Diena sākusies

Grupa "The Bad Tones": Pietiek! Nomierināmies! Mums nav nevienam nekas jāpierāda

Diena sākusies

Pianisma leģenda Rūdolfs Buhbinders: Mūzika sākas cilvēkā

Latvijas Institūta direktore: Latvija ir diezgan liela valsts, bet darītāju mums ir maz

Latvijas Institūta jaunā direktore: Latvija ir diezgan liela valsts, bet darītāju mums ir maz

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

No 1. jūlija Latvijas Institūta vadītājas amatā stājusies Vita Timermane-Moora, kura līdz šim aktīvi darbojusies dažādos ar kultūru saistītos notikumos, organizējusi vairākus Latvijas simtgades pasākumus un ar Franciju saistītus kultūras notikumus. "Varbūt šis ir īstais brīdis, kad Latvijas Institūtam varam pievienot arī kultūras mandātu, jo tieši kultūra ir mūsu pamatīgākais produkts, ar ko esam pazīstami pasaulē,” intervijā LR3 "Klasika" atzīmē Timermane-Moora.

"Interesanti, ka Latvijas Institūta pamatdarbības priekšrakstos nekur nav minēta kultūra, un tas varbūt arī ir tāds mūsu ilūziju jautājums, jo parasti šādi institūti patiešām nodarbojas ar kultūru – ja runājam par Gētes institūtu, Britu padomi vai Francijas Institūtu, savukārt Latvijas Institūts dibināts 1998. gadā pēc Zviedrijas parauga, lai strādātu pie valsts tēla,” skaidro Latvijas Institūta jaunā vadītāja. "Bet… tas bija pagājušais gadsimts! Gadu desmitos daudz kas mainījies.

Piemēram, Zviedrijas Institūts attīstījies līdz pat 140 darbiniekiem, kurpretī Latvijas Institūtā šobrīd ir četras amata vietas… Un tieši kultūras sadaļa ir tā, ar kuru visu laiku institūtam bijusi nosliece strādāt, bet nav bijis mandāta, lai to varētu darīt. Varbūt šis ir īstais brīdis, kad Latvijas Institūtam varam pievienot arī kultūras mandātu, jo kultūra ir mūsu pamatīgākais produkts, ar ko esam pazīstami pasaulē.

Protams, nenoliedzu visu pārējo, bet tieši kultūra ir joma, kurā esam ļoti labi gājuši uz priekšu un attīstījušies. Varbūt patiesi šobrīd tas ir jāizmanto, ka kultūra ir mūsu karogs – vienalga, vai tā būtu mūzika, lietišķā vai laikmetīgā māksla. Arī mūsu jaunais prezidents [Egils] Levits savā uzrunā atzina, ka vispirms ir izglītība un kultūra, un tad visas pārējās lietas – piemēram, ekonomika, jo jebkurš no aspektiem vienlaikus ir arī viena no ekonomikas sastāvdaļām.”

Pasākumiem – valstisks statuss

Kā lasāms Latvijas Ārlietu ministrijas rakstītajā ziņojumā, no šī gada Latvijas Institūts mainījis savas darbības jomas. Kādas īsti būs izmaiņas?

"Vīzija un misijas sajūta ir,” uzsver Timermane-Moora. "Pirmais, kurā esmu atradusi dzirdīgas ausis un arī apstiprinājumu, ka tieši to mums vajadzētu – ka Latvijas Institūts ir tā institūcija, kas koordinē visus, kuri jau kaut ko dara saistībā ar Latvijas tēlu, Latvijas vārdu ārpus Latvijas. (..)

Ideja būtu tāda, ka jebkuram pasākumam, kurā jau tiek ieguldīta Latvijas valsts nauda, ja tam ir pietiekoši laba kvalitāte (kam tā arī vajadzētu būt!), tiek piešķirts valstiskas nozīmes statuss.

Tieši tā jau esam rīkojušies divarpus gadu, īstenojot projektus Latvijas simtgades publiskās diplomātijas programmā. Piemēram, ja Latvijas Radio koris brauc uz Japānu, Kanādu vai ASV, tas notiek sadarbībā ar mūsu valsts vēstniecību konkrētajā valstī, un šis pasākums tiek pacelts gluži citā,  valstiskā līmenī. Tieši tāpat ir ar Ivetu Apkalnu un kori "Latvija" vai Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Tur visur ieguldīta Latvijas valsts nauda – tie ir ļoti kvalitatīvi produkti, augsta pasaules līmeņa māksla. Un, ja mēs kaut nedaudz pievienojam finanses un cilvēkresursus, tas šo pasākumu pavērš pilnīgi citā kvalitātē – proti,

tas ir ne tikai jauks pasākums mūzikas mīļotājiem, bet tas tiek izmantots arī valsts interesēs."

Latvija liela, darītāju - maz

Latvijas Institūta vadītāja uzsver – Latvija nemaz nav tik maza valsts:

"Latvija ir pat diezgan liela valsts, ja runājam par teritoriju, bet… mūsu ir maz. Mūsu darītāju ir maz.

Piemēram, Francijā vairāki cilvēki dara vienu un to pašu lietu, strādā pie viena projekta, bet Latvijā viens cilvēks strādā pie trim lielajiem projektiem. Tā ir milzīga atšķirība, bet… varbūt vienlaikus arī mūsu priekšrocība. Ja runājam Latvijas Institūta kontekstā, par Latviju mums radīts tik daudz laba satura, tekstu un stāstu, ka ļoti bieži neko citu konkrētā jomā vairs nevaram izdomāt, ja nu samainīt vārdus vietām... Tas nozīmē, ka mums jāciena cilvēku paveiktais darbs, par kuru no valsts puses jau samaksāts, un tas vienkārši "jāmultiplicē".

Jā, esmu tā saucamās vairākkārtējās pārstrādes piekritēja – tas nozīmē, ka mēs vienu jau apmaksātu, radītu saturu lietojam vairākkārt. Arī strādājot ministrijā, man vienmēr bija teiciens – ja dokuments kalpo tikai vienai reizei, tad tas nav īsts dokuments.

Arī dokumenta tekstu varam izmantot vairākkārt. Strādājot ārlietās un vienlaikus dziļi atrodoties kultūras vidē, redzu lielas likumsakarības un resursus, ko varam attīstīt, kur ne bagātīgu resursu, ne milzīgu darbu – tikai attapību un sadarbību."

Vaicāta, kas ir tās organizācijas jeb privātpersonas, kas pie Latvijas Institūta var vērsties pēc palīdzības vai jautājumos par sadarbības projektiem, Timermane-Moora uzsver: "Jebkurš! Šobrīd Latvijas Institūts piedāvā informācijas materiālus, nākamā sadaļa ir žurnālistu vizītes – atbalstām ārvalstu žurnālistus, kuri interesējas par Latviju, gan gatavojot programmu, gan tīri cilvēciski palīdzot. Bet, ja runājam par nākotnes sadarbības partneriem, tad labprāt to pulkā redzētu visas valsts institūcijas, kas jau šobrīd darbojas – piemēram,  Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru un Ekonomikas ministriju, ceru uz sadarbību arī ar Satiksmes ministriju un Zemkopības ministriju un, protams, Kultūras ministriju. Ja ejam soli tālāk par ministrijām, tad noteikti ir runa par muzejiem, Nacionālo bibliotēku, visām institūcijām, kurām Kultūras ministrija deleģējusi funkcijas pārstāvēt noteiktu kultūras jomu ārpus Latvijas – piemēram, Nacionālais kino centrs, Mūzikas informācijas centrs, Jaunā teātra institūts, Laikmetīgās mākslas centrs.

Šobrīd runājam arī par to, ka ir tik daudz labu materiālu latviešu valodā, bet mēs nekad tos nevarēsim pārlikt svešvalodās, tāpēc skatos uz "Tildes" pusi, kur mēs esam arī diezgan lieli izcilnieki virtuālajā tulkošanā.”

Tuvākie darbi Latvijas Institūtā Vitai Timermanei-Moorai saistīti ar vairākiem projektiem. "Gatavojamies 23. augustam, Baltijas ceļa trīsdesmitgadei.

Būs ļoti labs video rullītis, kurā stāsts nav par Baltijas ceļa vēsturi, bet par mierīgas un ļoti spēcīgas protesta formas atspulgu dzīvē.

Būs žurnālisti, kas brauks uz "Baltijas ceļam 30" programmu. Aktīvi domājam un meklējam iespējas attīstīt Latvijas oficiālo vietni, un dienas kārtībā ir praktiskas administratīvas lietas: šobrīd domājam par ļoti labu profesionāļu piesaisti Latvijas Institūtam. Jo mazāk cilvēku, jo katram no viņiem jābūt izteiktam cilvēkam-orķestrim.”

Unikāls notikums Latvijai

Dokumenti

Mūzikas zinātnieks Mikus Čeže par Vensāna d’Endī viesošanos Latvijā 1923. gadā

Lejuplādēt

14.64 KB

Bet pats tuvākais notikums Latvijas Institūtam un Latvijas vēstniecībai Francijā saistīts ar kādu unikālu un nozīmīgu dokumentu – adresi jeb apsveikuma rakstu, ko Latvijas pirmās brīvvalsts laika prominences 1923. gadā dāvāja franču komponistam Vensānam d`Endī viņa vizītes laikā Rīgā. Nu komponista ģimene šo dokumentu vēlas atdāvināt Latvijai.

Francijas Radio rīkotajā festivālā Monpeljē, kurā ik vasaru piedalās arī Latvijas Radio koris, šogad tiks atskaņota un pirmo reizi ierakstīta Vensāna d`Endī opera "Fervāls"; operas ievads un I cēliens 1923. gadā, komponista vizītes laikā Rīgā, skanēja arī mūsu Baltajā namā.

Komponista mantinieki sazinājušies ar Francijas Radio festivālu un Latvijas vēstniecību, un 24. jūlijā, īsi pirms operas atskaņojuma Monpeljē operā "Le Corum", šis unikālais, greznā "Art Nouveau" kaligrāfijā noformētais pateicības raksts tiks nodots Latvijas vēstniekam Francijā Imantam Lieģim.

"Tā ir Latvijas intelektuāļu, mūziķu, no šībrīža skatoties – Latvijas kultūras grandu parakstīta vēstule-apsveikums komponistam, kurš 1923. gadā viesojies Latvijā. Tas ir īpaši noformēts: ādas vākos, ar dzintara inkrustāciju, kaligrāfiski uzrakstīts.

"Mums nebija ne jausmas, cik cieša ir sasaiste starp Latviju un šo komponistu, kura opera izskanēs Monpeljē festivālā un kuru dziedāts tieši Latvijas Radio koris,” iesaucas Vita Timermane-Moora.

"D’Endī turklāt bijis Latvijas Mūzikas akadēmijas goda profesors. Tā ir šobrīd aizmirsta personība, kas ļoti daudz ko darījusi Francijas kultūras dzīvē. Viņa vārds tiek daudzināts dažādos liceju nosaukumos, izdevniecībās, un šodien, kad pagājis jau simt gadu, mēs viņu īsti vairs neatceramies, arī viņa skaņdarbi īsti netiek spēlēti. Kad nodziedāsim operu, tad arī paši sajutīsim, cik šī mūzika ir vērta un vai viņa mūzika ir nepelnīti vai dabiski aizmirsta. Tas mums pašiem būs jaunatklājums."

Vensāns d'Endī
Vensāns d'Endī

Kādi grandi tad īsti šo adresi parakstījuši?

"Kad pirmo reizi saņēmu no mūsu vēstniecības vēstules kopiju, bija grūti pat noticēt tam, kādus parakstus redzu uz vienas lapas: Teodors Reiters, Ādolfs Kaktiņš, Rūdolfs Bērziņš, Mariss Vētra, Jēkabs Vītoliņš, Teodors Zaļkalns, Alfrēds Kalniņš, Olga Pļavniece.

Kopā ar Kultūras ministriju lemsim, kur šis dokuments būs apskatāms plašākai publikai. Oriģināla izmērs un vēriens esot milzīgs. Galu galā, tas bija 1923. gads, Latvijas valsts tikai divus gadus kā bija atzīta starptautiski. Varbūt tāpēc arī var saprast šo lielo sajūsmu par tādu personību, kas atbraukusi uz Latviju. Šis būs vesels izpētes materiāls, kuram aicinātu pievērsties jaunos mūzikas pētniekus –

parakstu bagātība ir ļoti labs piemērs komunikācijai: toreiz nebija feisbuka, bet šis zināmā mērā ir apsveikums feisbuka stilā," pasmaida Vita Timermane-Moora,

kura pati Monpeljē būs Radio kora dziedātāju sastāvā. "Bet jutīšos aplaimota arī kā Latvijas Institūta direktore, jo tas ir tāds īpašs notikums: varam solīt arī tiešos sociālo tīklu ierakstus un fotogrāfijas. Jāpiemin gan, ka arī nupat no Lielbritānijas Latvija saņēma atpakaļ dzintara gabalu ar inkrustācijām, ko savulaik Ulmanis bija dāvinājis kādai lielai personībai no Lielbritānijas armijas. Un pēc pāris nedēļām sekoja dāvinājums no Francijas puses.

Tas tiešām apliecina Latvijas pamatīgo, pastāvīgo un patstāvīgo klātbūtni šajā dziļajā Eiropas kultūrā. Mums nav jātiek atpakaļ tās apritē, mēs vienkārši tajā esam!”

Milzu paldies jāsaka arī muzikologam Mikum Čežem, kurš arhīvā sameklējis 1923. gada preses izdevumus. Publicētajos rakstos plaši atspoguļota Vensāna d'Endī viesošanās Rīgā, kā arī lasāmi sajūsmas pilni vārdi par diviem koncertiem, kurus d'Endī diriģējis mūsu Baltajā namā.

Jēkabs Graubiņš izdevumā "Latvis" raksta šādi: "Sirmais diriģents, neskatoties uz saviem 72 gadiem, vada orķestri spirgti - koncerta beigās franču lielajam meistaram latvju mūzikas mākslinieku un citu gara darbinieku uzdevumā Jānis Zālītis, Jānis Mediņš, Teodors Reiters un Pauls Šuberts pasniedza adresi - apsveikuma rakstu. Pauls Šuberts to nolasīja latviešu un franču valodās. Adresē uzsvērta latviešu mākslinieku vēlēšanās tuvināties franču mākslai un pacelt latvju mākslu tik augstu, lai tā aizskanētu arī līdz Francijai."

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti