ko lai izdomā?

Izvēlējos vannu. Tiska atzina, ka nogurdinošas ir cilvēku ekspektācijas – nu, tagad tu man “performē”! Liec man kaut ko darīt, pārkāpt komfortzonu, liec just. Viņas teiktais lika atkrist arī manām gaidām un nervozitātei. Beidzās siltais ūdens, un mazliet pat sala. Vārījām ūdeni tējkannā, mazgājāmies un runājām par polāro dienu, dažām grāmatām, kam nevar atcerēties autoru un nosaukumu, par māksliņu, par depresijiņu, laimīgiem bērniem un Sīzifa akmeni, nepārtraukti vārot un lejot karsto ūdeni jau atkal atdzisušajā vannā. Tad mēs apģērbāmies, apskāvāmies un teicām paldies un arlabunakti.

Vairākas stundas iepriekš palīdzēju Ukrainas māksliniecei Tetjanai Korņejevai (Тетяна Корнєєва) sagatavoties savai performancei. Darba “Transparency”* tehniskā ideja ir sekojoša: māksliniece atrodas publiskā telpā ieģipsētām rokām un kājām.

Zemē nolikti āmuri, ar ko skatītāji (par ko kļūst garāmgājēji) var mākslinieci izkalt laukā, ja vēlas.

Ja vēlas. “Performance “Transparency” reflektē par vienaldzības un empātijas tēmu,” autore raksta. Publikas līdzdalība ir neatsverama, un tās reakcija būtībā ir pati performance. Kāds paies garām, kāds tikai uzņems bildi, kāds sāks dauzīt ģipsi, cits atnesīs krēslu, kur bezpalīdzīgajai apsēsties (krēslu atnesa arī Kijevā, kur “Transparency” notika pirmo reizi).

Tetjana bez iespējas kustēties stāvēja tiešos saules staros ar vairāku kilogramu “atsvaru” rokās. Ģipsis nemaz tik viegli nepadevās. Tas noteikti ir sāpīgi, es domāju. Cik ilgā laikā var dabūt saules dūrienu? Cepuri, lakatu? Nē, tas būtu uzbāzīgi. Ūdeni? Jā, ūdeni noteikti vajag!

Un tas, šķiet, bija ļoti īsts manas līdzdalības brīdis: es biju par viņu noraizējusies; es gribēju viņai palīdzēt. Ļaujiet to nosaukt par iekšējo līdzdalību. Neredzama kustība, pārmaiņa, ne mazāk nozīmīga kā ārējā, fiziskā. Iespēja vērot pašam sevi. Manuprāt, salīdzinājumā ar teātri, vizuālo mākslu vai literatūru, kas publikai dod lielu daudzumu informācijas, ko apstrādāt, performances mākslas “dīvainība” (neviens nedod detalizētu informāciju, ko viņi tur dara, kāda jēga un ko man par to domāt) mudina šo informāciju radīt skatītājam, tādējādi ļaujot vairāk būt līdzdalībniekam un mazāk - patērētājam.

Ko tu darīsi situācijā, kad var darīt jebko?

Kad nav instrukciju. Kad ieģipsētā neatbild uz jautājumiem. Ko darīsi, kad Iļja Sins (Ільля Сін), iepiņķerēts vados, kārpās un sauc “Help!”*, bet nevar saprast, vai ir atļauts iejaukties vai arī – ir jāiejaucas steidzami (Baltkrievijas grupas Exorcist Gesamtkunstwerk darbā Schmerzbau?) Savā ziņā performance pat sākas, jau par to domājot, piemēram, brīdī, kad precēts vīrietis iepriekšējā dienā saņem ziņu no Tiskas, ka būs kopā jāiet vannā. Un turpinās cik ilgi?

Juzdamās jo īpaši atbildīga par mākslinieci ģipsī, tā vietā, lai dotos uz citām performancēm, ik pa laikam devos dežurēt pie Tetjanas. Un juzdamās īpaši atbildīga arī par šīs publikācijas saturu, sāku vākt sava veida ielu intervijas – mentāli pierakstot noklausītas sarunas. Brīdī, kad piegāju pie mākslinieces ar ūdens glāzi (no kuras viņa atteicās), bija sapulcējies jau neliels bariņš skatītāju.

“Es nekad uz neko tādu neparakstītos,” atzina viens “intervējamais”.

Cits uz ielas sastaptais nopietni apsvēra ugunsdzēsības un glābšanas dienesta izsaukšanu. Tetjanas atbrīvošanas darbus uzsāka kāds ne mazāk satraucies pāris: “Izskatās, ka te cilvēks pats nesaprot, ko ar sevi izdarījis.” Viņi sāka atbrīvot mākslinieces rokas. Šķita, ka šis atbrīvotāju duets it kā pat neļauj citiem iejaukties, jo sasist ģipsi, nesavainojot Tetjanas pirkstus, nav iesācēju līmeņa uzdevums: “Mēs zinām, ko mēs darām. Mēs esam skulptori.” Ir laba sajūta palīdzēt citiem, ir neizsakāmi labi būt noderīgam un labāk zinošam. Es vēl par to padomāšu, tāpat kā par to, kāpēc nepalūdzu Tiskai palīdzēt man nostāvēt uz rokām. Tas būs neredzamais līdzdalības turpinājums tikmēr, kamēr kustība vairs nebūs pamanāma.

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti