"Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"
Gatavojoties 2025. gadam, kad apritēs 500 gadu, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Latvijas Radio 1 sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" pēta, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanu, ideju un jaunrades dinamiku Latvijā un veicinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.
Vienlaikus arī jāatzīst, ka apgaismības laikmeta izpēte, t.sk. Merķeļa darbu un personības izzināšana Latvijā un ārzemēs šaurā pētnieku lokā turpinās, plešas plašumā un dziļumā. Pēdējos gadu desmitos Vācijā ir nākuši klajā ne tikai atsevišķi Merķelim veltīti zinātniski raksti, bet arī viņa darbu jauni izdevumi[1]. Arī Rīgā Merķeļa simtpiecdesmit gadu jubilejā 2019. gadā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā bija apskatāma viņam veltīta LU Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas vadītājas Dr. filol. Aijas Taimiņas izveidota izstāde un turpat LNB telpās notika starptautiska zinātniska konference, kas pulcēja apgaismības laikmeta pētniekus no Vācijas, Polijas, Igaunijas un Latvijas. Laiks ir pagājis un nākuši klajā kā izstādes katalogs[2], tā arī Garlība Merķeļa personībai, darbiem un laikmetam veltīts rakstu krājums[3].
Lai šie izdevumi raisītu plašākas sabiedrības interesi, sabiedrībai, iespējams, vispirms būtu jāatgādina, kas ir Garlībs Merķelis? Un kāpēc Merķeļa iela? Līdz ar to turpmākais – par Garlību Merķeli.
Ieskats Merķeļa dzīvē
Garlībs Helvigs Merķelis (Garlieb Helwig Merkel, 1769–1850) piedzima Lēdurgā mācītāja ģimenē. Merķeļu dzimta ar Baltiju bija saistīta kopš 17. gadsimta beigām – 1689. gadā Cēsīs tika reģistrēts virpotājs un Lielās ģildes loceklis Andreass Merķelis, ienācējs no Saksijas[4]. Garlībs Merķelis piedzima astoņu bērnu ģimenē. Viņa tēvs Daniels Merķelis (1712–1782) bija trīsreiz precējies. Visi viņa bērni, izņemot vecāko meitu, bija Garlība Merķeļa īstie brāļi un māsas. Daniels Merķelis, atstādināts no Lēdurgas mācītāja amata par sliktu pienākumu pildīšanu, kļuva par Vecpiebalgas mācītāja palīgu un aizgāja no dzīves, kad Garlībam bija trīspadsmit gadu[5]. Pēc tēva nāves ģimene nonāca materiālās grūtībās un arī jaunais Merķelis bija spiests pārtraukt skolas gaitas. Toties viņa zinātkārais, neatlaidīgais raksturs nodrošināja pašmācības ceļu – vispirms tēva bibliotēkā[6], pēc tam arī draugu un paziņu lokā[7]. 1785. gadā, pāris gadus pēc tēva nāves, ģimene atstāja viņa rentēto Zādzenes muižu un pārcēlās uz Rīgu, kur Merķelis turpināja mācības, strādāja par rakstvedi, pasniedza privātstundas un bija statists Rīgas pilsētas vācu teātrī. Darbs teātrī Merķelim pavēra ceļu uz Rīgas vācu inteliģences aprindām.
Asprātīgs, zinošs un zinātkārs, viņš pievērsa uzmanību ar neatkarīgiem spriedumiem un veiklu domu apmaiņu.
Sekoja mājskolotāja gadi Liepupē un Nītaurē un īslaicīgs darbs Rīgas apriņķa tiesas kancelejā. Tikai gadsimtu mijā viņam izdevās turpināt izglītību Vācijā – Berlīnē un Frankfurtē pie Oderas, kur Merķelis ieguva filozofijas doktora grādu. Atšķirībā no vairuma ar latviešu kultūru saistītajiem Baltijas vāciešiem Merķelis nav studējis teoloģiju un nekad nav strādājis par mācītāju. Pēc studijām un žurnālista darba Vācijā viņš atgriezās Baltijā un galvenokārt nodevās publicistikai. Napoleona kara gaitu un politisko uzskatu atspoguļojumu, mudinot tautiešus uz patriotisku nostāju pretstāvei, Merķelis bija uzsācis jau Vācijā. Pēc atgriešanās Baltijā viņš turpināja nosodīt Napoleona politiku. Franču karaspēkam iebrūkot Krievijā, Merķelis tik kaismīgi uzstājās pret okupāciju, ka 1812. gada rudenī viņam nācās īslaicīgi pārcelties uz Tērbatu[8]. Kā zināms, toreizējais Baltijas ģenerālgubernators marķīzs Pauluči Merķeļa pret Napoleona karaspēku vērstās publicistikas devumu pat salīdzināja ar 20 000 vīru lielu armiju. 1816. /1817. gadu Merķelis pavadīja Vācijā un 1817. gada pavasarī caur Lībeku atgriezās Rīgā, lai turpinātu publicista gaitas. Par apcerējumu "Brīvie latvieši un igauņi" (1820) Krievijas cars Aleksandrs I viņam piešķīra 300 sudraba rubļu lielu pensiju. Merķelis atbalstīja arī pirmā kooperāciju popularizējošā romāna "Ciems, kur zeltu taisa" bilingvāla – latviešu un vācu izdevuma publikāciju[9]. Ar Baltijas vācu sabiedrību Merķeļa attiecības nebija vienkāršas. Kaut arī konservatīvā Latviešu Literārā (Draugu) biedrība 1841. gadā viņu uzņēma goda biedra statusā, gandrīz vienlaikus tika apspriests arī jautājums par viņa izstāšanos. Mūža pēdējās desmitgades Merķelis kopā ar ģimeni dzīvoja t.s. Depkina muižā, tagad Rāmavas muižā Pierīgā. Muižiņa bija ieguvusi savu nosaukumu pēc tās ilggadējo iedzīvotāju mācītāju Depkinu uzvārda kā mācītājmuiža ar astoņām zemnieku mājām. Kādā Johana Kristofa Broces zīmējumā redzams, ka 1770. gadā muižas kompleksu veidoja desmit ēkas, pirts, sakņu dārzs un dīķis. Arī Garlībs Merķelis pats labprāt nodarbojās ar saimniekošanu[10]. 1807. gada septembrī viņš apprecēja Doroteju Vilhelmīni Germanu (Germann, 1779–1853), ārsta Dorndorfa atraitni un Rīgas Domskolas subrektora meitu, kurai no pirmās laulības bija trīs bērni – divas meitas un dēls, arī viņi apmetās uz dzīvi Depkinmuižā. Pēc Garlība Merķeļa un viņa sievas nāves tieši viena no audžumeitām – Jūlija Dorndorfa (Dorndorff, 1802–1890) kļuva par galveno Merķeļa piemiņas kopēju un viņam veltīta pieminekļa tapšanas atbalstītāju. Garlība Merķeļa simtgadē un viņa kapa pieminekļa atklāšanas brīdī 1869. gadā piedalījās trīspadsmit radinieki, arī tas bija galvenokārt Jūlijas Dorndorfas nopelns[11]. Pašam Merķelim laulībā ar Doroteju Vilhelmīni Dorndorfu piedzima trīs bērni – Amālija, vēlāk precējusies Lēmane (Lehmann, 1808-1887), ārsts Dr. Ernsts Merķelis (1810-1863), strādājis Rīgā, kā arī bijis kūrorta ārsts Dubultos un Ķemeros, publicējis teātra kritikas un darbojies žurnalistiskā – bijis laikraksta "Rigaischen Stadtblaetter" redaktors un Rīgas vācu tirdzniecības avīzes izdevējs un Dabaspētnieku biedrības biedrs. Ernsts Merķelis bija precējies ar savas mātes brāļa, tobrīd Rīgas rātskunga, meitu Vilhemīni Juliāni Germani, arī viņa laulībā piedzima astoņi bērni, septiņas meitas un dēls, vecaistēvs Garlībs Merķelis pieredzēja pirmo piecu piedzimšanu. Garlība Merķeļa jaunākais dēls Ādolfs (1813–1830) beidza mūžu pašnāvībā un tika apbedīts Katlakalna kapos[12]. Pēc vairāku gadu slimošanas – 1847. gadā Garlību Merķeli domājams piemeklēja insults, strauji pasliktinājās redze un tika paralizēta labā roka – 1850. gadā viņš sekoja savam jaunākajam dēlam mūžībā un arī tika apbedīts Katlakalna kapos.
Merķeļa uzskati un to veidošanās ceļi
Merķeļa uzskatu izveidē būtiska nozīme bija vairākām biedrībām un tajās sastaptajiem domubiedriem. Rīgas pilsētas vācu teātra ēkā, kurā Merķelis strādāja par statistu, pēc angļu klubu parauga 1787. gadā tika dibināta biedrība jeb klubs "Musse", tulkojumā "brīvbrīdis". "Musē" Merķelis iepazinās ar Rīgas vācu inteliģenci un pavadīja laiku saviesīgās sarunās. Merķelim pavērās ceļš arī uz lokālo vācu jauniešu intelektuāļu pulciņu t.s. "Prophetenclub" jeb "Praviešu klubu" (1786–1796), kura nepiespiestajā atmosfērā ritēja dzīvas diskusijas par mākslu, literatūru un filozofiju[13], tā dalībnieki bija brīvdomīgie Rīgas aktieri, ārsti, juristi, mācītāji un publicisti. Piemēram, 1786. gadā ar kaislīgu domu apmaiņu "Praviešu klubā" uzstājās Merķelis un viņa draugs aktieris Karls Ferdinands Daniels Gromans (Grohmann, 1758-1794), abi diskutēja par Šillera un Voltēra uzskatiem[14]. Domājams, Merķeļa dzīvē nozīmīga loma bija arī brīvmūrniekiem, vairāki viņa paziņas un draugi Rīgā bija brīvmūrnieki, piemēram, teologs un vēlākais Vidzemes baznīcas galva Karls Gotlobs Zontāgs, šai organizācijai piederēja arī viens no Rīgas "praviešiem" Georgs Ludvigs Kolinss (Colins, 1763–1814). Kā norāda Aija Taimiņa, arī Berlīnē "Merķeļa tuvāko domubiedru lokā bija brīvmūrnieki – Kristofs Martins Vīlands, Karls Augusts Betigers, Johans Gotfrīds Herders. Brīvmūrnieku tīklojums palīdzēja risināt daudzus svarīgus jautājumus"[15]. Sākumā Merķelis iesaistījās "Cilvēces draugu biedrībā", bet drīzumā – 1799. gada 18. februārī tika uzņemts ložā "Frīdriha Vilhelma kronētā taisnība" un kļuva par meistaru. Apgaismības laikmeta brīvmūrnieku organizācijām bija raksturīgi demokrātiski principi, Baltijā tas nozīmēja arī iestāšanos par sociālo taisnīgumu un dzimtbūšanas atcelšanu.
Merķeļa uzskatu pilnveidē nozīmīga loma bija pašmācībai tēva un draugu, un domu biedru privātajās bibliotēkās, kā arī mācībām elitārajā Rīgas Domskolā, vēlāk – medicīnas, filozofijas, vēstures un estētikas studijām dažādās Vācijas augstskolās, galvenokārt Berlīnē un Frankfurtē pie Oderas. Merķelis prata franču, angļu, itāļu un latīņu valodu, visticamāk, jaunībā viņš bija apguvis arī latviešu valodu. Merķeli būtiski ietekmēja draudzība ar Rīgas vācu teātra aktieri Gromani, Vidzemes mācītāja dēlu un vienaudzi Karlu Grasu, savukārt Vācijā – domu apmaiņa ar kultūrfilozofu Johanu Gotfrīdu Herderu. Merķeļa paziņu lokā bija arī vācu rakstnieki Johans Volfgangs Gēte, Frīdrihs Šillers un Martins Vīlands, kā arī filozofs Johans Gotlobs Fihte, kuru, starp citu, tieši pēc Merķeļa rekomendācijas 1800. gadā uzņēma brīvmūrniekos.
Vācu kultūrtelpā Garlībs Merķelis ir zināms kā literatūrkritiķis un publicists. Nedaudz sīkāk par šo periodu (1796–1806) viņa dzīvē – lai publicētu asi kritiskos "Latviešus" (1796/97), Merķelis Baltiju atstāja. Pēc plašās publikācijas izraisītās rezonanses bija skaidrs, ka Vidzemē viņš atgriezties nevarēja. 1797. gadā Merķelis īslaicīgi uzturējās Kopenhāgenā, Dānijā un bija finanšu ministra Heinriha Ernsta fon Šimmelmana (von Schimmelmann, 1747–1831) privātsekretārs. Pēc tam viņš bija žurnālists un kādu laiku strādāja arī par lektoru universitātē Frankfurtē pie Oderas, kur lasīja estētikas kursu. Johana Gotfrīda Herdera ģimene aicināja Merķeli nepamest lektora darbu, norādot, ka tas labi attīsta domāšanu un uzkrāj pieredzi. Tomēr Merķeli vairāk aizrāva rakstniecība un publicistika. Viņš izstrādāja manuskriptus par latviešu kultūrvēsturi – sentimentāli romantisko teiku "Vanems Imanta" un apcerējumu "Vidzemes senatne".
Merķelis pats par sev tuvākajiem filozofiem atzina Voltēru, Anrī Beilu, Žanu Žaku Ruso, Monteskjē, Moru, Hobsu un Herderu, no Baltijas vāciešiem – apgaismotājus Johanu Georgu Eizenu un Vilhelmu Hupelu. Merķelis aizrāvās arī ar Hjūma idejām un tulkoja Hjūma un Ruso darbus vāciski.
Merķelis literatūrkritikā
Vācijas periodā nāca klajā literatūrkritisku rakstu virkne "Vēstules kādai sievietei" (1800–1803) kā neliels žurnāltipa izdevums. Tas ietvēra ap 300 rakstu. Vēstuļu adresāts bija Berlīnes grāmatizdevēja un tirgotāja Zandera sieva Sofija, pašas vēstules tapa kā garīgs duelis ar romantisko Augustu Šlēgeli, kam Sofija nenoliedzami simpatizēja.
Merķeļa kā publicista lielais nopelns bija vācu feļetona žanra izveidošana.
Merķelis brīvi polemizēja arī ar ievērojamiem laikabiedriem – Herderu, Gēti, Šilleru, Vīlandu, Lesingu, Novalisu un pat Kantu. Viņš vērsās pret vācu konservatīvismu un klasicisma jūsmu par pagātni. Merķelis uzskatīja, ka Lesings ir pārāks par Šlēgeļiem, jo pēdējie veda prom no nācijas dzīves un tai aktuāliem jautājumiem aklas fantāzijas, mistificētu situāciju un sapņu pasaulē. Viņš kritizēja arī Šillera "Vallenšteinu", jo tajā trūkstot patiesīguma[16]. Viņš pat nešaubījās, ka šī iemesla dēļ skatītājs drīz zaudēs par Šillera dramaturģiju interesi.
Romantiskas mistifikācijas ir liekas, tās rada skatītājā vienīgi māņticīgas priekšnojautas[17]. Merķelis kritizēja arī Gētes darbus. Viņa kritiku saņēma trauslais Baltijas vācu rakstnieks Kazimirs Ulrihs Bēlendorfs (Boehlendorff, 1775–1825)[18]. Vācu literatūrzinātniece, Bēlendorfa pētniece Eva Cimmermane domā, ka Merķeļa nelabvēlībai pret Belendorfu ir dziļāki savstarpējo koleģiālo attiecību cēloņi[19].
Pēc Merķeļa domām, visas mākslas aktivizē prātu, bet literatūra un teātris no tām ir visiedarbīgākie – vārdam piemīt spēks, bet teātris spēj aktivizēt prātu un jūtas. Mākslas ideālais radītājs ir ģēnijs, apdvests ar cildenumu un skaisto.
Ja "Latvieši" Merķelim sagādāja nelabvēļus vietējās muižniecības lokā, tad, kā norāda Ojārs Zanders, viņa "Vēstules" izpelnījās ienaidniekus vācvalodīgajā Eiropā[20]. Merķeli uzskatīja par vecmodīgu. Iespējams, tādēļ šodien daļa vācu enciklopēdiju Merķeli praktiski vairs nemin, ja arī piemin, tad kā Gētes, Šillera un vācu romantisma pretinieku. Jau savas dzīves laikā Merķelis izpelnījās tādus apzīmējumus kā "sekla galva", "novazāts, banāls, pliekans kritiķis", "viens no tiem daudzajiem kvekšķošajiem ienaidniekiem, kas nav pat atbildes vērti" – tā, piemēram, Gēte sarakstīja dažas sulīgas "invektīvas" (invectiva oratio – "lamu runa") pret Merķeli[21].
Veimārā Merķelis iepazinās ar Herdera ģimeni. Viņš izmantoja Herdera bibliotēku, guva materiālo atbalstu un iekļāvās Veimāras inteliģentu lokā. Herders deva labas atsauksmes par Merķeļa darbiem, veicināja interesi par "Latviešiem" un augstu novērtēja viņa sacerējumu "Jūma un Ruso darbi par pirmatnējo līgumu līdz ar apcerējumu par dzimtbūšanu" (1797). Viņš recenzēja Merķeli laikrakstā "Erfurter Nachrichten" (1797) un faktiski ar Herdera ieteikumu Merķelis varēja doties uz Kopenhāgenu. Herdera ģimenes un Merķeļa attiecībās liela nozīme bija arī Herdera sievai. Viņi abi turpināja sarakstīties arī pēc Herdera nāves 1803. gadā. Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskajā bibliotēkā saglabājušās 14 Karolīnes Herderes vēstules (1801–1804). Viņa laikā, kad Merķelis jau bija ieguvis nelabvēļus vācu literātu vidū, uzsvēra, ka Herderu mājas durvis Merķelim ir vienmēr atvērtas, jo "mēs esam vecāki, iecietīgāki, mierīgāki"[22].
Publicistikā Merķelis ir negaidīti daudzpusīgs, viņu interesē filozofija, socioloģija, politika, t.sk. dzimtbūšanas atcelšana, kā arī vēsture, tiesības, literatūra, estētika. Neparasti plašs ir arī to periodisko izdevumu loks, kurus Merķelis vadījis un kuros publicējies, piemēram, ikmēneša žurnāltipa izdevums "Briefe an ein Frauenzimmer" (Berlīne-Leipciga, 1800–1803); "Ernst und Scherz" (Berlīne, 1803–04; 1816–1817); kopā ar dramaturgu un publicistu Augustu fon Kocebū Merķelis Berlīnē vadīja žurnālu "Der Freimütige" (1804–06) un tā turpinājumu "Supplementblätter zum Freimütige", kas jau nāca klajā Rīgā (1807). Rīgā tika izdots arī žunāls "Der Zuschauer" (1807–1831) un īpaši mākslai un literatūrai veltītais laikraksts "Zeitung für Literatur und Kunst" (1811/12), kā arī "Glossen" (1813, Rīga) un "Livländische Merkur" (1818) četrās burtnīcās. Pēc Karla Gotloba Zontāga nāves Merķelis pārņēma Vidzemes avīzi "Ostseeprovinzenblatt" (1827–1828), nomainīja tās nosaukumu "Provinzialblatt für Kur- Liv und Ehstland" un faktiski turpināja tās vadīšanu līdz pat savai nāvei.
Pēteris Zeile, kurš apkopojis Merķeļa kultūrvēsturiskos rakstus, uzskata, ka
viņš ir jauna tipa publicistikas iedibinātājs Baltijā un Vācijā, jo "savos rakstos sintezē žurnālistiku, apgaismības filozofiju un mākslas formai pietuvinātu kultūreseju"[23].
Merķelis par latviešiem
Merķeļa nopelni saistīti ar vēsturisku pieeju rakstos par Baltiju – vērtējot Baltijas pagātni, viņš ņem vērā arī igauņu un latviešu tiesības un skata vēstures notikumus kompleksi. Vienlaikus viņš paliek ierobežots, vērtējot latviešus un igauņus zemnieku kārtas šaurajās robežās. Galvenie Merķeļa darbi, kas saistīti ar Vidzemes pamatiedzīvotāju vēsturi un sociālo stāvokli, top 18. un 19. gadsimta mijā. Vēlāk – pēc dzimtbūšanas atcelšanas Baltijā – Merķelis uzskata, ka sociālais jautājums ir atrisināts.
Merķeļa publicistiskais darbs "Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimteņa beigās" (1796/97) ir sarakstīts un publicēts vācu valodā Leipcigā. Tas ir tapis galvenokārt Annas muižā, Merķelim tur strādājot par mājskolotāju. "Latviešos" ir iestrādāts materiāls, kuru Merķelis ieguva jau bērnībā, vērodams tēva gaitas Vidzemes lauku draudzēs, gan arī literatūra, kuru Merķelis lasīja draugu un domubiedru bibliotēkās, gan Rīgā, strādādams par pārrakstītāju tiesā. "Latviešu" adresāts bija Eiropas vācvalodīgā sabiedrība. Merķelis vēlējās dzimtbūšanas atcelšanai Baltijā panākt arī starptautisku atbalstu. "Latvieši" ietvēra Vidzemes vācu virsslāņa asu kritiku, sabiezinātām krāsām tēlojot zemnieku dzīvi 18. gadsimta otrajā pusē Vidzemes laukos.
Tiesas kancelejā iegūtie dati vedināja Merķeli uz plašiem vispārinājumiem, ar atsevišķiem gadījumiem pamatojot latviešu vispārējo degradāciju – dzeršanu, netikumību, zagšanu, melīgumu un pazemīgumu.
Darbs izsauca plašu rezonansi Baltijas vācu virsslāņa vidū. Jau pēc pāris gadiem, atbildot uz kritiku, Merķelis izstrādāja jaunu paplašinātu "Latviešu" izdevumu un papildinājumus "Supplement zu den Letten" (1798), 1800. gadā nāca klajā vēl viens papildināts "Latviešu" izdevums ar apcerējumu "Vidzemes zemnieku nopratināšana tiesā pret viņu lielkungu".
Kā norāda Gvido Straube, Merķeļa "Latvieši" nav jāuzlūko kā negaidīta parādība, bet jāvērtē kā sava laika tipiska publikācija, kas reprezentē vienas konkrētas sabiedrības daļas centienus pārveidot sabiedrību apgaismības ideju garā, t.i. demokratizēt, piešķirt vienlīdzību, tiesiskumu, brīvību un dot izglītību."[24]
1804. gadā nāca klajā darba otrais izdevums, atšķirībā no situācijas iepriekš, tagad laiki bija mainījušies, šai grāmatai laikabiedri uzbruka daudz niknāk. Vairāki muižnieki publicēja asus, pat naidīgus pretrakstus, tai pašā laikā Baltijas muižniecības vidū Merķelim bija arī atbalstītāji, piemēram, izglītotā Kurzemes hercogienes Dorotejas pusmāsa Elīza fon der Reke (von der Recke, 1754–1833). Lai gan ir ziņas, ka "Latvieši" bija lasīti arī 19. gadsimta latviešu sabiedrībā, šis Merķeļa darbs tulkots latviski samērā vēlu, tikai 1905. gadā. Kaut arī tas līdz mūsdienām ir piedzīvojis daudzus atkārtotus izdevumus, līdz šim nav tā pilnīga tulkojuma.
1797. gadā nāca klajā vēl pāris latviešiem veltīti darbi – Martina Vīlanda vadītajā laikrakstā "Der deutsche Merkur" Merķelis publicēja apcerējumus "Sitten Lieflands aus der Ersten Hälfte des 16. Jahrhunderts" (Vidzemes tikumi 16. gadsimta pirmajā pusē) un "Über Dichtergeist und Dichtung des Letten" (Par latviešu dzejas garu)[25].
"Vidzemes senatne" (1798, 1799) ir apcerējums par latviešu tautas vēsturi divos sējumos. Arī tas latviski tulkots vēlu – 1906. gadā Matīsa Kaudzītes latviskojumā. Rakstot "Vidzemes senatni", Merķelis ir studējis avotus – hronikas, Paula Einhorna un Tacita darbus, izmantojis Kopenhāgenas, Drēzdenes, Veimāras u.c. bibliotēkās pieejamos materiālus par Baltiju. Merķelis uzskatīja, ka latviešu pirmdzimtene ir Eiropas dienvidaustrumu reģions. Līdzīgi kā citi viņa laikabiedri, arī viņš latviešu senvēsturi saistīja ar Prūsiju kā pirmdzimteni un aprakstīja latviešu raudu dziesmas, raksturoja mīlas un prieka dievi Līgo, pieminēja latviešu tautas radītāju Videvudu utml. Anotons Birkerts jau norādījis, ka Merķelis saskārās ar materiālu trūkumu, rakstot "Vidzemes senatni"[26]. Uz to Merķelis norādīja arī pats, atzīdams, ka grāmata ir tikai mēģinājums raksturot Vidzemes pagātni, skatupunktā ietverot galvenokārt latviešu kultūrvēsturi (Merķelis gan ‘kultūrvēstures’ apzīmējumu vēl nelietoja), raksturojot seno latviešu garīgo pasauli, tikumus, parašas, sadzīvi utml., tāpēc lietots apzīmējums "senatne", nevis "vēsture". Iespējams, ka satura un materiālu izkārtojumā viņš balstījās J.G. Herdera idejās par vēsturi kā zinātni, jo īpaši darbā "Par vēstures filozofiju" (1784).
Merķelim eksistēja galvenokārt tikai divi laiki – periods pirms Krusta kariem, līdz 13. gadsimtam un 18. gadsimts. Ar folkloru Merķelis, visticamāk, iepazinās netieši. Beata Paškevica ir izpētījusi, ka, piemēram, rakstā "Par latviešu dzejas garu un dzeju" izmantota G.F. Stendera latviešu valodas gramatika (1789)[27]. Merķelis raksturoja tautasdziesmas un to žanrus, piemēram, nopietna satura dziesmas; jautras ziņģes; bēru un kāzu raudas; dievībām veltītas slavas dziesmas; gadskārtu ierašās dziedātas svētku dziesmas, uzsverot, ka tas galvenokārt ir divrindes un četrrindes, sadzīviska rakstura, balstītas improvizācijā, galvenās dziedātājas ir sievietes. Merķeļa paša pieredze, iespējams, tika integrēta atziņās par latviešu dzīves veidu un materiālo kultūru. Merķelim bija pazīstamas arī teikas, nostāstu sižeti, parunas un sakāmvārdi, to avoti vēl būtu meklējami. "Vidzemes senatnē" ievērojami labāk izstrādāts apraksts par latviešiem, nekā igauņiem un lībiešiem, piemēram, citēta tikai viena igauņu tautasdziesma no Herdera jau publicētajiem materiāliem. Atskatoties uz latviešu mitoloģiju, Merķelis raksturoja galvenās dievības un seno priekšstatu iespējamo ģenēzi.
Merķelis bija pirmais, kas latviešu senatnes cildinājumam izmantoja folkloru kā dzīves un uzskatu atspulgu un vēstures līdzinieci.
Dažus gadus vēlāk nāca klajā Merķeļa sentimentāli romantiskā teika "Vanems Imanta" (1802). Tās protagonista Imantas izcelšanās, iespējams, bija saistīta ar Rīgas Domskolas skolotāja Johana Gothelfa Lindnera (Lindner, 1729–1776) sacerēto skolas drāmu "Alberts vai Rīgas dibināšana". Sižeta avots – Livonijas hronika (tajā minētais Imants 1198. gadā nogalina bīskapu Bertoldu). Tomēr tajā ir nelielas atšķirības, piemēram, Lindnera lugā Imanta mirst no Aco, nevis no Kaupo rokas. Abiem darbiem kopīgs sapnis, kurā Imanta redz latviešu turpmāko vēsturi, Vidzemes iekarošanu un pilnīgu pakļaušanu, kā arī atbrīvošanu, tai nokļūstot Krievijas impērijas sastāvā un Krievijas caram Aleksandram Pirmajam dāvinot zemniekiem brīvību. Lindnera lugā Imants it kā transā redz, ka Aco iet bojā un Rīga brūk. Domskolas skolnieki Lindnera lugu izrādīja 1760. gada novembrī. Uz to, ka Merķelis Lindnera darbu ir zinājis, norāda viņa paša anonīmi publicēts raksts par eksāmeniem Domskolā (sal. Provinzialblatt für Kur-, Liv- und Estland, 1836, 9.VII.). Katrā ziņā 13. gadsimtā tapušās hronikas 18. un 19. gadsimtā ir populārs Baltijas vācu literatūras avots. Piemēram, Karls Augusts Kitners (Küttner, 1749–1800) krājumā "Kuronia" (1791) raksta par Kurzemes senatni un arī latviešu senvēsturi pielīdzina prūšu senvēsturei, krājumā publicēti Kitnera dzejojumi "Svētceļojums uz Rāmavu". "Piltenes burvju bungas" un "Kaupo, dižciltīgais Turaidas lībietis". Iespējams, arī šo darbu ir lasījis Merķelis – viņa aina Zilajā kalnā visai tuva tai pašai ainai Kitnera dzejojumā par Kaupo. Ja Lindners Kaupo sastata ar Aco, Kitners – ar Viesturu, Merķelis – ar Imantu. "Vanema Imantas" vispārējo noskaņu, iespējams, rosina Liepupē noklausītie tautas nostāsti, vērotā Līgo svētku svinēšana[28]. Kā norāda Merķelis, viņa sākotnējais nodoms bija rādīt episkā dziedājumā latviešu varoni, neapraudātu un nepazītu, vajātu no garas nakts, tomēr vēlāk viņš no tā atsacījās, radot, kā pats saka, vienkāršu poētisku prozu, jo viņam padomā bijuši politiski kosmopolītiski mērķi, ko apliecina sapnis, kurā parādās Katrīna Lielā, Stefans Batorijs, Gustavs Ādolfs un Katrīna Lielā: "Es gribēju atkal atdzīvināt līdzjūtību attiecībā uz šo tautu bēdīgo likteni, gribēju to apspiedējiem jaunā veidā brīdinoši parādīt viņu attieksmi un rīcību; – visbeidzot, es galvenokārt gribēju raidīt skaļu saucienu uz to troni, no kura tagad pār Krieviju nāk tik liela un tik daudzveidīga labdarība. [..] Es zinu, ka tas ir ļoti labi domāta patriotiska rīcība"[29].
Ar lielkņazes Annas starpniecību grāmata nokļuva pie cara, kas Merķelim dāvināja zelta gredzenu.
Merķeļa mīts un tā uztvere latviešu sabiedrībā un kultūrā
Lai gan latviešiem Merķeļa idejas nebija svešas jau viņa dzīves laikā – to apliecina rokraksta literatūra[30], tomēr tie bija tikai atsevišķi gadījumi.
Merķelis par latviešu "tautas varoni" jeb kultūrvēsturiski nozīmīgu, gluži vai latviešu pantenonā ieceļamu personību kļūst atmodas laikmetā 19. gadsimta otrajā pusē, kad, domājot par Merķeļa simtgades atzīmēšanu, jaunlatvieši sarosās uz pieminekļa celšanu Merķeļa kapa vietā.
Tam nepieciešami līdzekļi. Kampaņu faktiski sāk jaunlatvietis Rihards Tomsons 1868. gadā. Uzrunājot tautiešus Rīgas Latviešu biedrībā, viņš klātesošajiem esot rādījis Merķeļa portretu un konstatējis, ka neviens nezina, kas tas par vīru. Tam sekojis īss Tomsona stāsts par viņa darbiem un nopelniem un laivas brauciens uz Katlakalna kapiem, lai konstatētu, ka Merķeļa kaps pamests novārtā. Rīgas Latviešu biedrība tādēļ uzsāka Merķeļa popularizēšanu latviešu presē un naudas vākšanu piemineklim[31]. Latviešu tautā Merķeļa iedzīvināšana sākās ar viņa simtgades svinībām 1869. gadā. Literatūrzinātnieks Ojārs Lāms raksta: "Var teikt, ka šo svinību izkārtojumā nav nekā nejauša, visas norises balstītas mītiskos priekšstatos, tādā veidā cenšoties sasaistīt psihes dzīlēs esošo ar laikmeta aktuālo attīstību. Merķelim piekrīt gods aizsākt latviešu nacionālās ideoloģijas ikonogrāfiju, jo, lai savāktu līdzekļus kapa piemineklim, tiek iespiesta un par ziedojumiem izplatīta Merķeļa ģīmetne. (..) Merķelis iegūst stabilus epitetus un apzīmējumus – brīvības karotājs, latviešu brīvības apustulis u.tml. Par simbolisku vietu kļūst Merķeļa kaps Katlakalnā (..). Merķeļa piemiņas atdzīvināšanas process notiek gluži kā arhaisks mītisks rituāls."[32] Ceļojums uz Merķeļa kapu kā rituāls turpinās visu 19. gadsimta otro pusi.
Latviešu valodā senākie Merķeļa pieminējumi saistīti ar Vidzemes rokraksta literatūru. Kāds J. Pulans ir pārstāstījis "Latviešu" un "Vidzemes senatnes" saturu, savā tekstā iestarpinot arī fragmentus no G.F. Stendera "Augstas gudrības grāmatas", faktus par bruņinieku ordeņiem un krusta kariem Palestīnā, epizodes no Latvijas 13. gadsimta vēstures un Vilhelma Tella leģendas[33]. Manuskripts tapis starp 1810–1820. gadu neapšaubāmās dzimtbūšanas atcelšanas noskaņās. Tam ir 25 nodaļas, sākumdaļā un noslēgumā ir iestrādāti Merķeļa "Latviešu" fragmenti, vidusdaļā izmantota "Vidzemes senatne". Kopumā Merķeļa darbi veido aptuveni 75% teksta. Pulans ir izlaidis vispārīgus Merķeļa spriedumus, dzimtbūšanas kritikas filozofisko un ekonomisko pamatojumu, cittautu kultūras faktus, iekarotāju ķildu tēlojumu, vēstures avotu norādes, toties papildinājis tekstu ar saviem vērojumiem. Grāmatniecības vēsturnieks Aleksejs Apīnis domā, ka Pulana darbu var uzskatīt par patstāvīgu politiskā publicistikas sacerējumu, kam raksturīga mākslinieciska domāšana, turklāt tas pirmais Latvijas vēstures apskats, ko rakstījis latvietis. Saglabājušies Pulana darba noraksti.[34]
Merķeļa ietekmes jūtamas arī Jāņa Ruģēna apcerējumā "Ar acīm redzēts ceļš uz Vidzemes debesīm", kas tapis 1843. gadā un pirmoreiz publicēts Ruģēna kopotajos rakstos (1939), bet līdz tam tas tika lasīts vairākos norakstos. Pirmo plašāko Merķeļa biogrāfiju ar viņa darbu analīzi "Dr. Merķeļa mūža strauts" sarakstīja tautaskolotājs Frīdrihs Mālbergs ap 1850. vai 1851. gadu. To mēģināja publicēt Juris Alunāns, taču cenzūras komisijai Tērbatā to aizliedza laist klajā. Frīdriha Mālberga rokraksts pirmoreiz tika publicēts 1934. gadā[35] ar īsu Žaņa Unama komentāru. Manuskripts tika atrasts Brīvzemnieka arhīvā, nav ziņu, kā tas tur nokļuvis, tagad tas glabājas LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā. Domājams, ka Mālbergs izmantojis arī Merķeļa autobiogrāfiju "Darstellungen und Characteristen aus meinem Leben, 1839". Merķeli, viņa laikmetu un idejas literārās vīzijās iemiesojuši arī citi latviešu kultūras darbinieki, dramaturgi un prozaiķi visa 20. gadsimta garumā, piemēram, Rainis, Saulcerīte Viese, Marģeris Zariņš, Māra Zālīte, Aivars Kļavis u.c. [36].
