Lai piekļūtu Latgales Mārai, nākas Atbrīvošanas aleju šķērsot neatļautā vietā, gājēju pāreja nav ierīkota. Tas nav droši aktīvās satiksmes dēļ. Ja tas izdodas, skatam paveras trīs bronzas figūras uz granīta postamenta. Vislielāko uzmanību piesaista centrālais sievietes tēls – brīvā Latgale. Pret debesīm izslietajā rokā tā tur katoļticības simbolu – apzeltītu krustu.
Sieviete ir kustībā un šķiet, sperot nākamo soli, nokāps no postamenta. Pie viņas kājām uz ceļiem nometies spēcīgais, jutekliskais un muskuļotais ķēžu rāvējs, tas simbolizē notikušās cīņas Neatkarības karā. Latgale bija pēdējais novads, kuru 1920. gada sākumā asiņainās kaujās jaundibinātās Latvijas armija kopā ar papildspēkiem atbrīvoja no padomju varas. Gūtā uzvara bija jauns sākums ceļā uz vienoto Latviju. Blakus ķēžu rāvējam uz ceļiem nometusies jauna sieviete, kura iemieso lūgšanu, parādot savulaik katoļticības lielo nozīmi latgaliešu dzīvēs.
Latgales atbrīvošanas pieminekli veidojis tēlnieks Kārlis Jansons 30. gadu otrajā pusē, par pamatu ņemot Leonīda Tomašicka metu “Māras zeme”.
“Nu tielnīciskuo vīdūkļa kompoziceja ir atrysynuota ļūti puordūmuoti. Skotoma nu vysom pusem, kas ir svareigi opolskulpturai. Ari pīteikami emocionala, uzrunoj cylvākus, skateituoju, gon seja, gon pozys, gon drapereja, puorejī atributi – kiede i krysts," Kārļa Jansona veikumu vērtē tēlnieks, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas pedagogs Gunārs Klaučs.
Piemineklis “Vienoti Latvijai” ir viens no spilgtākajiem tēlniecības objektiem Latgalē un Latvijā kopumā, uzsver tēlnieks, to var likt līdzās Brīvības piemineklim un Brāļu kapiem.
Daugavpils Universitātes lektors un Latgales vēstures pētnieks Valentīns Lukaševičs norāda, ka šādā pašā manierē Jansons bija veidojis savus iepriekšējos pieminekļus.
“Ja pasaveram juo pīminekļus, kas ir Meža kopūs, gon rakstnīkam Deglavam, gon kundzei Ķuzei. Mes vysur 20. godūs varam redzēt motivus, kurus jis īkombinej tymā pošā pīmineklī. Pyrmkuort, jam patyka Antikuos pasaulis muskuļuoti veirīši, ar salauztom rūkom, nūlīktom golvom, Švarcnegera tipāži, kurūs jiutams spāks i važu raušonys moments. Sīvītis parosti teik attāluotys na statiskys, bet dinamiskys,” skaidro Lukaševičs.
Latgales Māras piemineklī jaušams ne tikai dinamiskums, bet arī sievišķīgs jutekliskums, pat erotisms, atzīmē Valentīns Lukaševičs. Tas nav paticis tā laika arhibīskapam Antonijam Springovičam, kurš neieradās uz pieminekļa atklāšanu.
Meta autoram Jansona izpildījums nepatika, tas atšķīrās no viņa sākotnējās idejas. Vairāk zina stāstīt režisors Voldemārs Ivdris, kuram 1990. gadu vidū bija iespēja tikties ar Leonīdu Tomašicki, veidojot filmu “Latgales Māras ceļš”: ”Tys jau beja treis godi piec pīminekļa “Vienoti Latvijai” atsagrīzšonys Rēzeknē. Jis jūprūjom tū piec tik ilgim godim uztvēre kai taidu nūdeveibu pret juo skici. Jam jis beja veiduots cīšu mīreigs, statiskys. Kārlis Jansons jū izveiduoje cīši ekspresīvu un barokālu, kusteibā. Jis tū navarēje pījimt.”
Latgales tēlam Jansons kā prototipu bija izvēlējies cēsinieci Villiju Everti skaistā auguma dēļ. Viņa nav gribējusi, lai piemineklī iemūžina viņas sejas vaibstus, tos tēlnieks paņēmis no sudraba pieclatniekā attēlotās sievietes.
Latgales Māras piemineklis iedvesmojis arī dzejniekus un mūziķus. Tai dziesmu veltījis dziesminieks Egons Pičners.
Jānis Klīdzējs kādā dzejolī rakstījis: “Māra Rēzeknes augstākajā kalnā stājās, ar krustu svētīja ļaudis un druvas.”
Tomēr ilgi atrasties Rēzeknes augstākajā pakalnā Latgales Mārai nebija lemts, nedaudz vairāk kā gadu pēc atklāšanas padomju vara to nogāza.
