Performances festivāla dienasgrāmata: Izaicinājums emocionālajām un fiziskajām robežām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Otrais Rīgas starptautiskais performanču festivāls Starptelpa jau rit pilnā sparā kopš nedēļas sākuma – notiek performatīvas akcijas, izrādes un meistarklases, no kurām vienu pieredzēt bija iespēja arī Annai Vilānei. Viņa raksta, ka Larisas Bauges meistarklase „Melnās avis nemelo” lika izaicināt emocionālās un fiziskās robežas un uzdot jautājumu, kāpēc viņa vispār nodarbojos ar performanču mākslu, kāpēc ir svarīgi emocionāli atkailināt sevi auditorijas priekšā un ko tas no pašas prasa prasa.

Nezinām, ko gaidīt no meistarklases, bet nojauta saka,- nebūs viss maigi un pūkaini. Atbilstoši noskaņai mana performanču kolēģe neplānoti uz meistarklasi ierodas ar skaisti zilu aci, ko dabūjusi savas performances mēģinājumā. Tagad viņai pirmo reizi dzīvē ir unikāla zilās acs pieredze. Es savukārt meistarklases gaitā tieku pie kārtīga kāviena pa ausi. 

Aprakstā norādīts, ka līdzi jāņem materiāli procesa gaitā radušos pārdomu pierakstīšanai, 5-10 personiski objekti, tādi kā drēbes, rotaļlietas, dabas materiāli un citi, viens jēlas gaļas gabals (kuru nebūšot jāēd), ērtas ikdienas drēbes un mūsu šaubas, priekšstati, idejas, izaicinājumi, ilgas. Kāds gaļas vietā ir atnesis granātābolu, kas tiks episki izmantots spilgtā striptīza performancē, piešķiežot uz brīdi telpu ar rubīnu lietu, kādam ir varens augs dzelteniem ziediņiem, kas kļūst par iekāres objektu un tad tiek pamests, kāds vienkārši izmanto savu plaukstu kā ieroci, lai iešautu ikvienā no mums un tad pateiktu – „un es sev piedodu!”.

Meistarklases struktūra balstās uz mijiedarbību starp pieredzes gūšanas daļu – caur dažādiem uzdevumiem fiziski izdzīvojot un nepastarpināti pieredzot izvēlētās tēmas,- un refleksijas daļu, kurā caur nelielu un improvizētu performanci, izmantojot savu ķermeni un līdzpaņemtos priekšmetus, pārstrādājam iegūto tēmas materiālu un ļaujam citiem piedzīvot to, ko pieredzētais mūsos raisījis. 

Larisas uzstādījums: „šeit ir droša telpa jūsu eksperimentiem, izmēģiniet to, no kā baidieties, izmēģiniet to, kas būtu jums vislielākais izaicinājums, es mīlu sliktas performances, taisiet sliktas, mazas, izgāzušās performances”, jo viņasprāt tieši tās performances, kuru iespējamība būt lieliskām vai „galīgi garām” svārstās starp 50/50 ir visgodīgākās un transformējošākās performances ne tikai pašam, bet arī skatītājam. Un otrs: „jūs esat pietiekami, tādi, kādi esat šobrīd, lai radītu spēcīgu performanci, tieši šajās drēbes, tieši sajās sajūtās, ar savu pieredzi un stāstu, ko sevī nesat,- jūs esat gana”. Tas ļauj atslābt un nomest lieko spriedzi, kas vēlāk rezultējas ļoti dziļās, skaistās un asprātīgās performancēs. Mēs pārdzīvojām un izdzīvojam, mēs esam nekrietni, rotaļīgi un trausli, mēs esam iekārojami un svēti. Mēs tiešām esam gana.

Meistarklase rit savu gaitu, sajūta ir intensīva, bet laba. Un tad sākas daļa, kurā paredzēts strādāt ar agresiju. Larisa aicina sanākt mūs aplī, pārlaiž mums visām skatienu kā izvēloties un ieved mani apļa vidū. Nostājas man pretī, neko nesaka. Es vaicājoši raugos viņā, kaut kas man liek uzmanīties, bet es uzticos, kāpēc, lai viņa darītu ko sliktu. Uz brīdi viņa tā kā saminstinās, bet tad spēcīgi iecērt man ar plaukstu pa seju. Kreisajā ausī sāk zvanīt. Esmu vieglā šokā. „Tagad tu man”, viņa saka. Es šaubos, esmu apdullusi, cauri galvai izskrien frāze, „griez otru vaigu”, tūlīt pēc tam „tas ir naivi, realitātē tas tā parasti nestrādā, sevi ir jāaizstāv”, tad „bet es negribu sist otram”, „un sāp taču!”, „te ir performance, tāds ir uzstādījums”.

Visi gaida, kas notiks. Es iesitu viņai pliķi. Un tad notiek „procedūra” – viņa nokrīt uz ceļiem manā priekšā un saka: „Es tevi mīlu, lūdzu, piedod.”

Visiem tiek šāds uzdevums. Un es iedomājos, ka tas tā ir arī dzīvē, ka kāds emocionāli iebelž vienam, tam sāp un tas vienā vai otrā veidā belž pretī, jo sāp taču, un aiziet riņķa dancis ar upura un varmākas spēlītēm, balstot visu uz „es tevi mīlu”. Bet, iespējam, spēks būtu, saņemot negaidītu sitienu, nevis sist apdullumā pretī vai „ieiet nabadziņā”, bet par spīti visam apstāties un pajautāt otram,- Stop, ko pie velna tu dari?!! Ko pie velna tu dari?!!! Robežjautājumi. „Kā Tu uzdrīksties” jautājumi. „Piedodot otram, mēs piedodam arī sev” jautājumi. Apzināto izvēļu jautājumi. Jā, ar performanci nekad neko nevar zināt. Viss tieši tāpat kā dzīvē. Var iebelzt visnegaidītākajā brīdī. Tur jau tas īstums.

Larisa spridzina un neatstāj vienaldzīgu. Tas nu ir tiesa. Viņa nežēlo sevi un pieprasa to arī no sanākušajiem. Savas metodes viņa smeļas Black Market International kolektīva darbībā, izaicinot pārkāpt robežas tādās sabiedrībā kopumā sarežģītās tēmās kā intimitāte, seksualitāte, agresija un cīņa, emocionālās un fiziskās robežas, godīgums pret sevi, autentiskums un iekšēja pārveide. 

Līdzi paņemtais jēlās gaļas gabals tā arī paliek neizmantots. Šoreiz mans robežu izaicināšanas gars par to daudz neskumst, jo ir mazliet apdullis un plāno pārbaudīt, vai gadījumā nav jāārstē viegls smadzeņu satricinājums,- svētdien, festivāla programmas ietvaros, būs manis pašas performance un jāgatavojas.
Šī satricinošā, atkailinošā un tajā pašā laikā tik satuvinošā mākslas forma neļauj palikt vienaldzīgam – tā var patikt un var nepatikt, bet spēks un patiesība tajā ir. Jautājums paliek atklāts – ko tas prasa un ko esi gatavs dot? 

Dārgie cilvēki, performanču māksla ir bīstama jūsu veselībai. Apsveriet labi, pirms nāciet. Un tomēr ir cilvēki, kas bez tās nevar dzīvot, cilvēki, kuriem šis intensīvais sevis un apkārtējo pieredzēšanas mirklis ļauj būt 100% dzīviem un …  laimīgiem. 
 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti