Diriģents Kaspars Putniņš: Latvijā mēs diemžēl ārkārtīgi graužam viens otru

Kaspars Putniņš ir gan Latvijā, gan daudzās ārvalstīs labi zināms kordiriģents, kurš pēc ilggadēja darba Latvijas Radio korī kļuvis arī par tā māksliniecisko vadītāju. Viņš vadījis arī Eiropas profesionālo kamerkoru tīklu "Tenso" kori, Igaunijas Nacionālo vīru kori, Igaunijas filharmonijas kamerkori, joprojām vada arī pasaules slaveno Zviedrijas Radio kori, kā arī ir daudzu Eiropas vadošo koru viesdiriģents. Kaspara Putniņa muzikālo interešu loks ir ļoti plašs – no renesanses un romantisma darbiem līdz aktuālai laikmetīgajai mūzikai. Viņš pats sevi dēvē par latviešu mūzikas aģentu, jo izteikti popularizē tieši latviešu komponistu darbu, tādējādi veicinot arī viņu jaunradi.

Henrieta Verhoustinska: Tu apgalvoji, ka tas intuitīvais prāts tomēr ir pārāks pa racionālo prātu.

Kaspars Putniņš: Ko nozīmē pārāks? Tas jautājums ir, kas ir centrāls, kas ir tas, kas mūs vada.

Henrieta Verhoustinska: Un tu paļaujies uz intuīciju biežāk nekā uz racionāliem apsvērumiem?

Kaspars Putniņš: Es nezinu, cik bieži un kam es pakļaujos, bet tā interesantā lieta ar to racionālo ir tāda, ka mēs esam pieraduši par sevi domāt kā par ārkārtīgi racionālām būtnēm. Mums patiktos domāt, ka mēs izdarām loģiskus secinājumus par lietām, ka mēs izdarām jēdzīgas un racionālas izvēles. Interesanti ir tas, ka ir tās slavenās, sevišķi ekonomistu, teorijas 20. gadsimtā, kuras visas ir pilnībā izgāzušās tā iemesla dēļ, ka cilvēki nepieņem racionālus lēmumus. Mūsos ir tik daudz balsu, tik daudz draivu, tik daudz visāda veida, varētu pat teikt, būtņu, kuras sēž pie tā autobusa stūres, viena otru nomainot, ka ar to racionālo ir tā, kā ir. Bieži vien tas racionālais prāts var kalpot ļoti sliktiem mērķiem, to mēs arī ļoti labi zinām.

Henrieta Verhoustinska: Vai irracionālais moments ir svarīgs arī darbā ar koristiem.

Kaspars Putniņš: Absolūti. Īstenībā es domāju, ka tas ir tas iemesls, kāpēc vispār mums ir mākslas. Arī tie darbi, kas ir visnotaļ perfekti savā konstrukcijā un kuros ir patiešām ļoti daudz racionālas prasmes, arī to pamatā tomēr ir tas impulss, tas mistiskais impulss, tas pirmais signāls, par kuru mums ir ārkārtīgi mazas nojausmas, no kurienes tas rodas un kāpēc. Tad tas jautājums ir, ko mēs ar to darām. Bez šī impulsa patiesībā nenotiek nekas mūsu dzīvēs. Man liekas, ka mākslas ir kā atgādinājums mums par šo dimensiju, kas mūsos visos pastāv. Pieskaršanās šai dimensijai ir tas, kas aizrauj. Man šķiet, ka tiem cilvēkiem, kuri ir procesu vadībā, kā diriģenti, piemēram, ir ļoti svarīgi to aktualizēt.

Henrieta Verhoustinska: Tu šobrīd esi procesu vadībā divos koros, gan Latvijas Radio korī, gan Zviedrijas Radio korī. Kā to ir iespējams apvienot?

Kaspars Putniņš: Ar zviedriem ir tā, ka tur nav bijis neviens galvenais diriģents, kurš nebūtu galvenais diriģents arī kaut kur citur. Tā tas vēsturiski vienmēr ir bijis.

Henrieta Verhoustinska: Sākot jau ar Ēriku Ēriksonu.

Kaspars Putniņš: Tieši tā, sākot ar Ēriku Ēriksonu, kurš bija ārkārtīgi aktīvs gan Zviedrijā, gan citur pasaulē. Man kolēģis Tenu Kaljuste pat pamanījās vienu laiku būt galvenais diriģents trijos koros un darīja to ārkārtīgi veiksmīgi. Tā ir īstenībā normāla prakse, un tur nav nekādas lielas pretrunas. Tas drīzāk ir resurss, kuru mums ir jāprot un jāmēģina kaut kādā veidā izmantot. Es šobrīd nevaru pateikt, tieši ko tas varētu nozīmēt, bet tieši tā uz to raugās mani zviedru kolēģi.

Henrieta Verhoustinska: Gada sākumā intervijā Inesai Lūsiņai "Kultūras Dienā" tu saki" "Paņemt un nokopēt Sigvarda pienākumus un ielikt tos manā līgumā nebūtu iespējams, diskusiju rezultātā esam nonākuši pie varianta, kas ir pieņemams visiem, taču modelis vēl ir procesā." Kāds tad būs šis modelis tavai darbībai mākslinieciskā vadītāja amatā Latvijas Radio korī?

Kaspars Putniņš: Tas tā mazliet tehniski un pat varbūt garlaicīgi, bet tā sistēma mūsu mājā "Latvijas Koncertos" ir tāda, ka mākslinieciskais vadītājs ir vadītājs visam departamentam.

Tas, ko es gribu mainīt, ir tas, ka tam cilvēkam, kurš nodarbojas ar direktorēšanu un ar administrāciju, ar naudām, ar procesu virzīšanu, ir vairāk telpas un vairāk teikšanas.

Lai izveidojas tāda kā divvaldība, kur abi gan mākslinieciskais, gan administratīvais vadītājs ir viens no otra atkarīgi un faktiski tā kā viens otru komandē un viens otram ir tā kā pakļauti. Tas ir tā, kā es redzu, kā pasaulē lietas strādā. Es ceru, ka mums izveidosies laba sadarbība ar direktoru, kura mums vēl nav, uz kuru ir izsludināts konkurss. Tas postenis, kas šobrīd tiek veidots, ir cita veida, un procesā tas aizvien ir un būs kādu laiku tieši tāpēc, ka tam cilvēkam, kurš ieradīsies tajā vietā, būs diezgan daudz brīvības veidot to bildi.

Henrieta Verhoustinska: Vai piekrīti savu koristu teiktajam, ka emocionalitāte ir vērā ņemama daļa no Latvijas Radio kora unikalitātes?

Kaspars Putniņš: Jā, droši vien. Arī komunikācijas faktors, ka bieži vien tā komunikācija nestrādā tādā vienā virzienā, bet tā met tādus apļus grupas iekšienē. Vēl varu piemitināt, ka tieši ar Radio kora dziedātājiem man šad un tad ir tādas situācijas, ka interprets, diriģents iedod savu rāmi, redzējumu par lietām. Tad tas, kas notiek procesā, komunicējot ar dziedātājiem, bieži vien ir tādi impulsi, kādus tu iepriekš nebūtu varējis iedomāties. Tie varbūt ir visskaistākie brīži, ka tas alķīmiskais process noved pie tāda rezultāta, kurš ir patiešām neprognozējams.

Henrieta Verhoustinska: Ka diriģentam nākas to rāmi pārskatīt.

Kaspars Putniņš: Tieši tā. Man ir bijušas situācijas, kad tādas būtiskas lietas vispār par darba raksturu, pat ideja pēkšņi piedzīvo izmaiņas.

Henrieta Verhoustinska: Runājot par repertuāra veidošanu, Andris Dzenītis pacēla šo jautājumu par atskaņojumu daudzumu, ka ļoti bieži latviešu komponistu jaundarbiem ir pirmatskaņojums un neseko turpmāki atskaņojumi. Vai par to ir domāts, un vispār kādas būs stratēģijas veidojot Radio kora repertuāru?

Kaspars Putniņš: Protams, tā savā ziņā ir problēma, un tā problēma ir tieši tajos gadījumos, kad līdz skaņdarbam nonāk meklējumu ceļā. Tad var gadīties, ka tu atrodies teritorijā, kas ir pasveša citiem ceļotājiem. Ar visu manu lielo pieredzi ārpus Latvijas – tā vienkārši paņemt un pārstādīt šo repertuāru kaut kur citur ir gandrīz neiespējami. Citur gluži vienkārši nav tās pieredzes. Ir skaņdarbi, kurus es arī mēģinu ārzemēs atskaņot pietiekami daudz, bet viena liela daļa no repertuāra ir tādi augi, kurus ir diezgan grūti pārstādīt. Viena daļa no darbiem ir tādi, kuru liktenis ir būt procesam, un mēs nekad nevaram zināt, kas ar viņiem notiks; lietas var aktualizēties pēkšņi pēc desmit gadiem vai piecpadsmit, vai varbūt pat vēl vairāk. Beigu beigās ar tādu zināmu laika nobīdi repertuārs, kurš savas radīšanas laikā šķiet pilnīgi unikāls, neiespējams plašākai mūzikas sabiedrībai, pēc 20, 25 vai 30 gadiem tas ir standarta repertuārā. Mūsdienās pašdarbības kori dzied Ligeti "Lux Aeterna", kas uzrakstīšanas laikā bija topa klase. Mēs nekad par to likteni nevaram īsti zināt. Mūsu uzdevums, protams, ir atgriezties pie jau uzrakstītiem darbiem, un nav jau tā, ka mēs viņus nedziedam. [..]

Es jauno darbu radīšanu uzskatu drīzāk par tādu kā sarunu, tas nav tik daudz, ka mums tagad obligāti ir jāpiepilda plaukti ar jauniem nošu krājumiem, bet tā ir sarunas aktualizēšana. Šīs sarunas tēma ir – kas ir tas, kas ir koris šodien? Kas ir mūsu instruments, kā tam ir jāskan šodien? Kā tam ir jāreaģē uz situāciju, kurā šobrīd dzīvojam?

Henrieta Verhoustinska: [Andris] Dzenītis arī teica, ka Radio koris spēj kaut ko, ko citi kori nemaz nespēj, arī tīri tehniski. Kas ir šīs tehniskās varēšanas pamatā?

Kaspars Putniņš: Tas ir tieši tas domāšanas veids. Ka mēs veidojam šādu sarunu – kas ir aktualitāte mūzikā, kas ir aktualitāte sabiedrībā un mūsu domāšanas veidā un kā mēs to varam pārtulkot kora valodā? Tas būs bieži vien noved pie jaunas, neparastas skaņas. Mēs esam pieraduši tādu nosacīto neparastību kopt un doties arvien tālāk tajā dīvainajā teritorijā. Tāpēc es saku, ka dažus no šiem darbiem tā vienkārši paņemt un izcelt ārā no konteksta, aizvest uz Vācijas kori īsti nevar, jo tiem cilvēkiem nav tās pieredzes, viņi nav piedalījušies tajā ceļojumā.

Henrieta Verhoustinska: Intervijā "Kultūras Dienai" tu salīdzināji igauņu Dziesmu svētkus un mūsu, un teici, ka mums ir tā nopietnības krunka pierē un ka mēs varbūt pārāk nopietni pieejam tai sacensībai un izcilajai kvalitātei, un aizmirstam, ka tie ir tautas dziedāšanas svētki. Vai es pareizi sapratu tavu domu?

Kaspars Putniņš: Jā, tā ir. Es ļoti ceru, ka mani kolēģi neuztvers to kā tādu baigo kritiku un neapvainosies. Ja man uzdod jautājumu par to, ko es domāju par mūsu Dziesmu svētkiem, salīdzinot ar igauņu Dziesmu svētkiem, kuros man ir bijusi tā iespēja pašam piedalīties, tad man ir jābūt godīgam un jāsaka tieši šādi. Tas pat varbūt nav par Dziesmu svētkiem, tas ir par mūsu sabiedrībām. Ir tā ideja par to, ka sabiedrībā cilvēki savā starpā konkurē un sadarbojas, un šo abu mijiedarbes veidu proporcijā un kvalitātē dzimst arī mūsu dzīves kvalitāte lielā mērā. Man šķiet, ka Latvijā mēs diemžēl ārkārtīgi graužam viens otru, mēs šausmīgi konkurējam, un tas mūsu sadarbības gēns… Starp citu, man šķiet, ka jaunā paaudze to labāk prot. Es domāju, ka tie, kas ir mana vecuma cilvēki un vecāki, ir ļoti tendēti uz tādu savas vajadzības un savas patiesības aizstāvēšanu līdz nāvei. Bieži vien ir tā, ka tu esi kaut ko pateicis vai izdarījis, un tad tas kļūst par tavu, un jebkurš mēģinājums par to runāt tiek uztverts kā tāds eksistenciāls apdraudējums. Man šķiet, ka veiksmīgas sabiedrības – un igauņi šajā ziņā tiešām ir prasmīgāki – prot vairāk relativizēt, prot vairāk uzklausīt, labāk sarunāties un nokļūt pie tādiem draudzīgākiem risinājumiem, kas ir visiem patīkamāki. Igauņu Dziesmu svētku kustība vienkārši ir atvērtāka, draudzīgāka.

Henrieta Verhoustinska: Tu ne velti sevi nodēvēji par latviešu mūzikas aģentu kādā no intervijām, jo tiešām esi ļoti rūpīgi kopis sadarbību ar šodienas latviešu komponistiem un esi tos atskaņojis ne vien Latvijā, bet arī ārpus tās. Vai tev jau ir izveidojies kaut kāds savu komponistu loks, kuriem tu vēlies pasūtīt skaņdarbus, ar kuriem tu sadarbojies?

Kaspars Putniņš: Jā, noteikti ir, bet es gan izvairītos saukt viņus vārdā, es domāju, ka kolēģi paši to zina. Un es vienmēr ļoti labi apzinos, ka tie, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir ārpus šī loka, par to nejūtas ļoti labi. Tas nav tāpēc, ka man nepatīk viņu mūzika vai tāpēc, ka būtu sliktāka kvalitāte, bet ir kaut kādi intuitīvie vēji, kas beigu beigās mūs aizpūš kaut kādā konkrētā vietā un liek izdarīt kaut kādus secinājumus un veikt darbības. Viena svarīga lieta, manuprāt, ir veidot attiecības ar komponistiem. Man šķiet, ka nebūtu labākais veids, ja mēs tā kataloģizētu, ka mums ir obligāti jāstrādā ar visiem pēc kārtas.

Svarīgākais ir tas, ka mēs varam tiešām veidot attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem sadarbojamies.

Tas nav iespējams, ja mēs pasūtām jaunu gabalu katrus desmit gadus. Tām attiecībām ir jābūt ar pietiekamu regularitāti, kur tas komunikācijas process tiek visu laiku uzturēts aktīvs. Tad tas, kas var notikt, ka mēs viens no otra mācāmies, ka komponists arvien labāk iemācās ar mums rīkoties, kā ar savu instrumentu, un tad viņš var nonākt savos risinājumos, pateicoties savam intuitīvajam prātam, nokļūt teritorijā, kas līdz tam nav bijusi apzināta. Tas ir process, kas var mūs aizvest pie kaut kā patiešām pa īstam jauna un vērtīga.

Henrieta Verhoustinska: Šogad komponistei Maijai Einfeldei svinējām 85. jubileju. Viņa ir viena no komponistēm, kura ir nokļuvusi Radio kora uzmanības lokā, – kā tu raksturotu to viņas unikalitāti?

Kaspars Putniņš: Es ļoti labi zinu, ka par mūziku ir jārunā, ka ir svarīgi lietas pateikt vārdos, bet, no otras puses, tas ir tāds neiespējamais uzdevums. Tas vienmēr ir absurdi un nepareizi. Maijas gadījumā ir kaut kas ļoti grūti definējamais, ko mēs ar iekšējo dzirdi, savām pieredzēm atkodējam kā latvisku. Ko tas nozīmē, man nav ne jausmas. Iespējams, tas ir saistīts ar temporitmu, ar to, kā lietas attīstās, ar kolorītu, noteikti arī ar harmonisko valodu. Tajā pašā laikā viņas mūzikā vienmēr ir tāds liels mērogs, – arī rakstot nelielus kora darbus, viņas mūzikā ir tāds lielums, viņai patīk lielas idejas, lieli nogriežņi, lielu lietu savstarpējas attiecības. Neatceros kurš, bet kāds teica, ka Maija ir 19. gadsimta cilvēks, man šķiet, ka tā arī ir.  Tur ir 19. gadsimta smalkums, inteliģence, informētība par savu jomu, par mūziku. Man ārkārtīgi mīļa komponiste.

Henrieta Verhoustinska: Radio kora plānos ir arī kāds īpašs koncerts, ko dzirdēsim 27. janvārī Cēsu koncertzālē, ar ļoti intriģējošu nosaukumu "Vecais Tīss, vilkatis". Man bija interesanti izlasīt, ka tas ir 333 gadus vecs stāsts par kādu vecu vīru, kurš… Tālāk turpini tu.

Kaspars Putniņš: Tas iemesls, kāpēc man šis šķiet tik interesanti, sasaucas ar Alberta Einšteina citātu, jo, manuprāt, tas, ko vecais Tīss stāsta saviem tiesnešiem, ir cita veida pasaules izjūta, cits redzējums. Tāds, kuru mēs mūsdienās nepazīstam. Mēs esam humānisma laikmeta bērni, mums cilvēks ir radības kronis un atrodas pasaules centrā.  Esam mēs, un tad ir kaut kas tāds, kas ir daba, mēs runājam par savām attiecībām ar dabu, tas nozīmē, ka esam sevi tā kā izcēluši ārā no dabiskajiem procesiem, kas, protams, ir absurds. Man šķiet, ka vecā Tīsa tekstos skan tāda cilvēka domāšana, tāda būšana, tāda pasaule, kur šī nodalīšanās nav īsti notikusi. [..] Tajā redzējumā ir kaut kas no tā, ko Einšteins saka, ka mūsu problēmas nevar atrisināt ar tādu prātu un domāšanu, kas viņas ir radījušas, ka mums ir jāpaplašinās, jākļūst lielākiem par savu materiālismā balstīto prātu.