Raidījums "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" skaidro, kas bija Johans Kristofs Broce – šis unikālais cilvēks, kurš darbojās 18. un 19. gadsimtā, kurš atstājis mums vienreizēju kultūrvēsturisku mantojumu par krietni plašāku laika periodu un bez kura mūsu skats par savas zemes vēsturi būtu ļoti šaurs.
Viņa rokrakstu un grāmatu kolekcija ir kļuvusi par LU Akadēmiskās bibliotēkas un tās pirmavota – Rīgas pilsētas bibliotēkas kolekcijas dārgumu, vēsturiskās kontinuitātes apliecinājumu un simbolu. Vairāku paaudžu bibliotēkas darbinieki Broces mantojumu ir glabājuši un pētījuši ar dziļi personīgu attieksmi, kas robežojas ar bijību. "Ap Broci jau iesākumā dvesmoja kas īpašs. Ne vienam vien līdzstrādniekam viņš bija vecā un jaunā nama sargeņģelis, svētais labvēlis. Viņa portrets bibliotēku grezno arī tagad. Pilnīgi skaidrs, ka, pateicoties šim nimbam, viņa darbi ir iemantojuši bibliotekāri-arhivāro atdzimšanu," tik izteiksmīgi un iejūtīgi prominentais vācu kultūrvēsturnieks, literatūras un vēsturisko bibliotēku pazinējs, LU goda doktors prof. Klauss Garbers (Garber) bija formulējis savus iespaidus, pirmo reizi (1984) sastopoties ar Broces kolekciju Rīgā.
Broces dzīvesgājumā neatrast radikālu pavērsienu, trūkst kā dziļi traģisku, tā triumfālu brīžu; tas ir bijis ārkārtīgi darbīgs, bet kluss un rāms pedagoga un pētnieka mūžs. Viņa dzīve noritējusi visu acu priekšā, strādājot vienā profesijā un atrodoties vienā pilsētā.
Broce dzimis Saksijā, Gerlicas pilsētā, viņš studējis Leipcigā un Vitenbergā, 1768. gadā ieradās Rīgā kā labi sagatavots evaņģēliski luteriskās baznīcas teologs, kas pārvalda vairākas valodas, kā senās (īpaši latīņu), tā franču un itāļu. Viņš labi orientējās klasiskajā literatūrā, poētikā, retorikā, vēsturē, ģeogrāfijā un kartogrāfijā, matemātikā un dabaszinātnēs. Jaunais Broce bija iecerējis drīzumā iegūt garīdznieka vietu kādā Vidzemes draudzē (tāpēc viņš labi iemācījās latviešu valodu), tomēr tas nenotika. Turpmāk Broces darba dzīve tika veltīta pedagoģijai, viņš neilgi bijis mājskolotājs, bet par viņa vienīgo darba vietu (kopš 1769. gada beigām) kļuva 1675. gadā dibinātais Rīgas Ķeizariskais licejs, kas 1804. gadā tika pārveidots un paplašināts un turpmāk labi pazīstams kā Vidzemes guberņas ģimnāzija. Staltajā ēkā Pils laukumā Broce gan strādājis, gan dzīvojis, līdz pensionējies 1815. gadā.
Broce bijis konrektors (rektora vietnieks) un mācījis fiziku, matemātiku, algebru, ģeometriju, ģeogrāfiju, latīņu valodu un literatūru. Nojaušams, ka viņam bija raksturīga pieticība, tāpat kā zināma savrupība; Broce bija apzināti vairījies no liekas popularitātes un atbildīgiem amatiem un 46 gadus godprātīgi veltījis sevi skolotāja pienākumiem.
Savam vaļaspriekam – arhīvu pētniecībai, ainavu, pilsētskatu, ēku un pieminekļu zīmēšanai – viņš pilnībā nodevies no skolas brīvajos brīžos, jo sevišķi vasarās.
Broce augstāk vērtēja personīgo brīvību un rāmu dzīvi, avotpētniecība un vēstures izziņa visā viņa dzīves garumā bija dziļi individuāls un no apkārtnes norobežojošs pasākums.
Broces slavu izveidoja viņa vaļasprieks, kas vienlaikus bija kļuvis par misiju.
Broces izvēle nodoties pētniecībai bija labprātīga, dedzīga un priekpilna: "Tas, ko viņš bija izvēlējies savai atpūtai, savam dzīves iepriecinājumam, atkal bija pūles. Un kas par pūlēm! Cik šķietami sausas, ja vien augstākā jēga pašu par sevi nenozīmīgo arī nepadarītu cildenāku un augstāku (…) cik nepārtraukti un bez īgnuma visā savas dzīves garumā turpinātas! Tas vien jau pietiekami spētu sniegt cilvēka dzīvei piepildījumu un vērtību, un viņam turpretim [bija] tikai tas, kas aizpildīja atpūtas stundas un kas stingri apzinīgajam vīram nekad nedrīkstēja iedragāt patieso amatu [t.i. pedagoģisko darbu skolā]. Kā viņš šo foliantu rindu dēļ bija visapkārt pētījis un meklējis, kā gadu pēc gada bija izmantojis vasaras atpūtas laiku, lai iepazītu un vēlāk saglabātu atmiņā vai visas mūsu Vidzemes ievērojamākās vietas un pieminekļus," tādu Broci atcerējās viņa jaunākais kolēģis K.L.Grāve (Grave, 1784-1840).
Broces mūža piepildījums – grāmatu un rokrakstu kolekcija – saglabājusies pilnībā, un tās liktenis bijis ārkārtīgi laimīgs.
Jau viņa laikabiedri, apzinoties Broces rokrakstu un viņa bibliotēkas vērtību, saziedoja (1821) naudu, lai atpirktu kolekciju Rīgas pilsētas bibliotēkas labā. Broces unikālais krājums (kopā 599 sējumi) ir ticis sargāts, slēpts un izglābts, gan no Latvijas kultūrvēsturei traģiskā 1941. gada 29. jūnija ugunsgrēka, kas iznīcina pilsētas bibliotēku rātsnamā, gan no 1944. gadā uz Vāciju izvedamo vēsturisko muzeju un arhīvu vērtību likteņa. Broces ievērojamākais, visu laiku pētniekiem vissvarīgākais 10 sējumu rokraksts "Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu utt. zīmējumi un apraksti", kas tradicionāli saukts par "Monumente", ir piedzīvojis gadu desmitiem ilgu edīcijas vēsturi un pelnīto godu kopā ar citiem Broces kolekcijas manuskriptiem un grāmatām tikt iekļautam Latvijas UNESCO nacionālajā reģistrā (2017). Un jāatzīmē, ka paralēli Broces kolekcijai LUAB pastāv liels skaits citu Broces manuskriptu, kas atrodami arhīvu un bibliotēku krājumos Latvijā, Igaunijā, Krievijā.
Pārsteidzoši produktīva, vispusīga, konsekventa un ilglaicīga aizraušanās!
Tomēr katrai paaudzei no jauna nākas sev atklāt Broces kolekcijas bagātības un brīnumus.
Broce izgatavojis simtiem viduslaiku dokumentu faksimilnorakstus, kas drīzāk saucami par dokumentu pārzīmējumiem, kam piešķirta telpiskuma ilūzija.
Fotogrāfiski precīzie dokumentu attēli iederas gadsimtiem senajā rokraksta grāmatniecības tradīcijā, tie ir miniatūrglezniecības garā tapuši šedevri, kam visā Eiropas 18. gadsimta diplomātikā un historiogrāfijā nav atrodams līdzīgs precedents nedz kvalitātes, nedz apjoma ziņā. Piemēram, sējumos "Sylloge diplomatum Livoniam illustrantium" Broce iekļāvis simtiem precīzi atveidotu senu dokumentu rokraksta paraugus un nozīmētus arhibīskapu, bīskapu, ordeņa mestru zīmogus. Ne velti Broces draugi un laikabiedri kā viņa personības dominantes uzsvēruši uzcītību, precizitāti un gluži vai pedantisku kārtīgumu. Broce bija bieži atgādinājis: "Nav iespējams būt par daudz rūpīgam!"
Broces kolekcija ir kļuvusi par Latvijas un Livonijas vēstures zinātnes pamatvērtību.
Broces dzīvesgājums un kolekcija liecina par vienotās Eiropas zinātnes telpas esamību, kas rosināja zināšanu tālāknodošanas procesus, akadēmisko zinātņu veidošanos 18.-19. gs. Latvijā, Vācijā un Krievijā. Broces kolekcija kā pilnībā saglabājies polifonā Latvijas kultūras un intelektuālā mantojuma ūnikums ir organiski integrējusies Eiropas laiktelpā.
Raidījums "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"
Gatavojoties 2025. gadam, kad apritēs 500 gadu, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Latvijas Radio 1 sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" pēta, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanu, ideju un jaunrades dinamiku Latvijā un veicinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.
